Anda Līce: Galvenās briesmas nāk nevis no ārpuses, bet iekšienes 4
Mākslinieki Kirils un Gļebs Panteļejevi raidījumā “Dombura studija” precīzi noteica lielāko apdraudējumu Latvijai – galvenās briesmas nāk nevis no ārpuses, bet iekšienes – mūsu sabiedrības sašķeltības un atsvešinātības. Raidījuma dalībnieki diemžēl tā arī palika pie kāda šķēršļa, kas sarunu, kura starp pretējas pārliecības cilvēkiem līdz šim nav notikusi, padara gandrīz neiespējamu, jo vienas patiesības neesot, katram tā esot savējā.
Tieši tagad ir pēdējais laiks runāt par to, vai šīs vienas patiesības patiešām nav, varbūt mēs to esam aizmirsuši vai pazaudējuši. Tomēr mēdz arī teikt – katram ir sava taisnība, bet patiesība ir viena. Uz jautājumu, kam tā pieder, visas lielās reliģijas atbild – Dievam. Par nožēlu ne tikai Eiropa, bet arī Amerika jau sen vairs nedomā un nedzīvo šādās kategorijās. Apzinoties, ka Dievs ir mīlestība, mēs drīkstam izvēlēties, kuru no šiem vārdiem lietot. Mūs visus, arī tos, kas sevi dēvē par neticīgiem, jūtas aizvainoti, aizdomu, sena rūgtuma, nepiedošanas pilni, dzīvo bez grēknožēlas, izkliedz citu priekšā teiktos saukļus, kā gaiss apņem mīlestība. Arī tad, ja to neapzināmies vai pat noliedzam.
Ārsta Arnolda Vilerta atmiņās “Ešelons dodas uz Vorkutu” ir epizode, kurā viņš, padomju nometnē ieslodzītais, uz nāves gultas gulošai nometnes priekšnieka sievai no vēnas vēnā pārlej savas asinis. Cita donora tobrīd nav. Piekritīsiet, tā ir ekstrēma situācija? Tam seko neparasts turpinājums – izglābtā sieviete, vēlāk uz ielas satiekot šo ārstu, nokrīt viņa priekšā ceļos. Sibīrijā manai ar dzelteno kaiti slimajai mammai, kura (tāpat kā visi izsūtītie latvieši) skaitījās fašiste, vietējās, ļoti nabadzīgās krievietes ziemas vidū nesa burkānus. Arī tā bija asins pārliešana.
Šādas mazās pārliešanas notiek visur un visos laikos. Kaut vai pavisam nesen, kad pie sabrukušā lielveikala “Maxima” žoga ne jau piederība tautībai vai partijai noteica palīdzību cietušajiem. Mēs cilvēcību pārlejam ne tikai ar asinīm, bet arī ar iedrošinājumu, laipnību vai vienkārši noklausoties līdz galam otru cilvēku. Arī tad, ja tas, ko viņš saka, mums nepatīk. No šāda redzes punkta skatoties, atteikums Krievijas pareizticīgās baznīcas patriarham Kirilam apmeklēt Latviju, ir kļūda. Tieši tagad, pirms Lieldienām, pasaulei tik dramatiskā laikā, viņu vajadzēja aicināt sludināt ne tikai pareizticīgajiem, bet visai Latvijai mieru un Dieva mīlestību. Neatkarīgi no tā, ko viņš ir teicis agrāk. Lai ko mēs katrs domātu par ticības lietām, ir ne reizi vien pierādījies – Vārdam ir milzīgs spēks. Mēs ar savām sīkajām taisnībām staigājam zem lielā patiesības lietussarga, kuru mūsu rokas nemaz nav spējīgas noturēt.
