Britu žurnālists Hants: Par Kurzemes fronti angļu pasaulē dzirdējuši maz 9
Britu raidkorporācijas BBC žurnālistam un kinodokumentālistam Vinsentam Hantam vēsture nav “maizes nodarbošanās”, tomēr apgādā “Latvijas Mediji” latviešu tulkojumā šogad iznākusī grāmata “Otrā pasaules kara beigas Kurzemes frontē. Asinis mežā” ir jau otrais viņa darbs, kur aplūkotas rietumniekiem mazzināmas Otrā pasaules kara epizodes. Pirmais – par 1944. gadu Norvēģijā vēstošais “Fire and ice” (“Uguns un ledus”) – iznāca 2014. gadā. Trīs gadus vēlāk tapa “Blood in the forest”, ko tagad vērtē arī latviešu lasītājs.
Drīzumā paredzams tulkojums lietuviešu valodā, un autors cer, ka kādā brīdī sekos tulkojumi arī krievu un vācu valodā. Ar Lielbritānijā dzīvojošo Vinsentu Hantu sazinos ar elektroniskā pasta palīdzību un uzzinu, ka jau tiek vākts materiāls jaunai grāmatai – šoreiz par Otrā pasaules kara pēdējiem mēnešiem, par latviešu leģiona 15. divīzijas ceļu cauri Pomerānijai un Vācijai. “Īpaši vēlētos izstāstīt to vīru stāstus, kuri pēc tam Viestura sardžu rotas sastāvā apsargāja Nirnbergas kara tribunālu. Līdz ar “Daugavas vanagu” dibināšanu Zēdelgemā un tālāko izceļošanu uz Lielbritāniju, Kanādu, Austrāliju un ASV latviešu diasporai tas ir ļoti svarīgs moments. Ja starp “Latvijas Avīzes” lasītājiem atrastos tādi, kas varētu palīdzēt ar stāstiem, fotogrāfijām vai informāciju, ļoti labprāt viņus uzklausītu,” tā Hants. Tāpat kā “Asinis mežā” gadījumā viņa nodoms ir dokumentēt kara pieredzes stāstus, savācot tos no ļaudīm, kuri stāstīto piedzīvojuši un joprojām ir starp mums. Un, protams, Hants velta pateicības vārdus visiem, kas palīdzējuši autoram grāmatas “Asinis mežā” tapšanā vai vienkārši labāk izprast Latvijas vēsturi.
Būtu interesanti uzzināt, kā “Asinis mežā” tika uzņemta Anglijā.
V. Hants: Grāmatas “Asinis mežā” angļu izdevumu pērk labi, un pieprasījuma dēļ jau izdots atkārtots metiens. Man bija prieks dzirdēt no daudziem Kanādas, Austrālijas un Amerikas latviešiem, ka grāmata palīdzējusi aizpildīt tukšumus viņu zināšanās par tēviem un vectēviem. Mums Britānijā bija tieši tāda pati situācija – paaudze, kas cīnījās karā, bija tik morāli traumēta, ka nespēja vai negribēja vairs par to runāt. Latvieši ir cietuši karā un ir izkliedēti. Viņu ģimenes tika sašķeltas, tēvi pazuda, kaimiņus deportēja un tad vēl pēckara okupācija – kā nācija Latvija gājusi cauri ļoti daudz kam. Es ar kara psiholoģiskajām traumām saskāros, strādājot kā BBC žurnālists un intervējot tos britu karavīrus, kuri Otrā pasaules kara laikā krita japāņu gūstā Āzijā, un tāpat arī vācot materiālu savai pirmajai grāmatai par kara postījumiem Norvēģijas Finmarkā. “Fire and ice” rakstot, vācu ziņas par to pašu laiku, kad pastāvēja Kurzemes fronte, tikai toreiz mani interesēja Kirkenēsas bombardēšana un ap 7000 ļaužu evakuācija uz ziemeļiem. Pārdzīvotā kara trauma var atstāt iespaidu uz paaudžu paaudzēm. Tie ir “caurumi”, ko cilvēku dzīvē atstāj nogalināti vecāki, sekojošais niknums un neapmierinātība. Mani tiešām neinteresē to cilvēku biogrāfijas, kas toreiz pieņēma lēmumus. Piemēram, premjers Vinstons Čērčils Anglijas vēsturē. Par tādiem kā viņš jau uzrakstīts gana daudz.
Uz Kurzemes frontes periodu koncentrējos tādēļ, ka angļu valodā nav daudz rakstīts no to cilvēku skatpunkta, kuri tur toreiz atradās. Kurzemē uzklausīju šādus latviešu stāstus, kas vēlējās man stāstīt un rādīt. Iedomājos, vai spēšu uzrakstīt par to publikai, kas neko nezinu par šo dziļo un sarežģīto vēsturi – ceļvedi pa skaistu zemi, daudz tuvāku dabai nekā Lielbritānija, kurā noticis tik daudz briesmīgu lietu. Par tām nedzirdēsiet, ja kā brits ieradīsieties Rīgā tikai uz “vecpuišu vīkendu”. Tas bija tas, kas mani iedvesmoja. Vēlējos savākt to ļaužu stāstus, kas toreiz atradās Kurzemē, un ievietot tos mūsdienu kontekstā, kur pats esmu tāds kā ceļotājs, ja vēlaties. Man tiešām liels prieks, ka vairāki angļu ceļotāji jau izmantojuši manu grāmatu kā ceļvedi. Viņi pēc tam raksta man, kā atklāsmes, ko tiem sniedza veterānu stāsti, palīdzējušas izbaudīt brīvdienas. Domāju, viņiem patika atkal un atkal apsēsties pie kādas pintes tumšā alus.
