Karaļu slimība – kad asinis labi nesarec 0
Sarkanā ir kaisles, uguns un arī mūsu asiņu krāsa. Analizējot tikai dažus pilienus šā dzīvības šķidruma, ārsti gūst priekštatu par visa organisma veselības stāvokli. Bieži zilumi un asiņojošs deguns gan ir pavisam nopietns trauksmes zvans.
Zilums nav tāpat vien
Asinis ir šķidrums asinsvados, un tikai īpašs recēšanas mehānisms pasargā mūs no tā pilnīga zuduma ievainojuma gadījumā. Olbaltumvielas, trombocīti un asinsvadi ir trīs galvenie komponenti, kas nodrošina šo procesu.
Kamēr asinsvads nav bojāts, tā sieniņas gādā, lai asinis nesarec. Bet, tiklīdz sieniņas pārklājums tiek bojāts, tajā esošie audi mērķtiecīgi veicina asiņu recēšanu. Kad šis process izplatās ārpus bojājuma zonas, parasti mierīgais asinsvadu sieniņu pārklājums sāk cīnīties pret recēšanu. Diemžēl pēc 50 gadu vecuma asinsritē dažādi traucējumi kļūst biežāki un rodas trombi – sabiezējušo asiņu receklīši. Atrāvušies no asinsvada sieniņas, tie ar asiņu plūsmu var nonākt plaušās, sirdī vai smadzenēs un nosprostot asinsvadus, izraisot insultu vai infarktu.
Ik gadu Latvijā 3–5 cilvēkiem diagnosticē kādu asiņu recēšanas slimību – viņiem asinis nesarec, pat ja tas ir nepieciešams. Šos traucējumus izraisa retas, no vecākiem mantotas ģenētiskas slimības. Daudzi pat nenojauš, ka par to liecina bieža deguna asiņošana, zilumi, iekšēja asiņošana un pastiprināta asiņošana operāciju laikā, sievietēm – arī dzemdību un pēcdzemdību laikā.
Ar recēšanas traucējumiem var sadzīvot, ārstējot simptomus. Zinot par problēmu, jāpiedomā, kā izvairīties no situācijām, kurās draud asiņošana.
Karaļu slimība
Biežākā recēšanas traucējumu slimība ir hemofilija. Tā nozīmē, ka asinīs trūkst vai nefunkcionē kāda no asiņu plazmas olbaltumvielām, t.s. faktoriem, kas nodrošina recēšanu.
Hemofilija ir pārmantota slimība, kas skar galvenokārt vīriešus, bet ir zināmi arī sieviešu saslimšanas gadījumi. Latvijas Hematologu asociācijas vadītāja profesore Sandra Lejniece uzsver, ka līdz pat XX gadsimta vidum hemofilija bija neārstējama slimība visos sabiedrības slāņos, tāpēc slimnieka mūžs bija ļoti īss. Tas, ka mūsdienās saslimšana neiet mazumā, liecina par hemofiliju atbildīgā gēna lielo mutāciju biežumu.
Līdzīga ir slimība ar skanīgo von Villebranda nosaukumu. Atšķirībā no hemofilijas ar to slimo gan sievietes, gan vīrieši. Slimībai raksturīgi dažādi asiņošanas veidi, piemēram, asinsizplūdumi locītavās jeb hemartroze, muskuļos, zem ādas, no deguna un pēc traumām un operācijām. Smagas hemofilijas gadījumā pastiprināta asiņošana vai hematomas ir tūliņ pēc dzimšanas, kā arī zobu šķilšanās laikā.
Asiņošanu var apturēt, izmantojot īpašus medikamentus – trūkstošā recēšanas faktora aizstājējus. Medikamentus lieto atbilstīgi hematologa norādījumiem, nav ilgstoši jāatrodas slimnīcā, lai pārlietu plazmu, kas pirms 20 gadiem bija teju vienīgais asiņošanas apturēšanas veids.
Hemofilijas pacientiem jāizvairās no aspirīna un to saturošiem medikamentiem, lai nepasliktinātu trombocītu funkcijas.
Ziedojums dzīvībai
Slimību profilakses un kontroles centra statistika liecina, ka Latvijā ir arī vairāk nekā 5000 pacientu (gan bērni, gan pieaugušie), kam diagnosticēts kāds no limfoīdajiem, asinsrades un radniecīgo audu ļaundabīgajiem audzējiem, tostarp asinsvēzis (leikēmija) vai limfātiskās sistēmas vēzis (limfoma).
Leikēmijas cēloņi nav zināmi, bet konstatēti daži riska faktori: saskare ar benzīnu un lauksaimniecības pesticīdiem, spēcīgi emocionāli pārdzīvojumi, kas iedragā cilvēka imūnsistēmu un izsit no ierindas limfocītus.
Leikēmijas ārstēšanā izmanto ķīmijterapiju, kaulu smadzeņu transplantāciju un jaunākās paaudzes medikamentus. Ķīmijterapiju apmaksā no valsts budžeta, neliels pacientu skaits saņem arī efektīvas zāles, kuru izmaksas ir vairāki tūkstoši eiro. Kompensējamo zāļu sarakstā gan ir vairāki citi medikamenti, bet daļai pacientu tie nav iedarbīgi. Kaulu smadzeņu transplantācija ir sarežģīta – Latvijā veic tikai transplantāciju, kurā par donoru der kāds no pacienta ģimenes locekļiem.
Leikēmijas un limfomas ārstēšanai bieži nepieciešama asiņu pārliešana, un vienā reizē izmanto 15–20 asinsdonoru devumu. Gada laikā, iespējams, vajadzīgi pat 3–4 asiņu pārliešanas kursi, dažreiz vairāk. Vienas devas apjoms ir apmēram 300 ml.
