Asinszemes apziņa ir kā vēzis. Saruna ar publicistu Kirilu Kobrinu 0
Pazīstamais publicists, vēsturnieks, žurnālists, redaktors un rakstnieks no Krievijas KIRILS KOBRINS dēvē sevi par mūžīgo migrantu, jo tas, viņaprāt, bagātina kultūru, padara to garšīgāku. Pašlaik viņš sevi sauc par Grīziņkalna iemītnieku, jo izvēlējies palikt Latvijā, kā arī vēlas iemācīties latviešu valodu. Šovasar radošā apvienība “Orbīta” izdevusi viņa pirmo grāmatu latviešu (un krievu) valodā “Vēsture. Work in Progress” (no krievu valodas pārcēlis Dens Dimiņš, dizaina autors – Toms Mrazausks), kurā Kirils Kobrins iedvesmojies arī no Kuldīgas.
Tas ir divu šarmantu, stilistiski ļoti atšķirīgu eseju izdevums – pirmā daļa ir pārdomas par to, kā veidojusies Austrumeiropas vēsture, literatūra un cilvēki, otra – aktuālā post(non)fiction žanrā radīts stāsts par mūsdienu Kuldīgu.
Kirils Kobrins ir dzimis 1964. gadā Krievijā, Gorkijā un rakstījis doktora darbu par Velsas viduslaikiem. Daudz laika pavadījis Prāgā, strādājot “Radio Brīvība” redakcijā, darbojies kā melanholisks brīvā darba darītājs Londonā un labprāt apmeklē Ķīnu. Taču pašlaik apmeties Latvijā. Neformālā sarunā atklāj, ka, sasniedzis 50 gadu vecumu, uztaisījis sev tetovējumu un kļuvis par vegānu, jo nevēlas būt daļa no dzīvu radību nogalināšanas. Erudīts, bet vienkāršs mākslas pētnieks, ar kuru, protams, var stundām runāt arī par grāmatām. Savā jaunajā darbā autors ir subjektīvs, nedaudz pļāpīgs savās esejās, bieži vien neizskaidrojams, taču viņa ironiskais domas virziens dabiskā veidā neatstāj vienaldzīgu un nedara drūmu.
– Saprotu, ka esat ārkārtīgi priecīgs par jauniznākušo grāmatu.
K. Kobrins: – Es nopietni uzskatu, ka dizaina ziņā “Orbīta” ir labākā krievvalodīgās pasaules izdevniecība. Varu nosaukt vēl pāris izdevējus, kas vienkārši ir citādi. Diemžēl parasti krievu grāmatas 90% gadījumos ir briesmīgas, Krievijas grāmatu veikalos reibst galva.
– Kāpēc daudzlasošajā Krievijā tik pavirša attieksme pret grāmatu dizainu?
– Tā ir liela mīkla. Jo krievu kultūra ir radījusi Aleksandru Rodčenko, un mūsdienu dizains lielākoties balstās krievu avangardā. Šī jau ir kāda divdesmit pirmā grāmata, ko esmu uzrakstījis, un līdz šim esmu vienmēr bijis neapmierināts ar dizainu. Parasti izdevniecībai ir noteikts paraugs, kuru ievēro un kuram pretoties ir bezjēdzīgi.
– Dizains tekstiem ir tik svarīgs? Un ja tā ir elektroniska grāmata?
– Tā ir grāmata, ne tikai teksts. Protams, daudz lasu arī elektroniski, jo pamatīgi ceļoju. Nemitīgi pārceļoties no vienas pilsētas uz citu, mana bibliotēka pamazām sairst. Banalitāte, bet grāmata ir grāmata. Tā ir viens no Eiropas kultūras stūrakmeņiem, un man ir svarīgi, lai šis elements izskatās labi. Katram ir savs ideāls. Šoreiz neesmu piedalījies grāmatas dizaina tapšanā, jo ārkārtīgi uzticējos “Orbītai”, zināju, ka uztaisīs labi. Bet tā jau nav vienmēr – tagad, piemēram, Sanktpēterburgā tiek gatavota mana lielā grāmata, un vāka jautājumā vien esmu bijis iesaistīts jau trīs mēnešus.
– Grāmatā pieminat kādu īpašu Latvijas dizainu.
