Pieredze: Asas izjūtas, šļūcot no kalniņa ar peldriņķi un… trauma 0
Par vienu no pagājušā gada asākajiem piedzīvojumiem manā dzīvē izvērtās šķietami vienkārša šļūkšana no kalniņa, kas beidzās ar stiprām sāpēm un uz ilgāku laiku ierobežotu brīvu kustēšanos.
Bija pats marta sākums, dienas garas un saulainas, bet laukos vēl pietiekami daudz sniega, lai ar pilnu krūti baudītu ziemas priekus.
Šļūkt no kalniņa ar piepūšamo laivu vai peldriņķi ir daudz labāk nekā ar ragaviņām, jo brauciens iznāk garāks, īpaši, ja saulīte pusdienlaikā jau pakausējusi sniega virsu. Jo sevišķi, ja kalniņš stāvs. Bērnu spiedzieni un sajūsmas saucieni sniedza enerģiju kāpt augšā atkal un atkal, līdz kādā nobraucienā jutu, ka ātrums ir pārāk liels, tāpēc jāpiebremzē ar zābaku rievotajām zolēm. Te pēkšņi… viens papēdis ieķērās nez kādā bedrītē, un kāja neanatomiski izgriezās.
Kalna pakājē klupšus izklupu no laiviņas un iegrūdu asi smeldzošo celi sniegā.
Pēc tam pieslieties kājās varēju, pat paiet, taču ikviena kājas pakustināšana uz sāniem vai rotējoša ceļgala kustība izraisīja tik asas sāpes, ka bija vai jānosvīst.
Meniska plīsums?
Traumpunktā atviegloti varēju nopūsties, jo rentgens lūzumu nerādīja. Kas tad man kaiš? To ar šo izmeklējumu noskaidrot nebija iespējams. Visticamāk, meniska plīsums, minēja traumatologs, paskaidrojot, ka to var uzzināt, veicot datortomogrāfiju.
Par valsts naudu – pēc divarpus mēnešiem, par savu – kaut rīt.
Tikmēr vēlams gultas režīms, celis (pa šo laiku pietūcis līdz nelielas kāpostgalvas apmēriem) jānotin ar elastīgo saiti un jāsmērē ar kādu no kaušļu geliem (tie šādu nosaukumu mūsu mājās iemantojuši, pateicoties reklāmai ar boksa ringu – vispirms cīņa, pēc tam sasistos ieziež ar attiecīgo līdzekli).
Divarpus mēnešu neziņas šķita pārāk ilgs laiks, tāpēc domās pateicos darba devējam par veselības apdrošināšanas polisi un pierakstījos uz datortomogrāfiju jau pēc dienas. Nekad agrāk man tā nebija veikta, tāpēc biju pārsteigta, kad izrādījās – esmu unikāla paciente, jo man nekas nesanākšot. Tā vismaz apgalvoja dusmīgā klīnikas darbiniece, kura bija ļoti sašutusi par to, ka nespēju nogulēt mierīgi.
Kāja ļoti sāpēja, es no sirds centos nekustēties, lai attēli izdotos, tomēr kāds muskulis vai nervs ikreiz kā par spīti noraustījās. Un atkal viņa bija nikna, ka nespēju koncentrēties, grūstīja manu pulsējošo kāju un stutēja apkārt smagus spilventiņus. Pie sevis brīnījos, kāpēc viņa tā pukojas jau pēc piecām minūtēm, ja informācijā par datortomogrāfiju teikts, ka tā var aizņemt līdz pat stundai.
Iztiksim bez kruķiem
Vēl pēc pāris dienām ar izmeklējumu rezultātiem rokās sēdēju traumatologa kabinetā un uzklausīju prieka vēsti – gan menisks, gan krusteniskās saites ir veselas, plīsusi iekšējā sānu saite. To neoperējot, pati pēc kāda laika sadzīšot. Ģipsi šādos gadījumos vairs neliekot, lai panēsājot fiksējošu apsēju. “Kruķus arī jums neizrakstīšu,” jau atkal mani iepriecināja dakteris.
Fiksējošo apsēju drīz sāku neieredzēt – tas karsēja, āda zem tā niezēja.
Kad par to pasūrojos kolēģēm, korektore Maija ieteica tā vietā pamēģināt teipus. Skepses pilna devos pie fizioterapeites, bet neticība izplēnēja: līplente patiešām fiksēja kājas muskuļus tā, ka sāpīgas kustības nevarēju izpildīt, toties gaita kļuva vieglāka. Vēl pēc kāda laika miesaskrāsas plākstera vietā tiku pie eleganti zila, un vēl pēc nedēļas arī teipi vairs nebija vajadzīgi: lai arī kāja joprojām sāpēja un bija jāklibo, tas manas ikdienas gaitas vairs būtiski neierobežoja.
Pa šo laiku esmu gan kāpusi kalnos, gan atsākusi skriešanas treniņus, gan piedalījusies nūjošanas un skriešanas sacensībās. Tomēr trauma bija pietiekami nopietna, lai sekas izjustu vēl jo-projām, – pēc lielākas piepūles kāja šķiet smaga, un celis drusku sāp arī tagad. Par piemiņu no jaukas, saulainas marta sākuma dienas.