Jūsu grāmatā tomēr faktiski ir runa par pretinieka karavīru stāstiem. Kāda ir britu publikas attieksme pret tik jūtīgām lietām?
Tas ir interesants jautājums. Nudien neesmu drošs, vai savā dzīvē jebkad esmu dzirdējis, ka briti latviešus sauktu par saviem Otrā pasaules kara laika ienaidniekiem. Briti nekad nav sastapušies ar latviešiem kaujā. Mēs taču palīdzējām jums 1919. gada Neatkarības karā! Manuprāt, mana grāmata britu lasītājam varētu būt interesanta tādēļ, ka tā aizpilda robus viņa zināšanās par Austrumu frontes notikumiem – par lietām, kas pirmajā acu uzmetienā nešķiet svarīgas. Traukšanās uz Berlīni, Hitlera gals, Aušvicas koncentrācijas nometnes atbrīvošana – tādas lietas lielajā kara ainavā stratēģiski bija daudz svarīgākas nekā lokālas kaujas pie šosejas kā Kurzemē. Bet man vajadzēja nevis tikai militāro vēsturi, bet sarunas ar karavīriem par viņu dzīvi frontē un tāpat to civiliedzīvotāju stāstus, kas toreiz bija bērni. Kā tēlnieces Artas Dumpes stāstu, kuru izglāba latviešu leģionāri, kad viņas māju sašāva.
Vēlējos apceļot Kurzemi, lai pēc tam varētu angļu publikai izstāstīt, kas toreiz notika vienā vai otrā vietā. Pie Lestenes ir viegli pabraukt garām “Rumbu” viensētai, taču tie stāsti, kas notika pie “Rumbām”, ir neticami! Leģionāru bija viens pret desmit, taču viņi nocietināja tādas saimniecības kā “Rumbas” un turpināja pretoties.
Tās gāja no rokas rokā. Es sāku pamazām, brīvdienās kopā ar ģimeni apmeklējot Ilgvara Bruča iekārtoto Kurzemes cietokšņa muzeju Zantē. Kad to apskatīju, sapratu, ka Kurzemes fronte bija kas līdzīgs Pirmā pasaules kara ellei, saspiestai ap 200 km posmā. Tie stāsti, kā brālis cīnījās pret brāli, dažkārt viņu māsas izstāstīti… Tie bija sirdi plosoši. It īpaši tādēļ, ka neviens no viņiem taču nevēlējās karot, taču tika piespiesti cīnīties par lietām, kurām tie neticēja. Man tie bija virs nacionalitātes vai ģeogrāfijas – tie bija stāsti par cilvēka stāvokļa traģismu.
Mana tēva un mana vectēva paaudze karoja. Es neesmu karojis, un arī mans tēvs ne, taču viņa vecākie brāļi gan un tāpat viņa māsas dienēja. Mans vectēvocis krita Rietumu frontē 1917. gadā. Viņš bija kā “izspļauts” es, taču neviens ģimenē neko nevarēja pastāstīt, ne kas viņš bija, ne ko paveica. Un tad es izdibināju, ka viņš bijis ložmetējnieks priekšējā līnijā 60. augstienē pie Ipras. Viņa pozīcijas tiešā trāpījumā ķēra vācu artilērijas šāviņš. Viņu sarāva gabalos. Ķermeni neatrada, taču viņa vārds ir bezvēsts pazudušo memoriālā “Menin Gate” Iprā. Mans vectēvs Pirmā pasaules kara laikā dienēja Karaliskajā aviācijas korpusā. Tajā karā praktiski katra Anglijas pilsētiņa kādu zaudēja.
Tāpēc manā ieskatā iespaids, kādu Otrā pasaules kara laikā uz Latviju atstāja Kurzemes fronte, bija tāds pats, kādu Pirmais pasaules karš atstāja uz Angliju.
Cik britu publika vispār ir informēta par to, kas Otrā pasaules kara laikā notika Eiropas austrumdaļā, tostarp Kurzemē?
Britu Otrā pasaules kara pieredze bija diezgan plaša – “Kauja par Britāniju”, Āfrika, Itālija, “D – diena” un cīņas par Berlīni. Par Kurzemes fronti angļu pasaulē dzirdējuši maz, jo uzmanība fokusējas galvenokārt uz tādām Austrumu frontes epizodēm kā Staļingrada, Kurskas kauja, Ļeņingradas blokāde. Pirms nebiju sācis lasīt par šīm lietām no latviešu skatpunkta, nezināju, ka arī latvieši bija iesaistīti Berlīnes aizstāvēšanā un ka kara beigās leģionāru komandieri apzināti ignorēja vācu pavēles un devās padoties rietumu sabiedrotajiem. Kā pulkvedis Janums, kurš izveda savus vīrus no Berlīnes.
