Mikam Indrašim patriotisma trūkumu nevarēja pārmest. Kas tad mainījās? 0
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Hokeja aprindās iepriekš runāja, ka vairākiem mūsējiem ir piedāvājumi spēlēt Kontinentālajā hokeja līgā (KHL), taču Indraša vārds šajās kluso telefonu sarunās īsti nefigurēja, tāpēc Mika piekrišana līgumam izbrīnīja.
Sadarbība ar okupantu valsts Krievijas, kā arī Baltkrievijas sporta struktūrām Latvijā kopš maija ir aizliegta ar likumu. To pārkāpjot, sankcijas ir bargas, izslēdzot jebkāda veida iespēju kādreiz mugurā vilkt nacionālo izlašu kreklu vai vispār būt valstsvienības tuvumā.
Indrašis līdz šim izlasē spēlējis vienmēr, ja to atļāvusi veselība. Arī šogad pirms čempionāta Somijā viņš bija kandidātos, pirmajā pārbaudes spēlē guva traumu un tikai tāpēc neaizbrauca uz Tamperi. Pirms tam deviņos čempionātos pēc kārtas, kopš debijas 2012. gadā, viņš allaž bija komandā, būdams viens no uzbrukuma līderiem.
Mikam patriotisma trūkumu nevarēja pārmest. Kas tad mainījās? Jo Indrašis, domājams, lieliski apzinājās, ka, slēdzot līgumu ar krievu klubu, pārvilks svītru savai dalībai izlasē, līdzjutēju acīs no pozitīvā tēla kļūstot par izstumto un pat nicināmo. Protams, tā ir nauda.
Šajā gadījumā asiņaina nauda. KHL algas ir lielākas nekā daudzviet Eiropā, jo īpaši leģionāriem, taču vai viena gada alga ir tā vērta, lai pārvilktu treknu svītru iepriekšējiem sasniegumiem un nākotnei?
Katrs jau ir savas laimes kalējs un pie labklājības cenšas tikt, kā nu māk. Indrašim gan jāielāgo, ka nemaz tik viegli nopelnītos rubļus dabūt ārā no Krievijas nebūs. Jau šopavasar viens slovāku hokejists par to čīkstēja publiski. Šobrīd ar KHL par līgumiem ir vienojušies nedaudz vairāk par desmit hokejistiem no citām valstīm – septiņi kanādieši, pa diviem amerikāņiem un slovākiem, pa vienam latvietim un japānim.
Katram noteikti ir bijuši savi iemesli, kāpēc piekrist līgumam okupantu līgā. Piemēram, viens kanādietis dzimtenē ir ticis tiesāts par seksuālu uzmākšanos un īsti mājās spēlēt nevar, jo, tur ierodoties, viņam, visticamāk, būtu jādodas uz cietumu. Viens slovāks skaidro, ka viņam ir jāpelna nauda bērnu izglītībai.
Lai nu kā, vismaz pagaidām krievu valgos nav krituši neviens soms un zviedrs, kuri iepriekš KHL bija krietnā slānī. Arī tajās valstīs ir noteikums – ja spēlēsi KHL, tad ceļš uz izlasi ir slēgts.
Te gan jābilst, ka Indrašis līdz braukšanai uz Maskavu var nemaz arī netikt, jo noteikumi paredz, ka klubam jāpieprasa transfēra karte Latvijas Hokeja federācijai (LHF). Tā ir apņēmusies šo transfēru neparakstīt, jo tādā gadījumā pati var pakļūt zem soda sankcijām, jo, izsniedzot transfēru, sadarbosies ar Putina režīmu, kas arī ir liegts Latvijas Sporta likumā.
Tur gan neizbēgams ir juridisks strīds, kurā būs jāiesaistās Starptautiskajai hokeja federācijai (IIHF), jo pēc hokeja jumtorganizācijas noteikumiem transfēru var neizsniegt vien dažos gadījumos. Piemēram, ja hokejistam ir spēkā esošs līgums citviet vai viņš nav nokārtojis savas saistības pret citu klubu.
Šis ir citāds gadījums, kad transfēru parakstīt liedz valsts noteikts likums. Daudz brīvāki savās iespējās un lēmumos gan ir treneri, un arī te mums netrūkst melno avju. Visu laiku rezultatīvākais Latvijas izlases hokejists Leonīds Tambijevs trenēšot Vladivostokas “Admiral”.
Arī viņš līdz ar to vairs pie izlases nekad nebūs. Krievijā strādās arī Oļegs Znaroks, kuru galvenā trenera amatā nolīgusi Kazaņas “Ak Bars”. Znaroks gan ir Vācijas pilsonis, kurš, esot bez darba, joprojām dzīvo Latvijā.
Indrašis par savu izvēli publiski nav gatavs runāt, arī sava lēmuma izskaidrošanu LHF vadībai vēl nav veicis. Acīmredzot nojauš, ka saprotošu ausu nebūs. Un tādas arī nedrīkst būt, jo šādus gadījumus tolerēt nedrīkst.
Pirms 30 gadiem divi Latvijas basketbolisti – Gundars Vētra un Igors Miglinieks – izlēma Barselonas olimpiskajās spēlēs pārstāvēt NVS izlasi, lai gan varēja pirms tam spēlēt zem Latvijas karoga. Viņiem pēc tam bijusi gana sekmīga karjera trenera arodā, taču to, ka savulaik abi nodeva Latviju, neviens sporta cilvēks ar stāžu tomēr nav aizmirsis.
Ja Indrašis aizvadīs kaut vienu spēli “Spartak” kreklā, arī viņam to nekad nepiedos. Un nedrīkst piedot, jo aplams ir teiciens, ka nauda nesmird! Smird un kā vēl, ja tā tiek maksāta ar ukraiņu asinīm.
Pats sportists šodien sociālajos medijos izplatījis savu versiju par notikušo. Skatīt zemāk!
