Latišenko: Asada režīma krišana – Rietumi pāriet pretuzbrukumā 0
Arnis Latišenko, bloga Latvijasdrosiba.lv līdzautors
2024.gada 8.decembrī tika pāršķirta vēl viena lappuse Tuvo Austrumu vēsturē. 27.novembrī uzsāktā Sīrijas opozīcijas spēku ofensīva vainagojās ar Sīrijas diktatora Bašara al-Asada un viņa ģimenes bēgšanu uz Maskavu, un partijas “Baas” jeb Arābu sociālistiskās atdzimšanas partijas totalitārā režīma krišanu.
“Baas” partija nāca pie varas Sīrijā 1963. gada valsts apvērsuma rezultātā, savukārt Asadu ģimenes valdīšana sākās 1971. gadā. Līdz ar to tika noslēgts vairāk nekā pusgadsimtu ilgais asiņainais periods šīs nelaimīgās valsts vēsturē. Tas arī jebkurā gadījumā nozīmē svarīga etapa noslēgumu Sīrijas pilsoņu karā, kas aizsākās Arābu pavasara ietvaros 2011.gadā.
Svarīgākais jautājums šobrīd, kāda būs Sīrijas tuvākā nākotne – vai valstī notiks normalizācija, vai arī Sīrijā atsāksies karadarbība dažādo opozīcijas grupējumu spēku vidū. Cits svarīgs jautājums, uz ko centīsimies rasts atbildes, – kāda ir Asada režīma krišanas fakta mijiedarbība ar globāli notiekošo Rietumu demokrātiskās pasaules un totalitāro režīmu ass (Ķīnas, Krievijas, Irānas, Ziemeļkorejas un to satelītvalstu un grupējumu) konfliktu.
Tirāns ir un paliek tirāns
Ņemot vērā vēsturisko kontekstu un režīma pastāvēšanas ilgumu, būtu vispirms jāsniedz morāli-ētiskais tā raksturojums. Īsumā, Asads ir karikatūrisks diktators, kas varētu kalpot par iedvesmu antagonistam kādā nākotnes Džeimsa Bonda filmā. Bet ja par šo tēmu runājam nopietni – atbilstoši Freedom House vērtējumam Asada režīms uzskatāms par visrepresīvāko režīmu pasaulē apsteidzot pat Ziemeļkoreju un Turkmenistānu.
Nav un nevar būt nekādu šaubu par Asada režīma noziedzīgo raksturu un to, ka taisnīguma atjaunošanas vārdā Asadu ģimenei būtu jāstājas tiesas priekšā par nodarīto. Tas, ka šobrīd Asads ir veiksmīgi patvēries Kremļa paspārnē nenozīmē, ka starptautiskajai sabiedrībai nevajadzētu spert vismaz simboliskus soļus Asada vajāšanas uzsākšanai.
Rietumu medijus pāršalca ziņas par Asada režīma nāves mašinēriju un režīma krišanas rezultātā uzietajiem masu kapiem ar nogalinātiem un nomocītiem cilvēkiem. Pēc Starptautiskās bezvēsts pazudušo personu komisijas aplēsēm Sīrijā ir bezvēsts pazuduši ap 150 tūkstošiem cilvēku.
Asada varaskāre noveda pretrunās nonākušo Sīrijas sabiedrību līdz pilsoņu karam, kurā dzīvību zaudēja vairāk nekā 600 tūkstoši kombatantu un vairāk nekā 300 tūkstoši civiliedzīvotāju, savukārt vairāk nekā 6 miljoni cilvēku kļuva par bēgļiem. Tas ir viens no asiņainākajiem konfliktiem 21. gadsimtā. Neskatoties uz to, ka savu valsti Asads bija gatavs iznīcināt, viņš pats, evakuējoties uz Krieviju, pierādīja gļēvulību un nevēlēšanos krist kaut kādas idejas vārdā, un acīmredzot bez banālas varas saglabāšanas, personīgās un ģimenes bagātības pavairošanas tur arī nebija nekādu cēlāku ideju.
Kremļa propaganda centās radīt Asada kā “ievēlētā likumīgā prezidenta” tēlu, kuru nelikumīgi cenšas gāzt Rietumu specdienestu inspirētie un apbruņotie teroristiskie grupējumi. Kā minēts, “Baas” partija un Asada klans nāca pie varas apvērsumu sērijas rezultātā. Līdz ar to sarunas par jebkādu Asada prezidentūras likumību un režīma tiesiskumu ir vienkārši izslēdzamas.
Kā nāca pie varas, tā arī aizgāja. Asada “vēlēšanas” ir vēl viens pieminams aspekts. Bašara tēvs Hafezs al-Asads periodiski organizēja vēlēšanas, kurās kā vienīgais kandidāts guva pārliecinošu uzvaru pār neesošiem oponentiem ar 100 % vai 99 % rezultātu. Hafeza dēls Bašars mantoja prezidenta troni labākajās absolūtās monarhijas tradīcijās. Sākotnēji “likumīgi ievēlētā” postenis bija paredzēts Bašara vecākajam brālim Bazilam, taču brālis aizgāja bojā autokatastrofā traucoties savā luksusa mašīnā ar ātrumu 240 km/h uz privāto čartera reisu, lai atpūstos Alpos.