Ceru, ka pēc grāmatas “Asinis mežā” izlasīšanas briti gūs lielāku sapratni par Kurzemes notikumiem. Daudz kas no tiem bija jaunums arī man. Īpaši jau Dundagas nozīme jaunas “SS valsts” radīšanas plānos un Baltijas kā treniņvietas loma admirāļa Dēnica jaunajām “superzemūdenēm”. Tas viss liecina, ka Hitlera plānos Latvija bija svarīga stratēģiska teritorija. Faktiski jau lielāko darbu Hitlera sakaušanā Austrumu frontē paveica PSRS, tomēr sekojošā Berlīnes blokāde un “aukstā kara” sākums angļu prātos priekšstatus par to drīz vien mainīja. Arī vācu evakuācija no Kurzemes pa jūru – “Operācija Hanibals” – pēc būtības loģistikas ziņā bija daudz daudz vērienīgāka par Dinkerkas evakuēšanu 1940. gadā, taču, tā kā to paveica nacisti, tai nepievērš tik lielu uzmanību.
Tātad ar savu grāmatu vairākumam britu esat atklājuši jaunu, agrāk nezināmu pasauli?
Jā, es tā domāju. Un es domāju, ka, pateicoties tādiem ļaudīm kā Agrita Ozola no Tukuma vai Artis Gustovskis Kuldīgā, kuri bija gatavi sēdēt līdz ar mani un pārtulkot sirmgalvju stāstītos stāstus angļu valodā, dažas lietas “Asinīs mežā” ir jaunums arī pašiem latviešiem. Jo šie sirmgalvji daudz ko pastāstīja pirmo reizi. Protams, esmu ļoti pateicīgs arī Okupācijas muzejam un visiem neticami atsaucīgajiem muzeju un tūrisma informācijas biroju vadītājiem Kurzemē.
Ļoti labprāt būtu iekļāvis savā grāmatā arī sarkanajā armijā karojušo stāstus, taču neviens no viņiem diemžēl nevēlējās pasēdēt ar mani, kaut vēlējos apskatīt abas konfliktā iesaistītās puses.
Ceru, ka šī grāmata tomēr palīdzēs cilvēkiem Lielbritānijā labāk saprast, kas te notika. Ka tūristu grupas no Lielbritānijas, kas tagad ierodas uz nedēļas nogales puišu ballītēm, aptvers, ka Rīga ir ne tikai vieta, kur piedzerties. Ka varbūt viņi iedrošināsies apceļot šo skaisto zemi, izbaudīs visas labās lietas, ko tā sniedz, un izrādīs lielāku cieņu tam, kas te reiz noticis – ne tikai latviešiem, bet arī vāciešiem, krieviem, ebrejiem, lietuviešiem, ungāriem, holandiešiem, spāņiem. Jūsu kapsētas atspoguļo konfliktu starptautisko dabu.
Un kādu pasauli darbs pie šīs grāmatas pavēra jums pašam?
Būtu grūti pastāstīt par Otro pasaules karu Kurzemē, nepieminot Latvijas ebreju slepkavošanu. Pateicoties gadījumam, man bija ārkārtīgi ekskluzīva iespēja tikties ar Marģeru Vestermani. Pajautāju viņam par Dundagas nometnē piedzīvoto. “Jūs esat pirmais, kas man par to jautā,” viņš sacīja un norunāja četras stundas. Mana sieva Daiga tulkoja.
Es devos uz Šķēdi, lai redzētu kāpas, kur tika nogalināti ebreji. Un tad uz Dundagu. Es jau agrāk biju bijis Litenē, Morē un Audriņos, līdz ar to zināju par izvēlēm, kādas latviešiem toreiz nācās izdarīt. Jo vairāk uzzināju, jo stāsts kļuva sarežģītāks, sapiņķerētāks un asiņains. Es agrāk nezināju par kaujām pie Jelgavas – “Latvijas Staļingradas”. Aldis Barševskis no Jelgavas muzeja man parādīja fotogrāfiju arhīvu, un viens no šiem foto nu redzams uz grāmatas “Asinis mežā” latviešu izdevuma vāka. Kuldīgas vēsturnieks Herberts Knēts man pastāstīja stāstu par Rubeņa bataljonu un Zlēku traģēdiju. Tas, kas manī pirmo reizi raisīja interesi par Kurzemes frontes mutvārdu vēsturi, bija Pētera Stabulnieka vēstījums 2012. gadā Latgales Kultūras centra izdotajā grāmatā “Kareivja gaitas latviešu leģionā”. Un tad es sajutu, cik svarīgi iekļaut savā grāmatā iespējami vairāk no šiem stāstiem, jo tā ir pieredze, kas veido arī šodienas Latvijas sabiedrību.
