Ašeradens ir visas koalīcijas, nevis “Jaunās Vienotības” problēma 25
Ārēji pamanāmākās esošās valdības problēmas ir saistītas ar satiksmes nozari – vai tas būtu saistīts ar “airBaltic”, “Rail Baltica” vai pat pašu ministru Kasparu Briškenu. Šīs visas problēmas (un tās tiešām ir problēmas, nevis ķibeles vai sarežģījumi) ir tieši saistītas ar finansēm un tikpat tieši ar Latvijas Republikas Finanšu ministriju. Visas šīs problēmas atduras ar vēl vienu, vēl lielāku problēmu – 2025.gada valsts budžetu. Kāpēc lielāku – jo balsojums par valsts budžetu ir uzticības balsojums valdībai, vēsta portāls “jauns.lv”.
Faktiski nespēja jēdzīgi politiski organizēt un vadīt valsts budžeta veidošanas procesu ir paša ministra pieteikums neuzticības izteikšanai. Tieši tāpat var teikt, ka savlaicīga “airBaltic” vai “Rail Baltica” problēmu nepamanīšana, kas ir finanšu, nevis tehniskas problēmas, ir ne tikai nozares, bet arī finanšu ministra atbildība. Tāpēc te vietā ir jautājums par (noziedzīgu) nolaidību vai vismaz (apzinātu vai neapzinātu) bezdarbību, kas varēja vai vēl var izraisīt postošas sekas.
Gatavojot uzmetumus par Arvilu Ašeradenu, kāds opozīcijas (nosacītas opozīcijas) par Ašeradenu minēja sekojošo: “Neaizraušos ar kritiku, jo nevēlos iesaistīties “Vienotības” savstarpējā cīņā. Redzu, ka šobrīd “Vienotības” iekšienē ir strāvojums, kurš vēlas politiski norakt Ašeradenu. Lai paši cīnās.” Vai šāds viedoklis patiešām ir patiess un vai viss ir tikai tik vienkārši?
Līdz ar to jautājums par Arvilu Ašeradenu nav “Jaunās Vienotības” (JV) iekšējo grupu/grupējumu savstarpējās cīņas lieta. Daudz loģiskāka ir versija, ka daudzi JV apzinās, ka šāds finanšu ministrs ir jau radījis, rada un var radīt vēl lielākas problēmas gan Ministru prezidentei, gan visai “Jaunajai Vienotībai”. Vēl vairāk: visai esošajai koalīcijai.
Jau jūnijā Ašeradens kā vienu no risinājumiem, lai kompensētu ieņēmumu kritumu valsts budžetā un rastu finansējumu nepieciešamajām prioritātēm, minēja PVN celšanu. No VID jeb nodokļu administrēšanas viedokļa tas ir vienkāršākais iespējamais risinājums. Taču šo ideju jau daudzkārt iepriekš ir nopēlusi virkne vietējo un ārvalstu lietpratēju kā sociāli ne-taisnīgu. Kāpēc? Jo cilvēks gan ar zemiem, gan vidējiem, gan augstiem ienākumiem būs spiests maksāt par precēm un pakalpojumiem vairāk.
Tāpēc uz šo Ašeradena publisko izteikumu (un te vietā jautājums: kāpēc finanšu ministrs par to izteicās publiski?) reaģēja gaužām asi paziņojot, ka “Ne valdības, ne koalīcijas līmenī nav bijusi pat diskusija par nodokļu darba grupas rezultātu, kas vēl nav tapis. Attiecīgi jebkuras spekulācijas par specifiskām izmaiņām ir nepamatotas.” Jau pēc ne-jēdzīgām sarunām ar t.s. sociālajiem partneriem un LTRK priekšroku pagaidām gūst virziens par IIN paaugstināšanu un likmes dažādošanu.
