Asinsvadu ķirurgs Mārcis Gediņš: Daudz ko nosaka iedzimtība 1
“It kā nejauši – asinsvadu ķirurgs,” ar vieglu ironiju par specialitātes izvēli medicīnā saka Mārcis Gediņš. Tāpat savā stilā raksturo ārsta profesijas izvēli kopumā – labi zinājis, par ko negrib mācīties, bet šo ceļu iet laikam esot pamudinājusi kāda ģenētiska mutācija, jo mediķu Gediņu dzimtā daudz.
Līdz varam sākt sarunu, mazliet jāpagaida – dakterim Gediņam vēl jāpārsien kāds operētais pacients. Ikdienas ritms pirmajā pēcsvētku dienā Stradiņa slimnīcas Asinsvadu ķirurģijas centrā šķiet pierimis – medmāsas ar atvērtu portatīvo datoru uz riteņota zāļu skapīša dodas no vienas palātas uz nākamo, lai izsniegtu slimniekiem medikamentus, pacienti pēc pusdienošanas nes nolikt tukšos traukus. Kungi solīdos gados te nonākuši gana smagu asinsvadu problēmu dēļ, bet dažam kabatā nodevīgi jaušama cigarešu paciņa…
– Tas ritms neapstājas nekad – daļa pacientu ir akūti, neatliekami ārstējami, citi atnākuši uz plānveida operāciju. Lai kā arī gribētos aizbraukt brīvdienās, ja nodaļā ir kaut viens tavs slimnieks – esi gatavs: agri vai vēlu zvanīs. Vai nu telefoniski kaut kas jārisina, vai būs jāmet viss pie malas un jābrauc šurp. Katrs ārsts par saviem pacientiem atbild no A līdz Z, vismaz mūsu nodaļā ir tāda kārtība.
– Cik pacientu ir viena ārsta ziņā?
– Skaits ir mainīgs, no trīs līdz desmit, divpadsmit; to ietekmē tas, cik aktīva bijusi dežūra, arī gultu daudzums nodaļā un operāciju zāles caurlaidība.
Ja vienlaikus ir astoņi pacienti, iznāk diezgan liela noskriešanās. Jo ķirurgam jau galvenais darba instruments nav skalpelis – pildspalva un dators, lai aprakstītu visu, kas slimniekam tiek darīts, kā viņš tiek ārstēts.
Tas reizēm paņem vairāk laika nekā pati ārstēšana.
– Lai gan jūsu nodaļa ir datorizēta?
– Pagaidām esam kā tāda elektroniska sala slimnīcā – slimības vēsturi un informāciju par veikto operāciju norisi rakstām datorā, tāpat medikamentu ordinēšana notiek datorizēti, taču dažādu noteikumu dēļ gan mūsu datus, gan mēs citu slimnīcas struktūrvienību elektronisko informāciju vēl nespējam sinhronizēt. Tāpēc ir dubults darbs – daļu datorā fiksētā nākas pārrakstīt ar roku. Taču elektroniskai dokumentēšanai ir nenoliedzami plusi, tiklīdz būs iespējams, esam gatavi pāriet uz pilnībā elektronizētu sistēmu.
– Kādi ir šie plusi?
– Lielāka precizitāte, ātrāka informācijas aprite. Elektroniskā zāļu izrakstīšanas sistēma māsiņu vai kolēģi citā nodaļā atbrīvo no mana rokraksta atšifrēšanas, bet ārstam savukārt precīzi redzams, cikos medikaments pacientam iedots. Tas ir drošāk, vieglāk, precīzāk uzskaitāms un kontrolējams. Tāpat datorā redzam, kas ar šo pacientu noticis, kad viņš slimnīcā nonācis iepriekš – kādas sūdzības, kādi izmeklējumi bijuši un kādi bijuši to rezultāti, kāda ārstēšana veikta. Nav jāgaida slimības vēsture no arhīva, kas paņem vismaz dienu, bet parasti divas vai trīs, īpaši, ja pa vidu nedēļas nogale. Informācija ir pieejamāka un daudz ātrāk iegūstama.
Mēs šo sistēmu izmantojam jau divus gadus, kopā ar testa režīma laiku – gandrīz trīs. Ja programmas darbībā būtu neprecizitātes, varētu rasties arī medicīniski riski, bet, gods kam gods, lielu ķibeļu nav bijis.
