Ja asarām nav kur tecēt 0
Asaras producē asaru dziedzeris, kas atrodas acs augšpusē zem uzacīm. Mirkšķināšana palīdz novadīt asaras uz acs virsmu, lai to mitrinātu un aizsargātu, bet pēc tam asaras caur augšējo un apakšējo asaru punktiņu, kas atrodas plakstu iekšpusē pie deguna, notek asaru kanālos.
Pārmērīga asarošana var liecināt ne tikai par asaru daudzuma un kvalitātes izmaiņām, bet arī par traucējumiem asaru kanālu darbībā, piemēram, ja ir sašaurināts vai pilnībā nosprostots asaru kanāls. Tā gadās ne tikai zīdaiņiem, bet arī pieaugušajiem, biežāk – gados veciem cilvēkiem, ja, piemēram, pēc acu iekaisuma salīp asaru kanāliņa sieniņas. Tad jādodas pie acu ārsta, lai veiktu skalošanu un atbrīvotu asaru kanālu, bet reizēm nepieciešama pat neliela ķirurģiska iejaukšanās.
Vienas vai abu acu asarošanu var izraisīt iekaisums deguna blakusdobumos, jo gļotādas tūskas dēļ tiek traucēta asaru noplūde, turklāt tā ir labvēlīga vide arī dažādiem mikroorganismiem. Arī mikrobi, kas atrodas degunā, cauri asaru kanāliem var nonākt acs gļotādā un radīt iekaisumu, nemaz nerunājot par tām baktērijām un vīrusiem, kas nonāk tieši uz acs gļotādas. Tādēļ, ja pacients sūdzas par asarošanu, acu ārsts paņem uzsējumu no konjunktīvas – plānas gļotādas, kas sedz acs ābolu un plakstiņu iekšpusi, lai noteiktu, kādi mikroorganismi uz tās atrodas. Ja acu asarošanas un citu nepatīkamo sajūtu iemesls ir bakteriāla infekcija, piemēram, akūts blefarīts vai konjunktivīts, to ārstē ar antibiotikām, bet alerģiskas reakcijas novērš ar pretalerģiskiem acu pilieniem vai citām zālēm. Taču nereti ieilgusi asarošana ir tikai viena no kādas nopietnākas veselības problēmas izpausmēm, tādēļ noteikti jāvēršas pie acu ārsta, lai nepieciešamības gadījumā veiktu papildu izmeklēšanu.
UZZIŅA
Biežākie acu asarošanas iemesli:
* sausās acs sindroms;
* asaru kanāla aizsērēšanās, iekaisums;
* acs konjunktīvas iekaisums (konjunktivīts);
* blefarīts – iekaisums, kas var skart arī plakstiņus un ko var izraisīt bakteriāla infekcija, alerģija, dermatīti, kas rada sūrstēšanas sajūtu plakstos un asarošanu;
* augšējo elpceļu infekcijas, kas nereti skar arī acis;
* ārējās vides kairinājums – dūmi, putekļi, vējš, acu mikrotraumas;
* novecošana, kas rada hormonālās pārmaiņas organismā (pēc 60 gadu vecuma no tās cieš ap 65%);
* alerģiska reakcija, piemēram, uz ziedputekšņiem pavasarī;
* neprecīza redzes korekcija, piemēram, nepiemērots briļļu vai kontaktlēcu optiskais stiprums.
