«Asfalts kā dieviņš» 0
Dzejniece, prozaiķe, žurnāliste un redaktore Eva Mārtuža (1954) dzimusi Gaigalavas ciema Poļorkas sādžā, beigusi Pļaviņu vidusskolu, LVU Filoloģijas fakultātes žurnālistikas nodaļu un Maskavas M. Gorkija Literatūras institūta neklātienes aspirantūru (1989).
Strādājusi Latvijas TV redakcijā (1978 – 1999), veidojot literatūrai veltītus raidījumus, vadījusi kultūras nodaļu laikrakstā “Neatkarīgā Cīņa”, (1992 – 1995), , kopš 2000. gada – laikrakstā “Lauku Avīze”. Kopš 1988. gada – Rakstnieku savienības biedre. Laikā starp 1980. un 1989. gadu ar E. Mārtužas vārdu tika publicēti viņas radinieces Broņislavas Martuževas dzejoļu krājumi “Balta puķe ezerā” (1981) un “Rakstītāja” (1987). Triju dzejas krājumu un deviņu romānu autore. Publicējusies arī ar pseidonīmiem Digna Eira un Ieva Bondere.
– Tev ir trīs bērni, esi uzņēmusi ārvalstu jauniešus viesģimenē. Kā vērtē, kādēļ mums Latvijā ir tik lielas demogrāfijas problēmas?
E. Mārtuža: – Dabā mēdz būt ražīgie un liesie gadi. Kāpēc mēs brīnāmies par cilvēku un tautu dzīves sinusoīdu? Augšup, lejup, nekad uz vidējā aritmētiskā.
– Darbojies Latvijas Dievturu sadraudzē, starptautiskajā Zonta klubā, studē teoloģiju, esi Dziesmu un deju svētku un mūzikas muzeja projekta izstrādātāja – šķiet diezgan atšķirīgas jomas. Kas tavās acīs tās apvieno?
– Dzīvot Latvijā, Latvijai, ar Latviju un dot labāko, ko varu.
– Vai, tavuprāt, Latvijas literārā sabiedrība beidzot ir tikusi pāri tev kā šogad mūžībā aizgājušās dzejnieces Broņislavas Martuževas aizsegam un uztver Evu Mārtužu kā patstāvīgu dzejnieci un prozaiķi?
– Tā ir literārās sabiedrības un tai pa pieskari garāmslīdošo problēma. Es vienmēr esmu bijusi es un, paldies Dievam, daudz dzīvē sadarījusi. Tas viss pieder man, arī alter ego laiks.
Zarotā sentēvu dārzā Pēdējie āboli plīst kā ola
Zeme sātīgi sēklas tver zāles biezoknī slēpt diedzēt
Nodruvāti tīrumi ielaisti rudenī viedēt
Tuvās tālās vietās Miķelis dāsni dzīres sāk
Raiti dejā iegriežas vasarai paklanās godam
Rēnajā saulē lakatiņš noslīd un kaklu skauj laiks stāt
Rudrudā platmalē Miķelis tirgum atvadas māj un sola
*** Būt spītīgam kadiķim māte vēlēja Pret vētru pret ar dullībām turēties No svešu ļaužu cilpu cilpām vairīties Kā dzīvības gunij pilskalnos kurēties
Caur sidraba sauli izzibēju Mēness miega klēpī ieritēju Bēgumam kā jūra paļāvos Ar paisumu kā skuķe aizrāvos
Ko pūralādē senču senči ieslēdza Ko tēvs un māte viedi atvēlēja Nemiņas gados gados slogoto Mans bērniņš mazais bērniņš atburtoja
*** Asfalts kā dieviņš pelēkās drānās Mājas kā vārpas rindojas stalti Burkšķot trauc auto zirdziski dūmo Dieviņš rod parkā krāsotu solu klusi un rāmi pilsētu vēro
*** Laiks kāpostgalvai no vakardien sētās sēklas mosties, augt un riesties.
Laiks zīlēs slēptām baltu zintīm ozolstumbra vīlēs vīties, spēkā ņemties.
Laiks šodienai kā tārpam būt grauzt negausīgā viedībā un miegā laisties.
Lai sauli jūtot zemes klēpī krīt tārpa talārs – plet spārnus, cilvēciņ! |
