Rēzeknes bombardēšanas atskaņas 70
Pēckara gados padomju aviācijas veiktā Rēzeknes bombardēšana tika noklusēta, vainu par pilsētas iznīcināšanu uzveļot vāciešiem. Turpretī Rēzeknes “atbrīvošanu” 1944. gada 27. jūlijā pasniedza kā lielu varoņdarbu. Kaut arī sarkanā armija ar aviācijas un tālšāvēja artilēriju centās kavēt vācu karaspēka organizētu atkāpšanos, pēc kara radītais iespaids par vērienīgu pilsētas “atbrīvošanas” operāciju bija krietni pārspīlēts. Vācu karaspēks pirms pilsētas atstāšanas uzspridzināja padomju aviācijas vēl nenopostītos stratēģiskos un sabiedriskos objektus – dzelzceļa stacijas Rēzekne I un Rēzekne II, tiltu pār Rēzeknes upi, Komercskolu, Zemes banku, pilsētas valdi un citus, tomēr, laikus atkāpjoties, spēja izvairīties no iesaistīšanās plašākā kaujas darbībā.
Pēc ierakstiem vācu 16. armijas kaujas žurnālā, 329. vācu kājnieku divīzija, kas atradās frontes līnijā starp Ludzu un Rēzekni, 26./27. jūlija naktī organizēti izgāja cauri pilsētai un, veikusi aptuveni 30 kilometrus, nākamajā rītā ieņēma pozīcijas Viļānu apkārtnē. Vēstures literatūrā pat atrodamas ziņas, ka Rēzeknes “atbrīvošanas” 40. gadadienā 1984. gadā viens no tās dalībniekiem, atbildot uz jautājumu, kāpēc nav apmeklējis līdzīgus veterānu godināšanas pasākumus iepriekš, vien paskaidrojis, ka “man bija kauns braukt, mēs taču sagrāvām jūsu skaisto pilsētu! Otru tik drausmīgu skatu man nav nācies redzēt pa visiem kara gadiem. Bumbošana esot bijusi diezgan haotiska, dažiem lidotājiem, ieraugot drausmīgo skatu lejā vai arī baidoties nokļūt vāciešu zenītugunī, neesot izturējuši nervi, un tie savas bumbas metuši, kur pagadās. Tiem, kuri neesot paspējuši izpildīt savu “kaujas uzdevumu” 6. aprīļa naktī, vajadzējis to izdarīt 7. aprīļa naktī.”
Pēc padomju avotiem, kaujās par Rēzekni krita 2500 sarkanarmiešu, bet tas, iespējams, ir pilsētas apkārtnē pēckara gados no dažādām tuvākām un tālākām kauju vietām pārapbedīto karavīru skaits. Tikai 1974. gadā Latgales ielā netālu no autoostas atklāja pieminekli “Rēzeknes atbrīvotājiem” (tautā saukts par “Aļošu”). Arī pēdējos gados šeit ir norisinājušies dažādi piemiņas pasākumi ar Rēzeknes domes un Krievijas Federācijas Ģenerālkonsulāta Daugavpilī pārstāvju piedalīšanos. Tikmēr daudzi rēzeknieši, šķiet, tā arī līdz galam nav apzinājušies savas pilsētas Otrā pasaules kara vēsturi, īpaši tās “atbrīvotāju” veikto Rēzeknes nopostīšanu un mierīgo civiliedzīvotāju iznīcināšanu. Iespējams, ka “Mājas Viesa” lasītāju vidū ir ģimenes, kuru privātās kolekcijas vēl šodien glabā foto, dokumentus, vēstules vai atmiņas par šo ilgus gadu desmitus noklusēto noziegumu. Šādu vēstures liecību un zināšanu nonākšana līdz plašākai sabiedrībai, tāpat kā šis pirms 71 gada notikušās traģēdijas upuru piemiņas iemūžināšana ir pelnījusi daudz lielāku uzmanību.
