Laimes asaras lija visiem. Soči – Sigulda 0
Soču olimpisko spēļu bobsleja sacensībām punkts tiks pielikts sestdien Siguldā, kur Oskara Melbārža pilotētajam četriniekam pasniegs zelta medaļas un par divnieku sacensībām – bronzas godalgas. Kā veidojās lielais panākums – saruna ar Melbārža kvarteta stūmējiem Daumantu Dreiškenu, Jāni Strengu un Arvi Vilkasti.
Brauca pēc medaļas
Pirms sešiem gadiem par vienu no Soču spēļu galvenajiem varoņiem kļuva Krievijas pilots Aleksandrs Zubkovs, kura ekipāžas uzvarēja gan divnieku, gan četrinieku sacensībās. Oskars Melbārdis ar Daumantu Dreiškenu divniekos bija piektie, bet četriniekos, palīdzot arī Arvim Vilkastem un Jānim Strengam, izcīnīja otro vietu, sarūpējot pirmo olimpisko medaļu Latvijas bobslejam pēc neatkarības atjaunošanas. Vēlāk nāca gaismā Krievijas dopinga afēra, diskvalifikāciju saņēma Zubkovs un arī otrs pilots Aleksandrs Kasjanovs, kurš divniekos bija ceturtais. Tādējādi Latvijas sportisti pakāpās augstāk abās disciplīnās, vienu sudrabu nomainot pret zeltu un bronzu.
Sigulda šonedēļ uzņems Eiropas čempionātu un vienlaikus arī Pasaules kausa izcīņas astoto posmu bobsleja divniekiem un skeletonā. Medaļu pasniegšanas ceremonija risināsies sestdien pulksten 15.
Lūkoju Soču olimpisko spēļu notikumus restaurēt ar Melbārža stūmējiem. “Lidojot uz Sočiem, nebija iemesla domāt ko citu kā tikai par medaļām, īpaši četriniekos. Divniekos ne, jo tehnika nebija tik laba un arī sezonā grūti gāja. Objektīvi skatoties, šķita, ka zelts tomēr ir diezgan nereāls, jo mājinieki un amerikāņi bija spēcīgi. Reālāks mērķis bija trijnieks, teic ekipāžas pieredzējušākais vīrs Daumants Dreiškens, kuram tās bija jau trešās olimpiskās spēles. Viņš uzskata, ka tosezon bijis labākajā formā savā karjerā, brieduma gados (29).
Gadu iepriekš Melbārža kvartets Sočos uzvarēja Pasaules kausa izcīņas pirmajā posmā, un tas Arvim Vilkastem radījis pārliecību, ka arī olimpiskajās spēlēs jāiet uz visu banku: “Trase patika gan man, gan pārējiem mūsu ekipāžā. Infrastruktūra tur ļoti laba, lutina laika apstākļi – ja ārā silti, arī pašam laba sajūta.”
Neilgi pirms spēļu sākuma treniņā, veicot vingrinājumu pāri barjerām, viņš sastiepis potīti. Ārsti saveduši kārtībā, taču fiziski par simt procentiem tomēr neesot bijis gatavs. Arī morāli drebulis lielāks nekā ierasts.
“Man tās bija pirmās olimpiskās spēles. Apsēdos un sapratu – baigie mači! Kājas netrīcēja, bet sajūta jocīga. Kad sāku sildīties, satraukums pazuda,” piebilst baltinavietis.
“Nezināju, kas Sočos sagaida, un tas deva spriedzi, adrenalīnu. Braucu ar domu izspiest no sevis visu, ko varu,” norāda Jānis Strenga. “Nenoliedzami – bija arī satraukums, kā nekā pirmās olimpiskās spēles. Abas dienas daudz vizualizēju – ko darīt, kā darīt, domāšana prasīja daudz enerģijas, bet naktīs gulēju mierīgi.”