– Kāpēc tad elektroniskās sistēmas izmantošana neiet plašumā?
– Galvenokārt finansiālu iemeslu dēļ – izstrādes nav lētas, datorizācija, uzturēšana tāpat – veselības aprūpes pakalpojuma apmaksā tādas lietas nav iekļautas. To, cik efektīvi ārsts tērē savu laiku, cik no tā velta tieši pacientam, cik dokumentiem – tādā līmenī pie mums vēl nedomā.
Ir pacienti, kas neprasa tik ilgstošu, cītīgu aprūpi, bet citam ārsts varētu sēdēt cauru dienu klāt un būtu ko darīt. Katrs gadījums ir individuāls.
Tomēr tā sajūta pacientam, īpaši ķirurģijas nodaļā, ka viņam veltītā uzmanība nav pietiekama, varētu rasties diezgan ātri. Operējošs ķirurgs nereti piecas līdz septiņas stundas dienā strādā zālē, tātad pacientam nav sasniedzams.
Ja visu grib padarīt darbdienas ietvaros, skaidrs, ka daudz laika sirsnīgās sarunās, turot pacienta roku, kā rāda filmās, gluži objektīvi katram neiznāk veltīt.
– Kāds ir jūsu tipiskais pacients?
– Lielākoties vīrietis pēc septiņdesmit, krietnu tiesu savas dzīves pavadījis ar cigareti zobos, ar aizsērējušiem asinsvadiem.
Mūsu pacientam reti kad ir slima tikai tā viena kāja, kas sāp; lielākoties cietušas arī citas organisma sistēmas – ir kāda plaušu kaite, sirds slimība, jau noticis vai draud infarkts, insults… Bieži vien, lai varētu operēt kāju artēriju, kuras dēļ radušās sūdzības, vispirms jāsakārto miega artērija, jāveic sirds asinsvadu izmeklēšana, pacients jāārstē kardioloģiski – tikai pēc tam var ķerties pie pamata patoloģijas, par ko vislielākās sūdzības.
Pacientu vidū sāk palielināties sieviešu skaits – kopš laika pirms trīsdesmit četrdesmit gadiem, kad smēķēšana kļuva populāra arī dāmu vidū, tie riski ir uzkrāti un sekas kļūst jūtamas.
– Cilvēki ir sevi nodzinuši?
– Arī tādu pacientu diemžēl ir pietiekami daudz – dzīvojuši kā mācējuši, līdz nācis kādas krīzes moments, kāds nelabvēlīgs notikums, kas beidzot licis domāt par ārstēšanos.
Savukārt citi nāk pēc diagnozes – lai būtu pēc iespējas sliktāks slēdziens un varētu iegūt invaliditātes grupu. Bet ir arī teicamnieki, kas nav sev īpaši kaitējuši, tomēr problēmas radušās.
Jo daudz ko tomēr ietekmē ģenētika – vai slimība vispār attīstīsies, kāda būs tās gaita un iznākums.
– Ko varat izdarīt, ja kājas artērija beigta?
– Mēs aterosklerozi, kuras dēļ artērijas aizsērē, patiesībā ārstēt nespējam. Asins- vadu ķirurgs ar dažādām metodēm asinsvadu salabo. Viens risinājums ir vaļējas operācijas, kad no artērijas izņem to kaļķi laukā un asinsvadu atkal sašuj. Taču šiem slimniekiem asinsvadi lielākoties ir ļoti trausli, ar viegli plīstošām sieniņām. Galvenais uzdevums ir, asinsvadu šujot, to nesašaurināt, tāpēc jāizmanto plastikas metodes, kad asinsvada remontam pielieto vai nu autoartēriju vai autovēnu – no paša pacienta organisma –, vai sintētisku materiālu, to kā ielāpu iešujot iztīrītajā asinsvadā, vai slēgta artērijas posma vietā jāiešuj pacienta vēna. Var veikt artēriju šuntēšanu, latviski sakot, izveidot līkumteku jeb apkārtceļu bojātajam posmam no paša vēnas vai mākslīga materiāla.