Tādēļ uz Sīriju tika atsaukts Lielbritānijā dzīvojošais Bašars, kam likumsakarīgi arī nebija svešs Rietumvalstu pārticības dzīvesveids.
Bašars pārņēma tēva demokrātiskās tradīcijas un arī ik pēc 7 gadiem organizēja kārtējo savu pārvēlēšanu. Kopš 2014. gada Sīrijas vēlēšanās pat tika ieviesti oponenti Asadam, taču neskatoties uz to, Asads turpināja gūt pārliecinošu uzvaru ar vairāk nekā 95 % vēlētāju balsu. Te būtu jāuzdod jautājums – kur tad nozuda šie 95 % un kādēļ viņi nedevās aizsargāt tautas “mīlēto prezidentu” no nemierniekiem?
Asada režīma krišanas cēloņi
Atbildi uz jautājumu par to, kādēļ Asada režīms krita kā kāršu namiņš, diezgan precīzi sniedza ASV prezidents Džo Baidens 10. decembra uzrunā par situāciju Sīrijā. Klibojošais Asada režīms turējās uz diviem kruķiem – Krievijas un Irānas režīmiem un to paramilitāro un teroristisko grupējumu spēka klātbūtnes. Katra no šiem diviem režīmiem novājināšana kļuva par atslēgu opozīcijas uzvarai. Šie divi režīmi ir arī galvenie zaudētāji šajā ģeopolitiskās cīņas posmā Tuvajos Austrumos. Tas viennozīmīgi ir trieciens totalitāro režīmu asij, kas liek sākt runāt par to, ka Rietumu demokrātiskā pasaule ir pārgājusi ģeopolitiskā un militārā pretuzbrukumā pret totalitāro režīmu agresiju.
Pirmais iemesls – Krievijas novājināšana Ukrainā. Krievijas agresijas rezultāts ir smagi dzīvā spēka un tehnikas zaudējumi. Ukrainā krita vai ir ievainoti ir vairāk nekā 750 tūkstošu Krievijas karavīru, tāpat zaudēti ap 20 tūkstošiem sauszemes militārās tehnikas, ap 30 tūkstošiem autotehnikas, ap 700 aviācijas, ap 22 tūkstošiem artilērijas un 28 flotes vienības. Krievijas Melnās jūras flote ir zaudējusi savas kaujasspējas, savukārt Turcija ir slēgusi Bosfora un Dardaneļu šaurumus, izmantojot 1936. gada Montrē konvenciju, kas Turcijai ļauj vienpusēji slēgt šos šaurumus militārajiem kuģiem kara apstākļos.
Attiecīgi ir izveidojušies visi priekšnoteikumi Putina izslēgšanai no spēles Sīrijā. Lai arī tas ir nežēlīgi un ciniski pret ukraiņu tautas upuri, bet ASV stratēģija, kas paredz pakāpeniski novājināt Krieviju un izsmelt tās spēkus Ukrainā šobrīd strādā amerikāņu interesēs citos pasaules reģionos.
Savukārt diktators Putins savā šī gada 19. decembra “tiešajā līnijā” pasludināja, ka Sīrijā ir gūta Krievijas uzvara un Krievijas militārās operācijas mērķi ir sasniegti. No propagandas pieejas skatu punkta un, ņemot vērā “uzvaras” koncepcijas sakralizāciju Krievijas propagandas naratīvā, Putins izvēlējās pareizu pieeju – lai arī kas notiek, vienmēr jāpasludina sava “uzvara”.
Turklāt, ja Krievijas sabiedrība ir gatava pieņemt jebko par pilnīgu patiesību, ko saka tās autokrāts, rodas pārliecība, ka, pat ja Putins cietīs fiasko savā noziedzīgajā Ukrainas avantūrā, pat ja tiks zaudēta Krimas pussala, Kremlis Krievijas sabiedrības nomierināšanai stāstīs par savu uzvaru.
Otrais iemesls – Hezbollah, kas ir Irānas teroristiskā klientorganizācija Libānā, sagrāve Izraēlas operācijas rezultātā. Hezbollah teroristiskais grupējums tika uzskatīts par galveno kaujas spējīgo Asada sauszemes spēku pīlāru.
Izraēla spēja sagraut Hezbollah komandķēdi un iznīcināt tās komandējošo sastāvu šī gada 17. un 18. septembra elektronisko saziņas līdzekļu spridzināšanas operācijā un 24. septembra triecienos pa Hezbollah štābu, kurā gāja bojā šīs organizācijas ilggadējais līderis Hasans Nasralla. Bez tā Izraēla īstenoja zibenīgu intervenci Libānā iznīcinot ap 3500 un ievainojot vairākus tūkstošus Hezbollah kaujinieku. Šīs operācijas degradēja teroristiskās organizācijas spēju reaģēt un organizēt Asada režīma aizsardzību.