Latvijas bobsleja komanda Soču olimpisko spēļu atklāšanas dienā vēl trenējās Ventspilī un sacensību vietā ieradās vien īsi pirms treniņa braucienu sākuma. “Mums režīms bija diezgan noslogots, un, šķiet, neko citu no olimpiskajām spēlēm neredzējām, nebija nevienas brīvdienas. Dikti arī uzpasējām veselību, lai nesaķertu kādu vīrusu,” atceras Daumants.
Pēc divnieku sacensībām viņš Oskaram teicis – ja tāpat nobrauksi arī četriniekā, nevar nebūt medaļa. Jo pilots savās pirmajās olimpiskajās spēlēs braucis ideāli, startā latvieši bija vieni no līderiem.
Pirmo reizi mūžā
Pirmajā braucienā Latvijas ekipāža finišēja tikai ar piekto rezultātu, 0,21 sekundi aiz pjedestāla, bet pēc otrā jau bija sudraba pozīcijās, tikai četras simtdaļas atpaliekot no Zubkova. “Man bija liels pārsteigums, ka tā pakāpāmies. Parasti jau būtiski vietu izkārtojums nemainās, turklāt bijām ļoti tuvu Zubkovam. Nebiju domājis, ka tā cīnīsimies,” atzīst Vilkaste.
Viņš pēc otrā brauciena ar naglu kurpi nejauši uzkāpis uz slieces malas, to krietni pabojājot. Kas tāds gadījies pirmo reizi. Trenerim neesot teikuši, vaininieks pēc tam pāris stundu slieci pulējis, lai viss būtu kārtībā, gulēt aizgājis ap četriem naktī.
“Pēc pirmās dienas sapratām, ka varam cīnīties par medaļām un viss atkarīgs no pašiem. Sadarbība komandā bija laba, visi sapratāmies no pusvārda. Zinājām – ja parādīsim, ko spējam, tad ir cerības,” Strenga jutis godalgu tuvumu.
“Pirmajā dienā sacensības notika vakarā, un pēc tām bija baigā skriešana, viesnīcas istabiņā iegājām ap diviem naktī, vēl bija jāsagatavo slieces un nākamajā dienā – agrais rīts. Pagulējām ne vairāk kā četras stundas, tādēļ eiforijai nebija laika,” piebilst Dreiškens.
Trešajā braucienā Zubkovs atkal attālinājās (0,17), bet arī Melbārdis pārsvaru pār tuvāko sekotāju Stīvenu Holkombu no ASV pieaudzēja līdz 0,28 sekundēm. “Pirms ceturtā brauciena man bija sajūta, ka būtu labi otro vietu nosargāt, jo Zubkovs atkal bija aizgājis prom. Domāju par otro vietu, nevis pirmo,” saka Vilkaste.
Pēdējā braucienā vietu izkārtojums uz pjedestāla nemainījās, lai gan Melbārdis pietuvojās Zubkovam līdz deviņām simtdaļām. Bronza tika nu jau aizsaulē aizgājušajam Holkombam. “Sēžot bobā, varēja ļoti labi just, ka būs,” Daumants bija pārliecināts par labvēlīgu iznākumu.
“Atmiņā visvairāk palicis pēdējais brauciens, kad finišā sapratām, ka ir medaļa. Man asaras nāca vaļā mazliet vēlāk, kad viens pats braucu uz dopinga kontroli, tas bija vēl pirms apbalvošanas.
Emocijas plūda, īpaši atceroties iepriekšējo ziemu – gadu pirms olimpiskajām spēlēm bija liela neziņa, vai vispār sportošu, daudz kam nācās iziet cauri. Tomēr tiku pirmajā komandā, labi nostartēju. Un olimpiskā medaļa!”
likteņa rakstītais scenārijs saviļņoja Jāni Strengu, kurš gadu iepriekš Ziemassvētkus sagaidīja slimnīcas palātā – viņam tika atklāts cukura diabēts, ar kuru sportists iemācījās sadzīvot, un turpināja profesionāļa gaitas.