Iespējams līdzēt arī ar endovazālām metodēm, asinsvadā ievadot speciālas stīgas un balonus, kurus uzpūšot sašaurināto artērijas posmu atpleš vaļā no iekšienes ar līdz pat 12–14 atmosfērām lielu spiedienu. Ja nepieciešams, artērijās liek stentu – režģotu caurulīti, kas nostiprina asinsvada sieniņas, paplašina to un tur vaļā, nodrošinot asiņu caurplūdi.
– Tā droši vien ir labākā izvēle: nav vaļēju brūču, pacientam vieglāk un ērtāk?
– Tās nav konkurējošas metodes. Jā- izvēlas tā, kura pacientam viņa stāvoklī vairāk piemērota.
Diemžēl valsts finansējuma modelis veselības aprūpei šādu piedāvājumu ne vienmēr sniedz, un ārsts ir sava veida ķīlnieks. Kā saka ķīnieši: nav slikti nezināt, slikti ir zināt un nedarīt. Taču mēs ierobežotā finansējuma dēļ bieži vien nevaram darīt labāko, ko varētu.
– Ja pacienti ir tik solīdā vecumā, vai tad vairs maz vērts riskēt ar operāciju?
– Tipiska situācija: astoņdesmitgadīgs vīrs bez apstāšanās spēj nostaigāt divsimt metrus, jo sāpes un tā saukto mijklibošanu izraisa aizkaļķojušies, sašaurinājušies asinsvadi, kuru dēļ asinscirkulācija ir traucēta un slodzes laikā muskulim trūkst skābekļa. Pacients gribētu bez kājas atpūtināšanas pievārēt visu puskilometru vai kilometru garo ceļu līdz pastkastītei vai veikalam. Teorētiski viņam varētu veikt operāciju, bet varbūt tomēr lai klibo, lai nav jāveic milzīga apjoma artērijas rekonstrukcija?
Tie, kuri redzējuši, ar ko var beigties šīs problēmas – ar gangrēnu, kājas amputāciju –, reizēm ir pat pārāk motivēti tās risināt ķirurģiski. Aizmirst, ka jebkurai operācijai ir savs risks, ir gatavi paciest pēcoperācijas diskomfortu un tad savu ikdienas maršrutu pieveikt brīvi.
Bet ne katrs ir gatavs iet līdz sāpēm, trenēt muskuli un pamazām iegūt tādu pašu rezultātu.
Rādām pacientiem bildes, skaidrojam, kas tur par problēmu, kāpēc kāja ejot sāp. Lēmums, kuru no konkrētajā situācijā medicīniski iespējamiem un piemērotākajiem ārstēšanas veidiem izvēlēties, ir pacienta vai viņa radinieku ziņā. Ārsta pienākums ir informēt par esošajām iespējām, riskiem un sekām.
– Ja operāciju neveic, jārēķinās ar sāpēm un klibošanu?
– Ne tikai. Varbūt ar laiku nespēs vairs tos divsimt metrus noiet, bet smagākā gadījumā var pat zaudēt kāju – riski, protams, ir. Taču arī jebkura iejaukšanās asinsvados ir riskanta. Operācijas laikā aterosklerotiskā plāksnīte var saplēst artērijas sieniņu, izraisot milzīgu asiņošanu, var atrauties kāds trombs un ar asins plūsmu nobloķēt artēriju kaut kur tālāk no iejaukšanās vietas. Tas var izraisīt dzīvību vai orgānu apdraudošu katastrofu. Reti, bet tādi gadījumi ir un tos paredzēt nevar. Pacientam par tiem jāzina un jāizšķiras, kādai rīcībai gatavs.
– Kas ir sarežģītākais, ko nodaļā darāt – aortas endoprotezēšana?
– Jebkura operācija var izvērsties par sarežģītu un pat murgainu, to grūti prognozēt. Kad iet gludi, viss ir vienkārši, bet daudzas problēmas var rasties tieši operācijas laikā, kad jāspēj risināt situāciju.
Bet tas, ka no šā gada krūšu un vēdera aortas endoprotezēšana Latvijā tiek apmaksāta, ir liels ieguvums. Tā ir laba ziņa pacientiem un iespēja strādāt un pilnveidoties ārstiem.