Tomēr galvenais jautājums ir cits: par finanšu ministra prasmi un spējām vadīt valsts budžeta veidošanas procesu, it īpaši, kas skar nodokļu reformas un nepieciešamā finansējuma atrašanu valdības prioritāšu realizēšanai. Ir diezgan acīmredzami, ka Ašeradens pat nevis slikti tiek galā ar šo procesu, bet pat īsti neizprot, vai un kas viņam ir vai būtu jādara.
Ir dzirdēts un tam ir tiešs apstiprinājums, ka t.s. opozīcija pat neaizraujas un necenšas pakļaut kritikai A.Ašeradenu, izvēloties saprātīgu stratēģiju, ļaujot šim ministram savas aplamās darbības vai drīzāk bezdarbības dēļ noasiņot pašam un visai valdībai.
Ņemot vērā to, ka ir virkne prioritāšu kā aizsardzība (drošība), skolotāju algas, dažādas veselības aprūpes prioritātes, iekšlietu sistēmas finansējums, aktuālo dažādu nozaru finanšu sarežģījumu šketināšana, vietā ir jautājums: vai koalīcija šobrīd var atļauties finanšu ministru, kur ne tikai neredz problēmas, ne tikai nesaprot, kas būtu jādara, bet vēl vairāk – nesaprot, kā organizēt procesu, piemēram, piesaistot to, kas var pateikt priekšā variantus, kas būtu jādara, lai tiktu galā ar augstāk minēto.
Tātad jautājums ir: vai koalīcija var atļauties paturēt šādu finanšu ministru? Vai situācija neprasa pēc iedspējas ātrāku ministra nomaiņu, lai spētu izveidot kaut cik saprātīgu valsts budžetu un tikpat jēdzīgi risināt būtiskas citu nozaru finanšu problēmas?
Ašeradena jautājums nav par kaut kādām cīņām JV iekšienē, kas ir ļoti saprotams, jo visur, kur ir cilvēki, ir intereses un ambīcijas, bet jautājums ir par šīs valdības/ koalīcijas spēju pastāvēt un strādāt. Ir viena lieta, ka situāciju sarežģī un kuru reti kurš atceras. Proti, Ašeradens ir “Jaunās Vienotības” priekšsēdētājs. No tā izriet, ka no vienas puses kā ministrs viņš ir subordinēts Evikai Siliņai, bet no otras puses – Evika Siliņa pa partijas līniju ir spiesta ieklausīties un respektēt Arvilu. Šī situācija, var gadīties, ļoti ierobežo Ministru prezidentes rīcībspēju attiecībā uz Ašeradenu un tai pat laikā vismaz formāli dod Ašeradenam ļoti lielas iespējas uzrunāt (t.i. ietekmēt) citus JV ministrus, Saeimas komisiju vadītājus un deputātus.
Un vēl: ko mēs vispār zinām, precīzāk, ko spējam atcerēties par Ašeradenu? Viens no redzamākajiem atbilžu variantiem ir: Zviedru kapitāla (nosacīti oligarhu) pārstāvis, menedžeris Latvijā, kuram, neizdoties šo kapitālu veiksmīgi vairot, nācās pievērsties politikai (vietā ir paruna, ka politikā dodas tikai tie, kuriem nekā jēdzīgāka šajā dzīvē vairs nav ko darīt). Vai kāds var atcerēties, ko Ašeredens darīja un paveica kā ekonomikas ministrs?
Par ko Ašeradens iestājās un ko sekmēja, būdams Saeimas komisijas priekšsēdētājs? Atceras un zina vairāk Vinetu Ašeradenu (dzim. Sniedzi), Valmieras Drāmas Teātra direktori, ar kuru Ašeradens reiz stājās romantiskās attiecībās un kura kļuva par viņa sievu. Ar vai bez Ašeradena labā vārda, ar vai bez viņa tiešas vai netiešas līdzdalības šobrīd noris Valmieras teātra rekonstrukcija. Tur noteikti būs labākas izrādes kā tās, kuras spēlē (vai tieši nespēlē) Arvils.