Daumants Dreiškens no prieka asarām nekautrējās: “Emocijas bija milzīgas, jo karjera bija veltīta tam brīdim – tas bija augstākais punkts. Medaļa, nenosakot krāsu, ir ikviena olimpieša galvenais mērķis. Sudrabs mums bija gandrīz maksimums. Tādā brīdī akmens nokrīt no pleciem, man aiz muguras bija jau 13 sezonas. Pēc tam vēl uzvarējām pasaules čempionātā, bet Soču emocijas lieku pirmajā vietā.”
“Tagad saprotu, cik tas viss bija svarīgi, bet tobrīd neiedziļinājos, cik medaļa vai olimpiskais čempionu tituls Latvijai būs nozīmīgs. Kad esi nobraucis desmit sezonas, tad apzinies, kāds darbs ieguldīts,” norāda Arvis, kuram gan apbalvošanas ceremonijā arī asara nobirusi.
Bobsleja četrinieki ir viena no pēdējām olimpisko spēļu disciplīnām, tādēļ pēc sacensībām viss ritējis pamatīgā steigā. Dopinga kontrole, apbalvošanas ceremonija turpat trasē, nevis pilsētā kā citiem laureātiem. Daumantam Dreiškenam uzticēja Latvijas karoga nešanu spēļu noslēguma ceremonijā.
Emocijas sudraba krāsā
Melbārdis un viņa partneri pēc medaļu pārdales bieži teikuši, ka nejūtas kā olimpiskie čempioni. Šobrīd olimpiskais zelts jau ir Siguldā un tūlīt būs arī viņiem kaklā. Vai īpašā sajūta ir atnākusi? Dreiškens: “Šis jautājums cilāts vairāk nekā divus gadus, vairākas reizes esmu apsveikts, tad atkal sekojusi pārsūdzēšana. Tad atkal – esat čempioni. No pagājušā gada, kad bija jāatdod sudraba medaļas, kļuva skaidrs – tiešām būs. Esmu noticējis šim faktam, bet process bijis nogurdinošs, neskaidrs.”
Arvis Vilkaste: “Lielos vilcienos – nav tās sajūtas, un domāju, ka nekas arī nemainīsies. Medaļa mājās pie sienas karāsies, paskatīšos un atcerēšos, ka esmu čempions, bet atmiņā tāpat paliks, ka izcīnīju sudrabu. Mums arī otrā vieta bija kā uzvara.”
Jānis Strenga: “Grūti spriest. Nav īsti tās sajūtas, varbūt, kad iedos medaļu un noskanēs himna, tad aizdomāšos. Tās emocijas, kad deva sudrabu, jau nekur nepazudīs. Pagaidām to ir grūti apjēgt, iespējams, jāpaiet laikam.”
Treniņu nometnēs un sacensībās Dreiškens allaž dzīvojis kopējā viesnīcas numurā ar Melbārdi, Vilkaste – ar Strengu. Viens otru iepazinuši gandrīz kā ģimenes locekļus. “Mēs jau smejamies, ka kopā ar sievām guļam retāk nekā ar komandas biedriem,” pasmaida Daumants. Viņš tiek raksturots kā naskākais anekdošu stāstītājs, rādot arī atzīstamas pavāra prasmes. Jānis ir mierīgākais, introverts, disciplinēts. Arvim izpaužas latgaļu karstās asinis, viņš uzmundrina visus un, ja būs iemesls, varot savas domas pateikt ij komandas biedriem, ij treneriem.
2017. gada novembrī Starptautiskā olimpiskā komiteja pārskatīja arī Soču rezultātus skeletona sacensībās, atņemot zeltu mājiniekam Aleksandram Tretjakovam. Bija gaidāms, ka par čempionu tiks kronēts Martins Dukurs, bet bronza pienāksies Tomasam Dukuram. Tomēr dažus mēnešus vēlāk Sporta arbitrāžas tiesa atjaunoja sākotnējos rezultātus.
