Ašeradens: “Universitāšu autonomija nav svētā govs.” 4
Ar Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāju Arvilu Ašeradenu (“Jaunā Vienotība”) sarunājos par politiskām aktualitātēm un nepieciešamajām pārmaiņām izglītības jomā.
Kāds jūsu skatījumā ir īstais iemesls dzeltenajai kartītei, ko valdība saņēma no Jaunās konservatīvās partijas: vispirms strīds par Drošības policijas šefa Normunda Mežvieta apstiprināšanu amatā, tad par Latvijas Universitātes (LU) rektora vēlēšanām. Bet varbūt īstais nesaskaņu iemesls sabiedrībai nav zināms?
A. Ašeradens: Veidojot šo valdību, visi saprata, ka strādāt piecu partiju veidotā valdībā būs ārkārtīgi sarežģīti. Somijas kolēģiem reiz teicu, ka mūsu valdību varētu nosaukt par centriski labēju, nacionālkonservatīvu, liberāli populistisku valdību. Tad cilvēki zālē noelsās un lūdza atkārtot to vēlreiz.
Šo valdību izdevās sastādīt tikai tāpēc, ka otra iespēja bija ārkārtas vēlēšanas. Katrai no partijām ir ļoti atšķirīga pieeja tam, kā vajadzētu strādāt valdībai. Ļoti liela veiksme ir premjers Kariņš, kam ir talants sadarboties ar cilvēkiem un saturēt šo lietu kopā.
Jaunā konservatīvā partija atšķirīgi redz, kā lietas jādara. Piemēram, tai ir saraksts ar nomaināmajām valsts amatpersonām.
Vai tajā ierakstīts arī LU rektors Indriķis Muižnieks?
Nē, nē, Muižnieks tur nav. Mūsu attieksme ir tāda: nav nenomaināmu cilvēku, bet nomaiņa jāveic tiesiskā ceļā. Līdzīgi kā tas notika ar procesu par ģenerālprokuroru.
Zināmu nosvārstīšanos valdībā radīja tieši situācija ar Mežvietu, tieši tad parādījās izteikums par dzelteno kartīti. Jaunās konservatīvās partijas līderis Bordāns publiski paziņojis, ka arī Muižnieka apstiprināšana būs valdības sadarbības spējas tests.
Par LU rektora apstiprināšanu: ne parlamentam, ne valdībai tur īsti nav teikšanas. Tā ir tā sistēma, ko esam uzbūvējuši: universitātes ir autonomas un neatkarīgas.
Ja rektora ievēlēšanas procedūra nav bijusi pareiza, valdībai joprojām nav teikšanas?
Ir notikušas divas LU Satversmes sapulces pēc kārtas. Pirmajā, cik saprotu, ir bijušas pietiekami lielas procesuālas problēmas. Ir sasaukta otrā Satversmes sapulce, kas skaidri un gaiši nolēmusi, ka atbalsta vienu konkrētu rektora kandidātu – Muižnieku. Mums ir jārespektē šī Satversmes sapulces griba, jo esam likumā deleģējuši tai tiesības ievēlēt rektoru. Mēs esam tiesiska valsts! Iekšlietu ministrs Ģirģens saka: man gribētos universitātes rektora amatā to un to. Man arī daudz ko gribētos, bet, ja LU Satversmes sapulce ir paudusi savu gribu un apstiprinājusi rektora vēlēšanu rezultātus, valdībai ievēlētais rektors jāapstiprina.
Izglītības kvalitātes valsts dienestā (IKVD) saka: nebija laikus izsludināta darba kārtība, balsoja tie, kam nebija tiesību utt.
Nu…
Tas nav būtiski?
Es esmu runājis ar abām pusēm: gan tiem, kas atbalstīja Muižnieku, gan tiem, kas neatbalstīja. Abas puses saka: Satversmes sapulce savu gribu ir paudusi. Varam diskutēt, vai zīmogi salikti, kurš tur bija ieradies, kurš ne… Cik juristu, tik viedokļu. Viss ir atkarīgs no vēlmes, ko grib pierādīt. Man ir svarīgi, ka Satversmes sapulce tika sasaukta, ka tā pati pieņēma kārtību, kādā strādās un balsos, kā arī nobalsoja. Tas ir tas, kā es to redzu. Likums paredz, ka universitāte pasaka: šis ir mūsu kandidāts, bet valdība pārbauda, vai tas tiešām ir ievēlētais kandidāts, un pieņem lēmumu.