– Uzskatu, ka eksistē īpašs Latvijas dizains, kuru ietekmējuši vairāki virzieni. Skandināviskais – kā IKEA – ir labs ikdienai. Tomēr tīri skandināviskais man šķiet nedaudz “miris”, tur trūkst nedaudz dendisma, jo ir tikai mēreni žesti. Esmu izaudzis “slēgtajā pilsētā” Gorkijā, kurā līdz pat 20 gadu vecumam nebiju sastapis nevienu ārzemnieku. Augu proletāriešu rajonā, un ļoti maz esmu redzējis ārzemju grāmatas. Mana “pirmā mīlestība” bija franču apgāda “Gallimard” izdotās grāmatas. Ieraudzīju un sapratu – gribu tieši tā, tagad mans sapnis ir piepildījies, lai gan “Orbītas” grāmata nav gluži tas pats.
– Vai patērētājs pats rada sev dizainu?
– Nevajag visā vainot cilvēkus. Jāsāk no sevis – sabiedrības gaumi veido dizaina autors.
– Par ko ir jūsu otrā Sanktpēterburgā topošā grāmata?
– Tas būs Londonas mākslas galeriju ceļvedis – grāmata kā mākslas objekts, nedaudz saistīts arī ar Latviju, jo sastāvēs no tekstiem, kas tika publicēti “Artteritory.lv”. Esmu atradis Latvijā fotogrāfi, kas man palīdzēs. Diemžēl pirkt jau gatavās fotogrāfijas no izstādēm ir dārgi. Taču grāmatā nebūs pašu mākslas objektu un galeriju bildes – manos tekstos parasti ir pietiekami daudz ekfrāžu, aprakstu. Būs iemūžināts ceļš starp šīm galerijām, lielas kolāžas. Iesaistīju arī labāko jauno grāmatu dizaineri Londonā.
– Vai autoram ar katru nākamo grāmatu arvien vairāk jātiecas veidot ne tikai grāmatu, bet drīzāk mākslas darbu?
– Esmu kategoriski pret jēdzienu “mākslas darbs”, jo tas skan pārāk uzpūsti. Labāk runāsim par “mākslas objektu” (art object). Ir tādas grāmatas, kurās nav ko lasīt, tajās ir bezjēdzīgs, skaists dizains. Tādas ir arī “Tate” (mākslas galerija Londonā. – Red.) veikalā. Vecmodīgi runājot – tekstam jābūt labam, bet nedalīsim grāmatu formā un saturā, jo nav 19. gadsimts. Ienīstu kategoriju coffee table book (kafijas galdiņa grāmata).
– Vai vēstures tēmai ir vieta šādā kafijas galdiņa grāmatā? Šogad, svinot Latvijas simtgadi, būsim tādas saražojuši diezgan lielā daudzumā.
– Nojaušu, par ko ir runa. Jāpiebilst, ka šādas dārgas, uz laba papīra drukātas grāmatas galvenokārt nav pat vidusslānim, bet gan priekšniekiem domātas. Tās atrodas priekšniecības kabineta priekštelpā, un, kamēr kāds apakšnieks gaida savu kārtu, lai tiktu atlaists, viņš svīstošām rociņām šķirsta šīs skaistās grāmatas. Šādu izdevumu ražošana ir arī par “naudas apgūšanu”, kā to sauc Krievijā. Parasti gan cilvēki lasa, ērti sēžot, vai pusguļus, un lielas grāmatas nemaz nav ērti lasīt. Jāatceras, ka cilvēki cīnījās un Latvijas valsts jau netika radīta tāpēc, lai pēc tam taptu šādas grāmatas. Ja reiz ir vēlme veltīt vēsturei uzmanību un ieguldīties, jāveido kārtīgs vēstures interneta portāls – fotogrāfijas būs labā kvalitātē un tekstu vienmēr varēs papildināt, var padomāt par lietotni telefonam un planšetei, vēsturisko vietu ceļvedi Rīgai – cilvēcisku, nevis hipsterisku.
– Savā jaunajā grāmatā liekat saprast, ka Latvija jums ir simpātiska. Kāpēc tieši Latvija kā pieturvieta, ja, pēc paša teiktā, esat kā mūžīgais migrants?
– Kad Lielbritānijā notika breksits, tas mani ļoti apbēdināja. Uzskatu Lielbritāniju par savu valsti, esmu tās pilsonis. Lai gan ir arī grūti tur sevi uzturēt. Ar Latviju man ir īpatnēja vēsture: filozofs Aleksandrs Pjatigorskis, ar kuru draudzējos, reiz mani ielūdza uz noslēpumainu filozofu semināru pilī – kā izrādījās, Zvārtavā. Tur iepazinos ar Uldi Tīronu un Arni Rītupu, uzturējām sakarus un ap 2005. gadu man piedāvāja kļūt par vienu no “Rīgas Laika” autoriem. Latvijā tolaik neesmu bijis praktiski nemaz, neko nezināju – tikai to, ka Uldis dzīvo vecā pilsētā un naktīs guļ uz galda. Žurnālu pirmo reizi ieraudzīju tikai 2013. gadā, latviski lasīt neprotu. Taču pilnībā uzticējos redaktoriem, kas man netraucēja izteikties. Likās, ka šī sadarbība kuru katru mirkli varētu beigties, jo tā ir pierasts Krievijā, tāpēc es ienīstu žurnālistiku – atnāk vadība vai redaktors un saka, kas un kā jāraksta. Es ar tādiem nestrādāju.
