Nepacietīgākie zemledus makšķernieki dodas uz ziemeļiem 1
Ja Muhameds neiet pie kalna, kalnam nekas cits neatliek kā doties pie Muhameda. Gluži tāpat šogad notiek ar Latvijas zemledus makšķerniekiem, kad tik ļoti gaidītā ziema nenāk un nenāk un zivgribīši zemledus makšķernieki pie ledus netiek un netiek.
Ko darīt? Nepacietīgākie dodas uz ziemeļiem pretī Skandināvijas ziemai, salam un tik kārotajam ledum. Tā darījām arī mēs, trīs ziemas copes parauti copmaņi – Aivars, Jānis un es. Sazvanījos ar draugu Lauri Zviedrijā, noskaidroju, ka tur nesen sals sasniedzis gandrīz divdesmit piecus grādus zem nulles un visus tās puses ezerus pārklājis ar drošu un stabilu ledus garozu teju vai trīsdesmit centimetru biezumā. Nolēmām izmantot garās Ziemassvētku brīvdienas un, bruņojušies ar ledus urbjiem, kastēm un makšķerēm, devāmies ceļā.
Sākumā bijām nedaudz nobažījušies, jo mitrās šosejas, zaļās ceļmalas vēl piecsimt kilometrus aiz Stokholmas neliecināja par ziemas tuvumu, taču, tuvojoties mūsu galamērķim, parādījās sniegs, arī temperatūra bija noslīdējusi pāris grādu zem nulles un ceļmalās redzamie ezeri izskatījās ledū kalti. Vēl pāris stundu brauciena caur sniegotiem mežiem un laukiem, un tad jau, kuplo asti luncinādams un priekā smilkstēdams, mūs sveica Laura ģimenes mīlulis zelta retrīvers Tristans. Atkalredzēšanās sarunas ievelkas krietni pāri pusnaktij, bet tā īpaši jau nav kur steigties, jo gaisma šajos platuma grādos aust tikai ap pusdesmitiem pēc Latvijas laika.
No rīta metamies pirmajā ledus kaujā. Ezers tepat pārsimt metru no sliekšņa, bet mums vēl jāizmet līkums līdz tuvākajam benzīntankam, jānopērk licences.
Drīz izurbjam pirmos caurumus. Pēc divdesmit septītā apgrieziena “Heinolas” boris atrod ūdeni – ledus tiešām biezs. Izurbis vairāku caurumu virteni virzienā no krasta uz dziļumu, Aivars saridā makšķerīti, kas aprīkota ar “Salmo” jauno ziemas auklu “Micron” 0,134 mm, un sprauž uz nelielas diskobumbas tipa mormiškas trīs motiļus un vienu balto. Dziļums apmēram četri metri. Viegls dribls, pacēliens, pauze, un sīki pakustas sardziņš. Aivars ņipri piecērt, un uz ledus spārdās mazs asarītis.
“Uzlikšu uz āķa par prieku līdakai,” nosaka Aivars un kādus pārdesmit metrus tālāk izurbj jaunu caurumu, iekabina tajā ūdu ar karodziņu, ēsmas asarīti uzlicis uz neliela trīsžuburīša ūdas galā. Svina olīvīte ēsmu novelk dziļumā, un lielie gaidīšanas svētki ir sākušies. Atgriezies pie pirmā cauruma, Aivars izvelk vēl pāris sīkaļu, bet nemaz nesaīgst par to, izskatās varen apmierināts.
“Pēdējā laikā bieži esmu prom no mājām, reti tieku uz copi, un te uzreiz tāda laime – no dubļainās ziemas Latvijā esam nonākuši ziemas copes paradīzē,” nosaka Aivars un turpina: “Man zivis nav galvenais, svarīgākais ir pats makšķerēšanas process un, protams, laba kompānija. Kad man no kamīnu mūrēšanas jau metas raibs gar acīm, kad miegā turpinu skaldīt akmeņus, nav nekā labāka kā doties prom pie dabas ar copeni rokās un izbaudīt makšķerēšanas burvību, vienalga, vai tā ir vasara vai ziema, Latvija vai kāda cita valsts.
Lai nu kas, bet daba šeit fantastiska, ledus izskatās kā nobārstīts ar Svarovska kristāliem, gar krastu satupuši majestātiski akmeņi – cepures vien redzamas dziļajā sniegā, tālumā zaļā skujkoku seģenē tinas kalni. No pārdomām izrauj Jāņa baritons: “Veči, karogs gaisā!”
Jā, vietā, kur Aivars ievietoja ūdu ar mazo ēsmas asarīti, jautri plīvo sarkans karodziņš, signalizējot par to, ka tur lejā mazo asarīti kāds iekārojis. Aivars naski aizbrien pie ūdas, piespriego auklu un, sajutis pretestību, piecērt. Daži gari roku vēzieni, ietinot auklu, un dienas gaismu ierauga prāvs kanibāls – asaris apmēram puskilo vērtē. Tas nav nekāds retums, ūdens pasaules plēsoņas bieži gatavi apēst mazākos sugas brāļus un māsas. Aivars aprīko ūdu ar jaunu ēsmas asarīti un ievieto to atpakaļ caurumā. Pēc pusstundas piesakās vēl viens tāds pats eksemplārs, arī uz mazmakšķerītēm nedaudz dziļākā vietā tiekam pie skaistiem asariem. Tie gan nav tik prāvi kā ar ūdu izceltie, bet mums, pēc ledus izslāpušajiem, tie sagādā lielu prieku.
Pulkstenis rāda tikai trešo stundu dienā, bet jau sāk krēslot, tas copei netālu no polārā loka laikam ir vienīgais mīnuss.
Apmierināti ar copi un skaisto laiku, savācam inventāru un visus kaudzītē saliktos izsmēķus. Tas dažiem varbūt šķiet dīvaini, bet katrs tāds izsmēķis var nogalināt zivi, un šoreiz nedomāju nikotīna kaitīgo iedarbību. Ir zināmi vairāki gadījumi, kad, ķidājot pāliju, var redzēt, ka nelaimīgajai zivij zarnu trakts aizdambējies ar norītu izsmēķi. Šāda zivs nolemta lēnai nāvei.
Uzziņa
Prāmja biļete trim cilvēkiem un automašīnai – apmēram 400 eiro.
Degviela automašīnai – apmēram 200 eiro.
Vienas dienas licences cena – 6 eiro.
Naktsmītni var sarunāt par 20 – 30 eiro dienā (bez ēdināšanas).