Ja valsts šiem pacientiem nepalīdz, viņi zaudē darbspējas, ir pakļauti riskam, ka var rasties aortas aneirismas plīsums vai pēc krūšu aortas atslāņošanās izveidoties aneirisma. Šādā situācijā milzu katastrofa var sākties vienā momentā! Vaļēji operējot, riski ir ļoti lieli, mirstība – trīsdesmit un vairāk procentu.
Lai varētu endoprotezēt aortu, slimnīcā jābūt pietiekami lielam endoprotēžu uzkrājumam, jo katram pacientam vajag precīzu izmēru. Viena maksā septiņus astoņus tūkstošus latu.
Tas nozīmē, ka šīs summas uz laiku ir jāiesaldē un, ja valsts neapmaksā, slimnīca nevar to atļauties.
Ja tik smagu pacientu izdodas izglābt, ir liels gandarījums, bet šādas operācijas ir milzīgs stress. Man pēc tādām lielākoties izmetas herpes izsitumi uz lūpām – gan psihoemocionālā, gan fiziskā pārslodze pavājina imunitāti.
– Šāda protezēšana vajadzīga daudziem?
– Pietiekami – turklāt, tiklīdz parādās iespējas ārstēt, atrodas arī pacienti, veidojas pat rinda. Tie lielākoties ir jauni cilvēki, pēc autoavārijām vai citām traumām, kad krūškurvis dabūjis triecienu. Dažkārt problēmas rodas tikai pēc daudziem gadiem – pacients sūdzas par elpas trūkumu, izrādās – bronhs aizspiests un jābrīnās, ka ar tādu vainu varējis tik ilgi nodzīvot. Patiesībā visu laiku dzīvots kā uz pulvera mucas – pietiek ar kādu straujāku darbību, spiediena paaugstināšanos vai lielāku slodzi, un aorta var plīst.
– Kādam jābūt treniņam, lai, briesmām briestot, savāktos – apzinoties, kāda lavīna var izvērsties?
– Jebkuras veiksmes pamatā, ne tikai asinsvadu ķirurģijā vien, ir spēja modelēt situāciju – jābūt plānam, ko soli pa solim darīt, lai sasniegtu mērķi. Jo vairāk seko savam darbības algoritmam, jo labāks rezultāts.
– Bet ja viens posms šajā algoritmā izbrūk?
– Tātad jāspēj veidot jaunu algoritmu. Tāpēc jau mācāmies sešus gadus medicīnas augstskolā un savus piecus – rezidentūrā. Vienā dienā to neapgūst un nesāk darīt. Jo vairāk strādā, vairāk operē, jo lielāka varbūtība, ka neveiksmes būs retāk.
Lielos vilcienos jau visi veic vienu un to pašu, līdzīgi kā kulinārijā recepte, kā darīt, ir viena, bet ēdiens katram garšo savādāk. Līdzīgi arī ķirurģijā – it kā viens mērķis un metodes, bet izoperē katrs citādi. Tas ir kā ar rokrakstu – visi zinām, kā burti jāvelk, un velkam – bet katrs mazliet citādi. Un ne vienmēr tas, kas no attāluma izskatās skaistākais, ir tas salasāmākais rokraksts.
– Strādājat slimnīcā un privātprak sē – lai nopelnītu?
– Man tīri labi patīk strādāt, un tas ir pats galvenais iemesls, kāpēc ir vairākas darbavietas.
Vēnu un artēriju ārstēšana ir atšķirīga – fleboloģijā kaut kas jāiznīcina, asinsvadu ķirurģijā – jāuzbūvē, jāizveido, jāsalabo.
Būdams asinsvadu ķirurgs, kurš veic artēriju operācijas, tiešām varu novērtēt, cik svarīgi ir lieki, bez īsta pamatojuma neizoperēt vēnas.
Tās var noderēt šuntēšanai, artēriju rekonstruktīvām operācijām. Pārāk agresīva taktika fleboloģijā, manuprāt, nav tā pareizākā, bet izvēle jau vienmēr ir pacienta ziņā. Mans uzdevums ir precīzi informēt par riskiem, izskaidrot, lai pats spēj izlemt, ko īsti grib.