Jaunā konservatīvā partija acīmredzot ir citās domās. Cik reāli ir, ka viņu vietā valdībā varētu ienākt ZZS, kā jau piedraudējis Raivis Dzintars?
Jebkāda diskusija par valdības struktūras maiņu ir pāragra. Es Dzintara kunga vietā tā nebūtu teicis.
Klīst baumas, ka daži ZZS biedri iešot uz “Vienotību”, piemēram, bijušais premjers Māris Kučinskis.
Mums nav bijis šādu diskusiju.
Kas ir šie “mēs”?
Kā “Vienotības” vadītājs es varu pateikt, ka mēs to neesam apsprieduši ne valdē, ne arī indivīdu līmenī.
Atgriežoties pie Latvijas Universitātes, izskanējuši mājieni, ka nepatikšanas, kas skārušas šo augstskolu, saistītas ar kādu politisku vēlmi gūt ietekmi universitātē. Vai tiešām augstskolu autonomija var tikt apdraudēta?
Kā bijušais ministrs gribu teikt, ka ļoti svarīgi sekot likumam. Ja to nedarām, sākas milzīgas problēmas. Attiecībā uz izglītības un zinātnes ministri Ilgu Šuplinsku varu teikt, ka man nav nekāda pamata domāt, ka viņa universitātē vēlētos iebīdīt kādu savu cilvēku.
Taču pašā universitātē veidojas divas nometnes, starp kurām aug pretrunas. Tāpēc universitāte ir ļoti sarežģītā situācijā, un es galīgi neesmu priecīgs par to, kā universitāte tiek ar to galā. Gribētu redzēt, ka universitāte ir gan augstās zinātnes citadele, gan augstu vērtību nesēja. Šobrīd universitāte ir ļoti tālu no tā.
Ja runājam par universitāšu autonomiju, tā nav nekāda svētā govs. Vienā brīdī šī autonomija radīta, bet tā ir izrādījusies neefektīva. Varētu gribēt, lai Latvijas universitātes uzrāda daudz labākus rezultātus. Dažus simtus kilometru tālāk ir Tartu universitāte, kas jau ir pasaules labāko augstskolu piecsimtniekā un stūrē uz trīssimtnieku, tai ir spoža starptautiska reputācija.
Tikmēr par mūsu universitātēm var teikt, ka tās autonomiju izmanto stagnācijai, nevis attīstībai.
Tam es piekristu. Arī Lietuvā divas universitātes virzās tā saucamā piecsimtnieka virzienā. Tikmēr mūsu universitātes izveidojušas pašpietiekamu sistēmu, kas sargā to, kas ir, un nav īsti pārmaiņu orientētas.
Nepieciešama universitāšu pārvaldības maiņa. Pasaulē lielākoties līdztekus satversmes sapulcēm un senātiem universitātēm ir arī padomes. Tartu universitātē, piemēram, pieci cilvēki padomē ir deleģēti no universitātes senāta, viens ir no Zinātņu akadēmijas, bet pieci ir valdības iecelti. Padome nodrošina universitātes saiti ar sabiedrību, kā Latvijas gadījumā iztrūkst. Igaunijā tieši padome apstiprina universitātes stratēģiju un budžetu, bet rektoru vēl gan padome, gan senāts, gan arī studentu pārstāvji. Lietuvā ir vēl radikālāk: rektoru vēl tikai padome. Uzskatu, ka arī Latvijā augstskolu pārvaldībā nepieciešamas pārmaiņas un pavisam drīz. Universitātēm jāspēj atskaitīties sabiedrības priekšā par to, ko viņas dara. Autonomija nevar būt per se (pati par sevi, tīrā veidā – lat. val.). Akadēmiskā brīvība un neatkarība gan jāatstāj senāta rokās. Par akadēmisko brīvību un zinātnes kvalitāti universitātei joprojām būs jāgādā pašai, bet tas viss jāsabalansē ar sabiedrības vajadzībām.
