“Nebūtu atnākuši sarkanie, mēs visi dzīvotu mierīgi” 70
Okupācijas varu maiņas un karš sāpīgi skāra arī 1925. gadā Abrenes apriņķa Baltinavas pagasta dzimušo krievieti Veru Bistrovu un viņas ģimeni, kas uzskatīja Latviju par savu dzimteni. Veras māte mira 1942. gada 6. maijā, bet meitas atmiņā spilgti iespiedās vēl pirms tam viņas mātes teiktie vārdi: “Nebūtu atnākuši sarkanie, mēs visi dzīvotu mierīgi. Tagad sākas juku un atriebības laiki.”
1941. gada 14. jūnija deportācija Veras ģimeni tieši neskāra, bet nez kur un kāpēc pēkšņi pazuda vairākas viņu draugu ģimenes. Jau pēc vācu karspēka ienākšanas tika arestēta un nošauta ebreju saimnieku ģimene, kurai piederošajā mājā Vera dzīvoja. 1941. gada jūlijā arestēja viņas vecāko brāli (strādāja Armijas ekonomiskajā veikalā par pārdevēju) un kopā ar vēl 60 apcietinātajiem bez vainas uzrādīšanas un tiesas sprieduma 16. decembrī nošāva Ančupānu kalnos. 1944. gada 6./7. aprīļa naktī, kad sākās padomju aviācijas uzlidojums Rēzeknei, tolaik 19 gadus vecā Valsts komercskolas audzēkne Vera kopā ar tēvu, kurš strādāja pilsētas skolu zēnu darbnīcās, meklēja paslēptuvi nelielā dārza bunkurā netālu no mājas, kurā dzīvoja.
“Mūsu mājas tuvumā bija nomestas vairākas bumbas. Rītā pēc bombardēšanas mūsu mājiņa bija vēl neskarta, tikai bez logu stikliem, arī apmetums no griestiem bija nobiris. Mēs pēc pirmās bombardēšanas nakts ar apģērbu saiņiem bijām atraduši mītnes vietu pie paziņām laukos (5 km no pilsētas). Otrajā naktī bombardēšana atkārtojās, un arī mūsu māja ar visu iedzīvi nodega. Pilsēta izskatījās pilnīgi sagrauta,” tā šīs nakts notikumus vēlāk atcerējās Vera Bistrova.
Iespēja atkal atgriezties uz dzīvi pilsētā radās pēc okupācijas varu maiņas Rēzeknē 1944. gada 27. jūlijā, kad Veras tēvu nozīmēja darbā par saimniecības vadītāju Izglītības nodaļā, bet viņa pati turpināja mācības savā skolā, kas tagad bija nosaukta par Ekonomisko tehnikumu. Viņiem piešķirtā nelielā dzīvoklīti ar nobirušu apmetumu sākās jauna dzīve, kurā “viss jau būtu labi, bet mēbeles un trauki gāja bojā bombardēšanas laikā. Tikai pateicoties tēva darbīgumam, mēs kaut kā iekārtojāmies. Ikkatru no darba brīvu mirkli viņš gāja uz Skolotāju institūta drupām un katru reizi kaut ko atnesa. Pēc tam laboja, montēja. Tā mēs tikām pie dzelzs gultiņām no bijušās skolas kopmītnēm. Samontēja galdiņu, arī kaut kādus krēslus sameistaroja. Atrada pat dažas bļodiņas un krūzītes, laikam no ķīmijas kabineta. Karotes un dakšiņas mums bija “paņēmušās”, bēgot no bombardēšanas.”
Pēc kara Vera strādāja par skolotāju Makašēnu septiņgadīgajā skolā un eksterni ieguva pedagoga izglītību. Skolas direktora drosme un godaprāts palīdzēja viņai izvairīties no izsūtīšanas 1949. gada 25. martā, jo pagasta vadība deportējamo sarakstos bija iekļāvusi arī jauno skolotāju. Jau izvešanu laikā skolas direktors viņai atklāja: “Man tomēr izdevās viņus pārliecināt, lai tevi izsvītro no šī saraksta. Es iebildu, ka tava ģimene jau vācu laikā ir cietusi no represijām. Es centos viņus pārliecināt, ka arī tagad neredzu iemeslu, par ko tevi vajadzētu sodīt.”
