Ārzemju skolotāji Latvijas skolās: kas viņi ir? 17
Aija Krone, “Skola & Ģimene”, AS “Latvijas Mediji”
Daudz dzirdēts, ka Latvijā strādāt par skolotāju ir grūti un finansiāli neizdevīgi. To, ka skolotāja amats nav tas iekārotākais, pierāda arī daudzās skolotāju vakances. Tajā pašā laikā ir ļaudis, kas atstāj savu dzimteni, lai strādātu par skolotājiem Latvijā. Kas viņi ir un kā šeit nonākuši? To skaidroju šajā rakstā.
Pirmkārt jāmin tas, ka, lai gan Latvijā par skolotājiem strādā arī ārvalstnieki un jo sevišķi daudz šādu pedagogu ir starptautiskajās un nacionālo minoritāšu skolās, konkrēts šādu skolotāju skaits nav zināms.
Vismaz Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) nav informācijas, cik daudz skolotāju no ārvalstīm šobrīd strādā Latvijas skolās. “Pavisam noteikti zināms par Polijas norīkotajiem 15 skolotājiem darbam visās četrās poļu skolās Latvijā. Tas notiek ar IZM un Polijas vēstniecības Latvijā atbalstu – IZM iesniedz vēstniecībai lūgumu, un Polijas puse izvērtē un apstiprina skolotāju sarakstu, kuri pedagogi mācību gada laikā tiek nosūtīti uz Latviju,” atklāj IZM komunikācijas nodaļas vecākā konsultante Inta Bērziņa.
Arī Ukraina, sadarbojoties ar IZM un valstu vēstniecībām, līguma ietvaros uz ukraiņu skolu mēdz sūtīt pedagogus, taču šobrīd kovidpandēmijas dēļ to nedara. IZM arī zināms, ka Ebreju skolā un Lietuviešu skolā strādā pedagogi no attiecīgās valsts, bet viņus aicinājusi pati skola. Igauņu skolā strādā vietējā igauniete, kura dzīvo Latvijā.
Pēc tik skopas informācijas saņemšanas nekas cits neatlika, kā pašiem meklēt ārzemniekus Latvijas skolās. Izrādās, ka arī “parastās” pašvaldību dibinātās skolās svešvalodas māca skolotāji no ārvalstīm. Katram no viņiem ir savs stāsts, kā atbrauca uz Latviju un sāka strādāt skolā, cik viegli iemācījās latviešu valodu un vai Latviju tagad sauc par savām mājām.
Liels ieguvums skolēniem
Rīgas Kultūru vidusskola izceļas ar to, ka šajā skolā strādā daudzi skolotāji no ārzemēm, kas māca savu dzimto valodu – franču, spāņu, itāļu, japāņu, ķīniešu. Skolas direktore Dace Lazda uzskata, ka tas ir liels ieguvums skolēniem, jo dažādu svešvalodu zināšanas ir ļoti pieprasītas un skolēniem ir interese par iespēju tās apgūt. Šobrīd skolēnu vidū pieaug interese par japāņu un ķīniešu valodu. Direktore stāsta, ka tas visdrīzāk esot izskaidrojams ar politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem pasaulē.
Ja skola vēlas, lai pie viņiem strādā skolotājs no ārvalstīm, atrast šādu pedagogu esot ļoti sarežģīti, atklāj D. Lazda: “Nepietiek ar to, ka ieliek sludinājumu avīzē vai sociālajos tīklos ar darba piedāvājumu. Kultūru vidusskolā tas ir ilgstošs, gadiem izstrādāts process sadarbības partneru meklējumos.” Piemēram, lai piesaistītu skolotājus no ārzemēm, skola sadarbojas arī ar ārvalstu vēstniecībām Latvijā.