Vēlāk iepazinos ar “Orbītu” Krasnojarskas grāmatu tirgū, kā arī noskaidroju, ka manas “Rīgas Laika” slejas Latvijā ir ārkārtīgi populāras. Daudz kur netika norādīts, ka slejas ir tulkojumi, un tāpēc visi laikam domāja, ka Kirils Kobrins ir pseidonīms, turklāt viņš dzīvo Latvijā. Kļuvu par tādu kā romāna varoni. Sāku apmeklēt vasaras skolas Cēsīs, Kuldīgā, man tur ļoti iepatikās. Man te ir daudz draugu, ļoti jauka valsts.
– Kā radās Kuldīgas teksts, kas veido “Vēsture. Work in Progress” otro daļu?
– 2016. gadā tika īstenota mana ideja par vasaras rezidenci Kuldīgā: uz pilsētu tika uzaicināti cilvēki, kas raksta par urbānismu – es, arhitektūras kritiķis no Lielbritānijas Ovens Heterlijs, Krievijas galvenā urbāniste vēsturniece Jeļena Trubina un Latvijas vēsturnieks Gustavs Strenga. Dzīvojām mēnesi, katram bija jārada teksts, saistot ar savām interesēm. Mans teksts radās tieši toreiz. Gribējām izdot grāmatu (vairākās valodās, ar fotogrāfijām), bet nesanāca, un šie teksti ir lasāmi žurnālā “Неприкосновенный запас”. Grāmatā rakstu par Kuldīgas ēstuvi veikalā “Elvi”, pirms tam esmu izpētījis, ka tas ir latviskākais Latvijas veikals, pat satikos ar tā arhitekti – kāda ministra sievu… Kad biju tur, apbrīnoju vecās ķieģeļu būves, durvis.
– Vai Rīga jūs iedvesmo rakstīt?
– Man ļoti patīk Rīga! Galvenokārt ārēji. Lai gan šī pilsēta man atgādina Sanktpēterburgu 80. un 90. gados. Brīnišķīga drupa (Kirila Kobrina jaunvārds. – Red.), dažreiz šķiet, ka karš šeit beidzies vakar un ir tik daudz tukšumu. Lai gan Portugālē ir, piemēram, daudz bēdīgāki skati.
– Mēs pēdējā laikā ļoti vēlamies redzēt sevi kā Ziemeļeiropas, nevis Austrumeiropas valsti.
– Ļoti pareizi. Jo visas sarunas par postpadomju un Austrumeiropas pasauli ir kā vēzis. Piemēram, sākas diskusija par labām slimnīcām. Un tad kāds izsaucas: “Kā? Bezmaksas medicīna kā padomju laikos?!” Jābeidz justies kā KĀDS. Timotijs Snaiders sarakstīja grāmatu “Asinszemes” – šis vārds ir laba metafora, un viņš ar to apzīmē šīs valstis (Poliju, Ukrainu, Baltkrieviju, Baltiju. – Red.), kurās tika daudz lietas asinis, notika šausminošas cīņas par varu, bet apzīmējums tomēr ir maldinošs un par to es rakstu savā “Orbītas” izdotajā grāmatā. Sajutu, ka šis autors ir vārgulis, jo liek Baltijas un citām valstīm ievērot šādu principu: ak, mēs esam nabadziņi, tik daudz ko pārcietuši gadsimtu gaitā, neprasiet no mums daudz, mēs esam asinszeme… Tā nevar dzīvot, ir jāmēģina iejusties citā kontekstā.
Radošā vizītkarte
KIRILS KOBRINS (1964)
Latvijas lasītājiem pazīstams galvenokārt kā žurnālu “Rīgas Laiks”, “Studija” un interneta portāla “Artteritory.lv” rakstu autors.
Viens no Maskavas socioloģijas, vēstures un politikas žurnāla “Неприкосновенный запас” un radošā portāla www.postnonfiction.org redaktoriem.
Vairāk nekā 20 grāmatu autors, kura teksti tulkoti Eiropas un Āzijas valodās.