Artēriju ķirurģija ir interesantāka, lielāks izaicinājums, kopumā arī sarežģītāka nekā vēnu operēšana. Bet pacienti, kuriem izoperētas vēnas, ārsta veikumu lielākoties novērtē daudz augstāk nekā tie, kam veikta sarežģīta artērijas rekonstrukcija. Lai saglābtu artēriju, mediķu komanda strādājusi vairākas stundas, bet nākamajā dienā šis izoperētais stāv ārā puspliks un smēķē, lai gan nemaz nedrīkstētu celties no gultas!
– Kā jūs nonācāt līdz tik smalkai lietai kā asinsvadu ķirurģija?
– Diezgan netīšām! Biju domājis kļūt par urologu, samērā mērķtiecīgi uz to gāju. Bet tajā gadā, kad beidzu Stradiņa universitāti, valsts programmā urologa vietas nebija. Rezidentūru par maksu atļauties nevarēju, bet mest medicīnu pie malas arī īsti nebiju gatavs.
Iestājos vispārējās ķirurģijas rezidentūrā un paralēli sāku strādāt pie profesora Daiņa Krieviņa dažādos zinātniskos projektos. Rezidentūrā nonākot līdz asinsvadu ķirurģijas ciklam, tā iepatikās, ieinteresēja. Kad vajadzēja izlemt par galējo specializāciju, izvēlējos asinsvadus. Tā nu es te esmu.
– Tik vienkārši?
– Es ļāvos plūsmai! Sākumā skaidras vēlmes būt tieši asinsvadu ķirurgam noteikti nebija, bet, ja tas, ko dari, interesē, ja velti tam laiku un enerģiju, mērķi kļūst skaidrāki.
Nu jau piekto gadu esmu pilntiesīgs ķirurgs.
– Vai par prombraukšanu netikāt domājis?
– Studiju laikā piepelnījos kā kurjers, biju pārdevējs sporta preču veikalā, Buru sportā. Aizrāvos ar burāšanu, vējdēli, ziemā – ar kalnu slēpošanu un snovbordu. Preci, ko vajadzēja pārdot, pārzināju un nopelnīju pietiekami labi.
Kad kā jauns ārsts nonāc rezidentūrā, strādā ilgas stundas, dežurē, esi noguris, miega un naudas badā, sāc apsvērt, vai medicīna ir īstā joma, vai Latvija ir īstā vieta, kur ar to nodarboties.
Taču, kad domāju par iespējamu prombraukšanu, lai iekļūtu Lielbritānijas medicīnas sistēmā bez specifisku un gana dārgu mūsu diploma atzīšanas eksāmenu kārtošanas, vajadzēja vienu gadu gaidīt. Pēc tam vairs īsti negribēju braukt.
– Te bija tik labi?
– Ģimene, draugi, sociālā vide – drīzāk Latvijā noturēja šie faktori. Iespēja brīvdienās aizbraukt uz laukiem, uz mežu, paskriet…
– Bet Lielbritānijā – pieredze prestižā, labā klīnikā, angļu ārsta diploms, cita alga?…
– Tas nav mazsvarīgi, bet man tās prioritātes sakārtojās citādāk. Nauda jau ir tāds īslaicīgs motivators. Interesējos par to vietu, pētīju un skatījos, bet laikam tie dzinuļi nebija tik spēcīgi, lai aizbrauktu. Pavērās iespējas šeit, turklāt biju iepazinies ar Ievu, sāka veidoties attiecības. Tas viss kopā prombraukšanu nobremzēja.
– Neesat nožēlojis?
– Viennozīmīgi ne, bet – vienmēr jau var paspēt!… Man ļoti patīk te dzīvot – Rīga ir pietiekami liela un vienlaikus – arī pietiekami maza, lai būtu ērta dzīvošanai. Jo īpaši tagad, kad ģimenē ir bērni. Runājot ar draugiem, kuri ir izceļojuši, esmu sapratis, cik labi, ja tepat ir vecmāmiņas un vectētiņi, tāpat draugu ģimenes. Ja gribas aiziet uz kino vai paballēties – ir, kas palīdz, pieskata bērnus. Turklāt aizbraukušajiem ir ļoti ierobežota ceļošana, pasaules iepazīšana – kad pienāk atvaļinājums, gribas braukt mājās, uz Latviju, nevis apceļot pasauli.
Te ir tuvinieki, draugi, meži, daba – man kā orientieristam arī tas ir svarīgi. Vide, kurā esmu, man ir svarīgāka.
