“Palikām ar to, kas mugurā” 70
Lieldienu priekšvakarā pajumti zaudēja un tikai labvēlīgas apstākļu sakritības dēļ izdzīvoja tolaik 16 gadus vecā Rēzeknes vidusskolas audzēkne Mirdza Vanaga. Viņas ģimene mitinājās Sporta ielas rajonā, bet pēc liktenīgā uzlidojuma bija starp tām, kas “palika ar to, kas mugurā, kad ieskrējām pagrabā”. Mirdzai pārnākot no skolas ap 20 vakarā, mājinieki sagaidīja viņu svētku noskaņojumā, uzpostā istabā, kur uz galda atradās šķīvis ar skaisti krāsotām olām. Tad pēkšņi sāka gaudot sirēna un bija dzirdama lidmašīnu rūkoņa. Jau vēlāk Mirdza atcerējās, ka uzreiz nemaz neesot gribējies skriet slēpties pagrabā, jo domājuši, ka viss būs kā parasti, kaut kur nometīs trīs četras bumbas, un ar to viss beigsies. Tomēr šoreiz pēc pamatīga sprādziena izbiruši logu stikli, zeme nodrebējusi un nācies meklēt patvērumu, pat nepaspējot kārtīgi apģērbties.
“Pagrabā spiedām ausis ciet, jo nervi nevarēja izturēt to kaukšanu un gaudošanu virs galvas, jo nevarēja zināt, kur bumbas nokritīs, uz galvas vai citur. No lidmašīnu rūkoņas varēja saprast, ka met bumbas pikējošā lidojumā un netraucēti saimnieko virs māju jumtiem. [..] Bumbas, nākot lejā, stipri kauca, bija tāds iespaids, ka vārās elles katls. Tad nāca tāds kā gaisa viļņa belziens, tas mūs apdullināja, iestājās bezsamaņa. Cik ilgi tas turpinājās – nezinu, es pamodos pirmā un saucu, kur mamma. Mamma atsaucās, tad sapratu, ka dzīva. Nevarēja apjēgt, kas noticis, ne piecelties, ne paiet, tādā kā sprostā. Sienā ieraudzījām gaišu spraugu un pa to izlīdām ārā. Visu sapratām – mājas nav, ir drupu kaudze. Bija uzmesta bumba. Pagalms viss gaišs kā dienā. Debesīs raķetes, sakopotas buķetēs, nāk uz leju. Rīgas iela visa liesmās, deg mājas, cilvēki kliedz, raud,” tik dramatiski 1944. gada 6./7. aprīļa nakts uz mūžu palikusi M. Vanagas atmiņā.
Kad no rīta viņa ar mājiniekiem devās tuvāk apskatīt savu nu jau bijušo dzīves vietu, konstatējuši, ka izputināta arī visa tās iedzīve. Drupu kaudzē mētājās cauršauti apģērba gabali un dažas no ģimenes albuma izkritušas fotogrāfijas, bet dīvāns, pilns ar šķembām, izrādījās vienīgā atrodamā mēbele, jo ar gaisa vilni bija izmests ārā mājas pagalmā. Sagrauta bija arī pretējā māja, no kuras vācu glābēju komanda nesa ārā mirušos kaimiņus. M. Vanagas ģimene karu pārdzīvoja ar savu īrnieču Poļinas un Felicitas Ščegļovu atbalstu, kas Mirdzai un viņas mātei deva pajumti 11 kilometrus no Rēzeknes attālajā Filkinu sādžā. Pilsētas dzīvi, kaut visai ierobežoti un ar grūtībām, pēc tam tomēr izdevās atjaunot. Lai izsargātos no jauniem upuriem, dzīvi palikušie rēzeknieši tagad meklēja patvērumu pilsētas apkārtnes ciemos, un pilsētā centās uzturēties tikai pa dienu darba gaitās.