Vai piekrītat, ka universitāšu autonomija novedīs pie stagnācijas?
Tātad jums un ministrei Šuplinskai sakrīt viedokļi par to, ka augstskolu pārvaldībā jābūt pārmaiņām.
Jā, Šuplinskas kundze ir gatava jau šoruden virzīt attiecīgus grozījumus likumā, bet, tieši kāds pārmaiņu modelis atbalstāms, vai padome ieceļ rektoru vai tomēr plašāka pārstāvniecība, par to vēl būs diskusija.
Protams, kad likums mainīsies, būs gana liels izaicinājums šo padomi nokomplektēt, jo Latvijā padomes ir ar tādu rūgtuma pieskaņu.
Un atkal sāksies runas par politisko ietekmi uz augstskolām.
Jā, un tas ir jautājums, kādā veidā šīs padomes tiks veidotas. Piemēram, Igaunijas gadījumā universitāšu padomēs tiek iekļauti ļoti cienījami uzņēmēji, kā arī augsta līmeņa ārvalstu augstskolu pārstāvji. Igaunijā šis modelis darbojas ļoti labi un rezultāti ir redzami.
Vai jūs kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāju satrauc arī korupcijas skandāls, kas skar Latvijas Universitāti?
Pirms izteikt viedokli, ļoti gribētu dzirdēt Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja viedokli par to. Pagaidām esam dzirdējuši tikai aizturētās puses viedokli. Katrā ziņā notikušais noteikti nepalīdz. Manuprāt, universitātē pamazām sākas krīze.
No vienas puses, universitātes uztraucas par politisku ietekmi, no otras puses, vismaz Latvijas Universitātē un Rīgas Stradiņa universitātē vadošos amatos jau ir politiķi, kaut arī bijušie.
Latvijas Universitātes gadījumā autonomija sevi ir izsmēlusi un mums ir jāiet uz citu modeli, jo ātrāk, jo labāk. Tikmēr Stradiņa universitāte tiešām uzrāda ārkārtīgi straujus izaugsmes rādītājus, tā ka tie ir pilnīgi atšķirīgi gadījumi. Protams, zinātnes virzienam arī Stradiņa universitātē vēl ļoti jāattīstās, bet rektors par to arī gādā. Savukārt studiju virziens uz mani atstāj lielu iespaidu, jo ir tur ir ļoti daudz studentu no citām Eiropas valstīm, tātad universitāte piedāvā kvalitatīvu izglītību. Stradiņa universitāte ir tik drosmīga, ka pat iegādājas mācību klīnikas ārvalstīs.
Runājot par augstākajā izglītībā nepieciešamajām pārmaiņām, jāsaka, ka šobrīd Latvijā ir vairāki desmiti augstākās izglītības iestāžu, kas tik mazai valstij ir par daudz. Viens veids, kā situāciju labot, ir strādāt uz sistēmas konsolidāciju. Otrs veids ir dot vismaz divām trim universitātēm iespēju izrauties starptautiski, kļūt kvalitatīvākām, lai jaunieši nebrauktu studēt uz ārzemēm, bet dabūtu starptautiski prestižu izglītību šeit. Mainīt sistēmu arī var divos veidos: vai nu rakstīt jaunu likumu, kas attiecas pilnīgi uz visām augstskolām, vai radīt atsevišķus likumus, piemēram, par Latvijas Universitāti vai Rīgas Tehnisko universitāti.
Katrai augstskolai savu likumu?
Jā, tas ir iespējams, tā valstis rīkojas. Mums taču ir arī atsevišķs likums par Nacionālo bibliotēku.
Nacionālā bibliotēka ir tikai viena, bet augstskolas ir daudzas, un nu valsts vara pret katru paudīs citādu attieksmi?