Direktore ir pārliecināta, ka gan darba vide, gan arī tas, ka šī ir starptautiska kolektīva skola, kur visi skolotāji jūtas vienoti, ir veiksmes faktors tam, ka pedagogi šeit strādā ilgstoši. “Franču valodas skolotājs no Marokas pat ieguva Latvijas pilsonību, bet japāņu valodas skolotājs pie mums strādā jau septīto gadu,” ar prieku stāsta D. Lazda.
Iepazinos ar diviem Rīgas Kultūru vidusskolas skolotājiem ārzemniekiem.
Palicis Latvijā mīlestības dēļ
Rosario Napolitano Rīgas Kultūru vidusskolā strādā jau piecus gadus un māca skolēniem itāļu valodu. Viņam ir doktora grāds starptautiskajās attiecībās. Pirms sešiem gadiem Rosario atbraucis uz Latviju, lai rakstītu disertāciju par Itālijas un Baltijas valstu attiecībām. Rīgā iepazinies ar savu nākamo sievu, nodibinājis ģimeni un Kultūru vidusskolā interesējies par darba iespējām.
Direktore piekritusi viņa piedāvājumam pasniegt skolēniem itāļu valodas stundas. “Redzu, ka šobrīd skolēniem interese par itāļu valodu kļūst arvien lielāka. Desmitajā klasē, kad viņi valodu sāk tikai mācīties un viss vēl ir jauns un nezināms, viņi ir ļoti aktīvi uz mācībām. Divpadsmitajā klasē jau paliek mierīgāki. Vai viņi mani klausa? Jā, bet, ja neklausa, tad piedraudu, ka atņemšu viņiem telefonus,” smej Rosario.
Filozofe no Meksikas Rīgas skolās
Himena Gonzalesa (Jimena Gonzalez) no Meksikas Latvijā savulaik ieradusies starptautiska katoļu baznīcas projekta ietvaros. Himena, kura Latvijā dzīvo jau 17 gadus, māca spāņu valodu. Jau 13 gadus viņa strādā Rīgas Kultūru vidusskolā, bet četrus – Katoļu ģimnāzijā.
Himena pēc izglītības ir filozofe, strādājusi skolā arī Meksikas pilsētā Gvadalaharā. Latvijā, pirms tikusi pie darba skolā, vadīja spāņu valodas kursus dažādās firmās un uzņēmumos, pasniedza spāņu valodas privātstundas.
Latviešu valodu viņa apguvusi, jau esot Latvijā: mācījusies kursos, apmeklējusi lekcijas un klausījusies valodu, papildus mācījusies no latviešu grāmatām vārdus.
Meksikā skolēniem nedod otro iespēju
Katoļu ģimnāzijā Himena ir 8. klases audzinātāja. Viņa spriež, ka ar 8. klases skolēniem strādāt ir grūtāk, jo tas ir nepaklausīgs vecums. Ja skolēni neklausa, Himena cenšas izrunāties un saprast, kāpēc viņi tā rīkojas. Kultūru vidusskolā esot vieglāk, jo viņa māca vidusskolas klasi. Ar vidusskolēniem nekādu problēmu neesot, viņiem patīk mācīties valodu. “Cenšos darīt visu, lai stundas ir interesantas. Tas palīdz labāk apgūt valodu. Piemēram, mums skolā ir virtuve, kur reizēm gatavojam meksikāņu ēdienus. Skatāmies filmas, stāstu par spāņu kultūru, lai skolēniem būtu interesanti,” saka Himena.
Norādot uz atšķirībām Meksikas un Latvijas skolās, Himena teic, ka Meksikā skolēniem nav iespēju pārrakstīt kontroldarbu. “Ja nemācījies un slikti uzrakstīji darbu, tad tāda atzīme arī būs. Tikai nākamajā pārbaudes darbā vari mācīties un saņemt labāku atzīmi,” atklāj Himena. Viņai šķiet, ka Latvijā skolēni pat reizēm necenšas iemācīties uzdoto, jo zina, ka sliktas atzīmes gadījumā varēs darbu pārrakstīt. Himenas vadītajās stundās norakstītājiem žēlastības nebūs! “Ja redzu, ka kāds tā dara, paņemu nost darbu un neļauju to pārrakstīt,” stingri nosaka Himena.