Tādējādi, kaut arī netieši un visticamāk bez tieša nolūka un darbību seku apzināšanās, divi ārējie faktori faktiski noteica Asada režīma likteni. Paredzams, ka Hezbollah un Gazas sektorā bāzētās Irānas teroristiskās klientorganizācijas Hamas sakāve, kā arī Asada režīma krišana ir tikai Rietumvalstu ofensīvas sākums Tuvajos Austrumos.
ASV varasiestāžu skatījumā Irāna ir vainojama atentāta plānošanā pret ievēlēto ASV prezidentu Donaldu Trampu. Ņemot vērā arī Trampa iepriekšējās prezidentūras stingro politiku attiecībā uz Irānu un to, ka Tramps saglabā viedokli par rīcības nepieciešamību pret ajatollu režīmu, paredzama Rietumvalstu koalīcijas ofensīvas turpināšana pret Irānu un tās klientorganizācijām reģionā. Tas savukārt izraisa ķēdes reakciju, kas skar arī Kremli, jo Irāna ir galvenais Krievijas agresijas sponsors dronu tehnoloģiju jomā. Jebkurā gadījumā tuvākajā perspektīvā ir sagaidāmi spraigi notikumi Tuvajos Austrumos.
Liberālais džihādists
Asada režīma krišana un notikumi pēc tā vēl jo vairāk nostiprina pārliecību par jaunas tendences attīstību. Stāsts būtu jāsāk ar personu vārdā Abu Muhameds al-Džulani (īstajā vārdā Ahmeds Huseins al-Šarā). Viņš ir kļuvis par jauno Sīrijas de facto līderi. Al-Džulani ir kādreizējais teroristiskās organizācijas Al-Qaeda, kas veica 11. septembra teroraktus ASV, loceklis, un šobrīd vada organizāciju Tahrir al-Sham jeb Levantes Atbrīvošanas komiteju, kas atdalījās no un pārtrauca attiecības ar Al-Qaeda uzskatu nesakritības vai iespējams citu iemeslu dēļ.
Tahrir al-Sham faktiski kļuva par vadošo organizāciju, kas gāza Asada režīmu. Piebilstams, ka šo organizāciju uzskata par teroristisku ASV un citas Rietumvalstis, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācija, arī Krievija. Tomēr kā vēsturiski pieredzēts ne vienu vien reizi politisku apsvērumu dēļ šie saraksti dažādās valstīs protams var tikt arī pārskatīti vai ignorēti.
Al-Džulani izceļas ar džihādistam neierasti mēreniem un Tuvo Austrumu vidē pat salīdzinoši liberāliem uzskatiem. Viennozīmīgi pie al-Džulani ārējā tēla ir piestrādāts. Viņš pat kaut kādā mērā kopē Volodimira Zelenska stilu. Tas nav bin-Ladena tēls, kas turbānā no pagrīdes draud iznīcināt Rietumu pasauli un neticīgos. Apsēžoties pretim Rietumu žurnālistiem al-Džulani mierīgā balsī spēj pateikt visus pareizos vārdus attiecībā uz to, ka sievietēm tiks nodrošinātas tiesības uz izglītību, Sīrijā tiks atjaunots tiesiskums un dažādus sabiedriskās dzīves aspektus noregulēs konstitucionālā komisija, visām Sīrijas etnoreliģiskajām grupām tiks nodrošinātas vienlīdzīgas tiesības un jaunā vara būs iekļaujoša, savukārt pati Sīrija nebūs drauds reģionam.
Kopš Džordža Buša jaunākā īstenotā globālā kara pret teroru pēdējo desmitgažu laikā smagas kara skolas ietvaros dažādas sugas džihādisti sadursmē ar Rietumu militāro pārākumu ir patiesi transformējušies un politiski auguši. Līdzīgi kā al-Džulani, arī Taleban pēc varas pārņemšanas Afganistāna īstenoja efektīgu publisko kampaņu savas jaunās normalitātes demonstrēšanai. Hamas spēja iegūt plašu Palestīnas atbalstītāju loku jauniešu un studentu vidū ASV un citur Rietumvalstīs.
Džihādisti apguva tādas disciplīnas kā sabiedriskās attiecības, 21. gadsimta informācijas kara tehnoloģijas un metodes, kā arī atsevišķu grupējumu ārpolitika pārvērtās no izolacionistiskas, agresīvas un fatālistiskas, kļūstot reālpolitiskai un pat pragmātiskai.
Džihādisti viennozīmīgi ir iemācījušies izmantot jaunus un inovatīvus politikas īstenošanas instrumentus, un nav šaubu, ka tehnoloģiskais progress maina cilvēku izpratni par apkārtējo pasauli, taču paliek jautājums un veselīga skepse par to, vai viņu fundamentālie uzskati ir patiesi attīstījušies un mainījušies. No tā šobrīd ir atkarīga Sīrijas nākotne, kas joprojām ir tīta miglā. Un konkrēti šī iezīmētā tendence, nevis Sīrijas īstermiņa iekšpolitiskās norises, ir galvenais izaicinājums Rietumu pasaulei.