Es vienkārši runāju par to, kas, manā izpratnē, būtu ātrākais ceļš. Vēl viena lieta, kas būtu jāizdara, ir arī augstskolu klasifikācija, jo citādi… Pirms kāda laika, piemēram, Liepājas Universitāte arī izlēma, ka viņi kļūs par pasaules klases universitāti un strādāja nevis kā reģionāla augstskola, bet sāka izpildīt darbības, kas bija ļoti nesaprotamas. Mums vajadzētu skaidri saprast, kas ir reģionālās augstskolas, – arī tām ir ļoti svarīga vieta augstskolu ekosistēmā un reģionālajā attīstībā, un tad mums būtu vairākas lietišķās specializācijas augstskolas, un tad būtu divas zinātņu universitātes.
Sanāk, ka tai pašai Liepājas Universitātei liegsiet attīstīties tāpēc vien, ka tā ir reģionā?
Respektīvi, mums atkal ir jāizdara izvēles. Tartu universitātes budžets ir tāds pats kā visas Latvijas augstākās izglītības budžets. Mums jāiegulda nauda, bet visās augstskolās nevarēsim ieguldīt. Mēs sakām: mums ir lielās zinātņu universitātes un mēs ieguldām tur.
Valsts prezidenta padomniece izglītības un zinātnes jomā Ieva Siliņa uzskata, ka nav pareizi, ka inovācijas pārrauga Ekonomikas ministrija, kamēr zinātni – Izglītības un zinātnes ministrija, jo inovācijas taču nāk no zinātnes. Vai būtu jāmaina šo ministriju atbildības jomas?
Inovācijas rodas, uzņēmējdarbībai mijiedarbojoties ar zinātni. Pareizākais modelis – jāapvieno spēki abām šīm ministrijām, izveidojot divu ministriju vienotu aģentūru, kas apkalpotu šo jomu. Izglītības ministrijas kompetence vienā brīdī beidzas un tad sākas Ekonomikas ministrijas kompetence.
Problēma ar inovāciju attīstībai ir daudz dziļāka. Esam pārmantojuši dīvainu postpadomju sistēmu, kurā neesam universitātēm uzlikuši par pienākumu nodarboties ar zinātni, jo padomju laikā tā no universitātēm tika nodalīta un zinātne aizgāja uz institūtiem, līdz ar to aktīvi strādājošu zinātnieku universitātēs vairs nebija. Mēs šo sistēmu it kā esam pārmantojuši, abas jomas nodalītas arī likumos, jo ir atsevišķi likumi par augstāko izglītību un zinātnisko darbību. Tie jāsaplūdina vienā. Zinātnei jāatgriežas universitātēs, un ir jāizveido stabila finansēšanas sistēma tā sauktajai fundamentālajai zinātnei universitātēs, lai nav tā, ka profesoram nemitīgi jāmeklē kāda projektu nauda, lai varētu nodarboties ar zinātni. Profesors, kurš pats piedalās pētniecībā, ir starptautiski atzīts un ir izcilība savā nozarē, darbā ar studentiem būs kvalitatīvāks mācībspēks nekā tas, kurš salasījies dažādus tekstus un var pastāstīt tikai par to, kā dara citi.
Zinātnes trūkums universitātēs ir viens no iemesliem, kāpēc Latvijas universitātes ir ārpus zinātniskās konkurētspējas, jo 60 procentus no tās nosaka zinātnes kvalitāte. Apvienojot abus minētos likumus, jāuzliek universitātei arī par pienākumu nodarboties ar zinātni.
Tātad vajag izstrādāt jaunu likumu, kurā apvienos augstāko izglītību ar zinātni. Vai jūs to darīsiet?
Vispirms ir vajadzīga diskusija akadēmiskajā sabiedrībā, jo ir ļoti daudzi bloki, par kuriem jāvienojas. Piemēram, par to, kā panākt, lai universitātēs būtu starptautiski spējīga profesūra ar augstu tā saukto Hirša indeksu, kas nozīmētu, ka mūsu profesoru publikācijas starptautiski tiek daudz citētas. Lai to panāktu, universitātēm ir jādomā par zināmu internacionalizāciju, profesori jāatlasa starptautiskos konkursos. Jādod iespēja mūsu universitātēs strādāt arī tiem, kuri varbūt tik labi nepārzina latviešu valodu, bet ir izcili savā jomā.
