Asaris aug lēnām un atšķirībā no citām zivīm prot “stučīt” 4
Aldis Sāvičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kļūst vēsāks, lēnām birdina sniedziņš, kas Latvijas ziemeļaustrumos jau sasniedzis pieklājīga biezuma kārtu, un tajā galā jau viss notiek – zemledus cope iet pilnā sparā.
Tie prātīgie jau saprot, ka uz pirmo ledu nedrīkst skriet kā plikiem uz pirti, jābūt uzmanīgiem un katrs solis uz slidenā baltuma jāiztausta ar ledus cirtni (tautas valodā sauktu par vergu).
Protams, ka copmaņi uz pirmā ledus galvenokārt vilina plēsīgās zivis – asarus, līdakas un zandartus. Un pārsvarā jau gandrīz visi ziemas makšķerēšanas prieku baudītāji kā pirmos meklē tieši asarus, jo tie ir gan ļoti garšīgi, gan sportiski.
Asaris prot “stučīt”
Asaris aug lēnām, var sasniegt četrdesmit centimetru garumu un 1,5 kg svaru (īpaši labos barošanās apstākļos pat nedaudz vairāk), Latvijā vecākais zināmais asaris sasniedzis 15 gadu vecumu, pasaulē – par 11 gadiem vecāks.
Tas savā garajā mūžā redzējis gar acīm zibam neskaitāmas mormiškas un bļitkas, vairākas reizes izsprucis no copmaņu nagiem un kļuvis ellīgi uzmanīgs un piesardzīgs.
Lūk, ko par asariem saka to paradumus un uzvedību lieliski izkodušais, viens no labākajiem Latvijas forelistiem Igors Dzilna:
“Tas baidās no trokšņa. Pirms daudziem gadiem Peipusa ezera plašumos sapratu, cik tas ir bailīgs. Mēs makšķerējām divpadsmitajā kilometrā iepretim Kolkjai. Bijām neliela padsmit cilvēku grupa. Ņēma asari no 300 gramiem līdz puskilo. Trāpījās arī pa kādam nedaudz lielākam.
Es ievēroju, ka divsimt metru attālumā no mums sēž vietējais. Šķita, ka viņš neko neķer. Kad kāds no mūsu grupas paurbās viņam tuvāk, vietējais pagāja tālāk un spītīgi ieturēja distanci.
Vakarā viņu satikām, bija nodevis asarus uzpircējam. Lielākie vilka uz pusotru kilogramu, bet pats lielākais svēra vēl vairāk. Esot trokšņainā barā, lielu asari nenoķersi, un kur nu vēl lielā asara maģiskā “stučīšanas” prasme!
Pietiek vienam nosprukt no āķa, un tuvākajā apkārtnē visi zina, ka ir briesmas. Ne ar līdaku, ne zandartu tā nav. Šīs zivis turpina ķerties. Nepietiek ar to, ka ir zināma lielo uzturēšanās vieta, jābūt pacietībai to izsēdēt, piemeklēt atslēdziņu, ar ko piešmaukt kupraini!”
Ar tievo auklu
Ar ko tad vilināt lielo kārumu? Teiksiet, ar stipriem, izturīgiem rīkiem? Ar izturīgiem, jā, bet atkal jāatceras viena gudrība – kas izturīgs, tas parasti arī masīvs, šajā gadījumā resns, un aizdomu pilnais un uzmanīgais lielasaris mānekli, kas iesiets striķa galā, vienkārši ignorēs.
Atceros, ar kādu aizrautību un degsmi acīs par asaru copi man stāstīja mūsu zemledus makšķerēšanas lielmeistars divkārtējais pasaules čempions šajā sporta veidā Pēteris Lideris.
Toreiz man viņa pieminētie auklu resnumi atgādināja zīda diegus, ar kuriem labākajā gadījumā var karināt eglītē Jaungada mantiņas, bet manas domas mainījās, kad redzēju Pēteri darbībā Peipusa ezera plašumos, visu paveica viņa filigrānie pirksti, asaris tika celts ārā uzmanīgi un mierīgi, katru tā rāvienu apslāpējot ar auklas padošanu.
Pēc katras copītes un tai sekojošā piecirtiena meistars kātiņu ar spolīti pa vējam aizmeta prom no sevis un darbojās tikai ar auklu. Ar šo darbību viņš vienlaikus nomedīja divus zaķus – ieguva auklas rezervi asara izvadīšanai un novērsa tievās aukliņas sapīšanos vējā.
Motiļus ziemas spelgonī Pēteris glabāja uz krūtīm zem virsjakas pakārtā ādas maisiņā, kur tie vienmēr bija pa rokai un gatavi doties pēdējā kaujā.
Dubultāliņģis
Reiz aizrautīgais un prasmīgais makšķernieks Pēteris Lideris man izstāstīja cieņas un apbrīnas vērtu stāstu no savām garajām copmaņa gaitām. Tajā dienā Pēteris atkal bijis Peipusa ezerā un ar tievu aukliņu vilinājis asarus kā cimdus.
Kādā jaukā brīdī mazmakšķerītes sardziņš pacēlies uz augšu, viņš piecirtis un auklas galā sajutis krietnu smagumu, jau lielā dziļumā, tīrajā ūdenī redzējis, ka āliņģim tuvojas prāvs breksis, bet, ak vai, to pa asariem paredzēto 125 mm resno āliņģi nekādi nav izdevies izdabūt uz ledus.
Pēteris zivi nogurdinājis maksimāli, un, kad tās pretošanās bijusi galā un tā, asti lēni kulstot, peldējusi uz riņķi ap āliņģi, gudrais makšķernieks mazmakšķerīti palicis zem kastes un devies pie netālu sēdošajiem copmaņiem, kuriem līdzi bijusi verga.
Pāris metru attālumā no sava āliņģa Pēteris izkalis jaunu, krietni vien lielāku, nogaidījis, kad zivs pietuvojusies jaunajam āliņģim un bijusi redzama aukla, Pēteris auklu aizķeksējis ar gafu, ievilcis jaunajā āliņģī, un jau pēc brīža dienasgaismu ieraudzījis pamatīgs Peipusa makans.
Pati lielākā balva – cilvēkam gudra galva!