– Kā vispār par medicīnu izšķīrāties?
– Tā ir tāda ģenētiski mantota mutācija! Mans vectēvs, tēva brālis un divas māsas, daudzi vecāku draugi, mana māsīca – visapkārt ārsti.
Līdz divpadsmitās klases vidum gan vēl nebiju īsti pārliecināts, ko gribētu darīt. Zināju tikai to, ka negribu būt ekonomists vai jurists.
– Tas jau arī ir daudz!
– Šīs tolaik modes profesijas nevilka, filozofijas studijām vēl nebiju gatavs, par teologu kļūt arī ne, bet nākamā klasiskā izglītība ir medicīna. Ne dienu nenožēloju, ka to izvēlējos.
Bet diez vai gribētu, lai mani bērni izraudzītos ārsta profesiju – ir iespējams dzīvot daudz vienkāršāku dzīvi ar daudz mazāku stresu.
Pamatskolu beidzu laukos, Dobeles novada Penkulē, tad iestājos Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā. Arī to, ka pametu silto vecāku paspārni un devos uz Rīgu, nekad neesmu nožēlojis. Ģimnāzijā nebiju tas čaklākais skolnieks, taču man vienmēr palīdzējis raksturs – ja kaut ko izlemju, tad eju tajā virzienā. Maksimāli.
– Ko darāt, lai atbrīvotos no darba stresa un pēc saspringtām operācijām herpes būtu retāk?
– Paskrienu. Tādu līmeni gan vēl neesmu sasniedzis, ka prastu skriet tikai tāpēc, lai atslābinātos – man tas rezultāts vēl ir svarīgs. Ar katru gadu mazāk, tomēr vēl ir.
Spēju skriet gana augstā līmenī. Man ir veicies, ka to stresu vajag izskriet, jo tā neiedzīvojos liekā svarā, atbrīvojos no dienā sakrātajām emocijām, no garīgā noguruma. Skriet cenšos vairāk pa mežu, piedalos orientēšanās sacensībās. Bet, tā kā darbdienās tas ne vienmēr ir iespējams, skrienu arī pa ielām.
– Arī maratonu?
– Tāds oficiāls maratons man ir tikai viens. Šis garais skrējiens nav nekas labs veselībai, taču ķeksītim esmu to izdarījis. Esmu pieveicis arī vairākus pusmaratonus, bet, manuprāt, pēc desmit piecpadsmit kilometriem tas jaukais un veselīgais skrējiens beidzas. Sākas sevis pārvarēšana.
Pa mežu, rogaiginga sacensībās, kur četru, astoņu vai divdesmit četru stundu izvēles orientēšanās distanci veic vismaz divi orientieristi, ir gadījies noskriet ap sešdesmit kilometriem astoņu stundu laikā un nākamajā dienā nav nekādu locītavu sāpju, tikai drusku smeldz muskuļi. Pa cietu ceļa segumu tas nav iedomājams.
– Tagad maratons ir modes lieta, tajā piedalīties kļuvis prestiži.
– Labs ir jebkurš stimuls, medicīniski sakot – jebkurš trigera moments, kas liek kaut ko darīt sevis uzturēšanai formā gan fiziski, gan mentāli. Varbūt par dažiem gadiem paildzināsies laiks, līdz šim skrējējam būs jāvēršas pie ārsta un vajadzēs kādu palīdzību. Svarīgi tikai neaizmirst par sagatavošanos.
Bet daudzi grib būt tādi kā teicamnieki, skrien ātrāk, nekā patiesībā to spēj. Tas var novest pie nepatīkamām sekām.
– Kā sev par tādu trigeri atradāt orientēšanos?
– Tēvs Dobelē organizēja sacensības Sprīdītis un vārda tiešā nozīmē ielaida mani mežā – te ir kompass un karte, skrien. Es arī skrēju, sākumā īsti nesaprazdams, kas un kā darāms. Pamazām, pārsvarā prasot padomu citiem skrējējiem – parasti tantēm gados, izpratu to karti un mežā nevienu reizi neesmu palicis.