Iepriekšējais izglītības ministrs, jūsu partijas biedrs Kārlis Šadurskis teica, ka augstskolas nepietiekami izmanto jau šobrīd dotās iespējas piesaistīt ārvalstu profesorus. Ja augstskolās mazināsies latviešu valodas loma, kas notiks ar mūsu valsts valodas attīstību?
Es teikšu tā: zinātnes valoda ir angļu valoda. Tāpēc, lai darbotos starptautiski, zinātniekam ir jāpārvalda angļu valoda augstā līmenī. Svarīgi, lai jau studiju laikā studenti iemācītos pietiekami labi strādāt ar materiāliem, komunicēt un pētīt, izmantojot angļu valodu. Protams, latviešu valodas aizsardzība ir ļoti svarīga. Nepieciešams pēc iespējas vairāk starptautiskās zinātnes terminu pārnest latviešu valodā. Taču vairāk par šo jautājumu varēšu izteikties pēc komisijas vizītes Tartu universitātē, kas plānota septembrī. Gribu saprast, kā igauņiem izdevies tik labi noregulēt šo līdzsvaru starp akadēmisko brīvību, zinātnes starptautiskumu un igauņu valodu.
Vēl viena aktualitāte izglītībā: centralizēto eksāmenu rezultāti sliktāki nekā jebkad. Pārsteidza par izglītību atbildīgo amatpersonu attieksme: mainīšot eksaminācijas kārtību un tad jau rezultāti izskatīšoties labāk.
Man arī ar milzīgu pārsteigumu nācās secināt, ka iepriekš Izglītības un zinātnes ministrija nekad sev par mērķi nav izvirzījusi izglītības kvalitātes jautājumus. Ministrijai nebija atbildes pat par to, kā mērīt izglītības kvalitāti. Kvalitāte ir bijusi abstrakcija, to redzam arī eksāmenu rezultātos. Kā milzīgu problēmu saskatu arī to, ka centralizētos eksāmenus ķīmijā, fizikā, bioloģijā izvēlas kārtot mazāk nekā desmit procenti vidusskolu absolventu. Ja mums būtu normāla līdzsvarota izglītības sistēma, tad vismaz pusei skolēnu būtu jākārto eksāmens kādā no šiem mācību priekšmetiem. Taču šobrīd katastrofāli pietrūkst inženiertehnisko darbinieku, lai tautsaimniecība varētu dinamiski attīstīties. Tikmēr humanitāro zinātņu sektorā ir absolventu pārprodukcija.
Tikai tagad sākta izglītības kvalitātes monitoringa izstrāde. Izglītības kvalitātes valsts dienestam jāizveido sistēma, kurā monitorē, vai pedagogi vispār pasniedz stundas, jo ir skolas, kur ilgstoši nav kāda mācību priekšmeta pasniedzēja, vai bērni apmeklē skolu, vai skolā nav vardarbības gadījumu. Ja mana kādas problēmas, dienestam uzreiz jāmeklē iemesli, nevis tikai reizi sešos gados jāakreditē skolas.
Ja puse absolventu nenokārto eksāmenu matemātikā, tad arī IKVD jāmeklē iemesli?
Jā, es runāju tieši par to. Jāsaprot, ka eksāmens ir tikai rezultāts, jāmonitorē paša izglītības procesa kvalitāte. IKVD būtu jāspēj katru gadu dot katrai skolai vērtējumu ļoti vienkāršā sistēmā: izcila skola, laba skola, vidēja skola vai “nepieciešamas pārmaiņas”. Ja ilgstoši “nepieciešamas pārmaiņas”, tad akreditācija būtu jāatsaka.
Vai IKVD ir tik daudz darbinieku, lai to paveiktu?
Par to ir jādomā, tas nenoliedzami prasa resursus. Taču mums šobrīd ir ļoti daudz digitālo rīku, kas var palīdzēt pārredzēt laukumu.