Kādu laiku biju metis šim sportam mieru, gadus desmit nebiju mežā ar karti bijis, līdz kāds draugs aizvilka līdzi. Tad diezgan ātri sapratu, ka tā man ir īstā nodarbošanās, ka pēc dabas esmu vairāk individuālists, nevis komandas sporta cīnītājs.
Tas moments, ka jāatrod līdzsvars starp spēju skriet un lasīt karti, uzliek zināmu pienākumu ieklausīties savā ķermenī – saskatīt, izvērtēt, pieņemt lēmumu. Diezgan ātri nonāc vieglā transā – esi tu, karte, mežs.
Tas viss summē jas – atgriezies no meža noguris un netīrs, drēbes lielākoties sasmērētas un saplēstas, vienīgais, ar ko vari pazīmēties, ir tavs rezultāts. Taču tās smaržas, ko tur izbaudi, ja skrienot sabradā melleni vai vaivariņu!… Tas ir aizraujoši.
Rezultāts man ir svarīgs, tomēr galvenais, ka aizmirstu par ikdienas rūpēm un vakaru varu vadīt kā laimīgs ģimenes cilvēks, nevis darba stresus pārnest mājās. Tad puiku bļāvieni un cīniņi tik ļoti ne- izved no pacietības.
– Vai profesija neliek atteikties, piemēram, no snovborda – viens kritiens un ķirurgam ilgas brīvdienas?
– Lielākoties braucu ar slēpēm, bet, ja esot kalnos, uzkrīt svaigs sniegs, tā sauktais pūderis, tad gan. Lēkāšanu un ekstrēmus trikus ar sniega dēli gan esmu beidzis, jo problēmu virkne var izvērsties tik gara, ka neatsver baudījumu.
Taču vismaz saviem puikām spēju ko iemācīt. Laika, ko ikdienā varam pavadīt kopā, nav daudz, tāpēc savus hobijus mēģinu pārvērst mūsu kopīgos hobijos. Ņemu dēlus līdzi uz mežu. Tur viņiem ir savs draugu loks, mēģinu ierādīt, kā darboties ar karti un kompasu. Bet vismaz pagaidām viņi vēl nav sportiski motivēti, sekundes neskaita. Ja ieraudzīs kādu alu, labāk ielīdis tajā, par skriešanu piemirstot. Kopīgi dodamies uz baseinu, bumbu drusku padzenājam. Ja skrienu pa pilsētu, viņi brauc ar riteņiem.
Kopīgā laika varētu būt vairāk, tomēr jau kopš mazotnes mēģinu viņiem skaidrot, ka bērniem ir sava dzīve, mums ar sievu – sava. Atrodam un izbaudām tos krustpunktus, kur tās kopīgas, bet cits citu pārāk nenomācam. Tīri labi mums iet.
Paldies Ievai, ka viņa savu žurnālistes karjeru ir nolikusi malā par labu manējai. Man, īpaši, ja ir dežūra, grūti paredzēt, kā diena aizritēs. Mums gan ir mājas dežūras, bet tāpat jābūt gatavam jebkurā brīdī doties uz slimnīcu, ja rodas tāda vajadzība. Nevar svinēt, nevar doties kur tālu prom, visu laiku jābūt ieslēgtam telefonam un jāatrodas uztveršanas zonā. Arī no kinoseansa var nākties iet laukā un, jo labāks tusiņš, jo lielāka varbūtība, ka nāksies to atstāt.
Pie tā pierod, bet tas nav viegli – arī ģimenei ne.
– Vai jebkurš var būt ķirurgs?
– Principā var, tehniski to var iemācīties – ja ir interese. Jautājums tikai, kādā līmenī un vai ir vēlme ciest šā darba blaknes. Spēkus tas paņem, ne velti daļa ārstu, arī ķirurgu, aizraujas ar šķidriem produktiem vai azartiskām nodarbībām.
Par ķirurgu noteikti nepiedzimst un par tādu arī nekļūst, saņemot augstskolas diplomu. Neiemācās vienā rāvienā. Zinātnē strādājošie lielākoties bauda izzināšanas procesu, ne tik ļoti rezultātu. Ķirurģijā līdzīgi.
– Tā baudāt, ka herpe uz lūpas?…
– Visam dzīvē ir sava cena. Bieži vien operējot paiet n-tās stundas, nemanot, kā tās pagājušas – tik aizrautīgi, saspringti, interesanti.