Latvijā ieradās kā misionārs
Francisko Nunezs māca spāņu valodu Rīgas Valsts vācu ģimnāzijā. Viņš 2015. gadā kopā ar sievu un bērniem atbrauca uz Latviju kā katoļu baznīcas misionārs. Savās mājās Spānijā, Valensijā, strādājis privātā universitātē, kur bijis digitālās komunikācijas profesors. Pirms tam studējis žurnālistiku un ieguvis arī maģistra grādu pedagoģijā.
Spānijā, lai varētu strādāt par skolotāju pamatskolā vai vidusskolā, nepieciešams vispirms iegūt izglītību kādā konkrētā jomā, piemēram, ķīmijā vai vēsturē, bet pēc tam studēt arī pedagoģiju.
Kad Francisko meklēja darbu Latvijā, viņam bija tiesības strādāt par spāņu valodas skolotāju. Pirmā darbavieta Latvijā bija privātskola “RIMS”.
Kad Rīgas Valsts vācu ģimnāzijā palielinājās spāņu valodas grupu skaits, Francisko tika te piedāvāts spāņu valodas skolotāja darbs. “Izturēju darba interviju un strādāju šajā skolā vairāk nekā piecus gadus,” stāsta Francisko.
Viņš ir pārliecināts, ka “skolēniem ir svarīgi mācīties valodu no skolotāja, kuram tā ir dzimtā valoda”. Tā ir iespēja iegūt pilnvērtīgākas valodas prasmes. Tāpēc skolotājs, kurš māca savu dzimto valodu, skolēniem ir liels ieguvums, spriež Francisko. Viņš piebilst, ka saskare ar īstu spāni dod skolēniem iespēju ne tikai pamatīgāk apgūt svešvalodu, bet arī iepazīt tās zemes kultūru, tradīcijas un sadzīvi, no kurienes skolotājs ieradies.
Bet kā skolotājam pašam gāja ar latviešu valodas apguvi? Francisko atklāj, ka, uzsākot mācīties latviešu valodu, sākumā centies to darīt patstāvīgi, tomēr sapratis, ka tas neizdosies, tādēļ sameklējis latviešu valodas privātskolotāju. Tomēr Francisko atzīst, ka vislabāk iemācīties valodu palīdzējusi latviskā darba vide skolā un arī motivācija. Piemēram, viens no iemesliem, kāpēc Francisko bija svarīgi iemācīties latviešu valodu, lai varētu sarunāties ar savu bērnu skolotājiem un uzzināt, kā viņiem skolā klājas.
Skolas darbam traucē birokrātija
Uzsākot strādāt Latvijas skolā, Francisko pamanījis, ka izglītības sistēma atšķiras no Spānijas. Viņa vērtējumā Latvijas skolās ir ļoti liela birokrātija. Skolotājiem daudz laika jāvelta “papīru rakstīšanai”, bet tas ļoti kavē ikdienas darbu. Jo ilgāks laiks jāvelta birokrātijai un dažādu papīru pildīšanai, jo mazāk var sagatavoties stundām vai atvēlēt laiku darbu labošanai.
“Arī Spānijā ir jāpilda papīri, taču tas nav tik bieži, cik Latvijā,” sašutis skolotājs. Vēl viena liela atšķirība starp skolām Spānijā un Latvijā ir tāda, ka šeit skola vienmēr ir atvērta. Latvijas skolās ne tikai mācās, bet arī satiekas ar draugiem, iet uz pulciņiem, sporta laukums vienmēr atvērts. Spānijā skolas tiek atvērtas 30 minūtes pirms stundas sākuma un aizvērtas 30 minūtes pēc pēdējās stundas.
Neraugoties uz atšķirībām, Francisko uzskata, ka ātri adaptējies Latvijas skolā. “Protams, zinu, ka šeit esmu karstasinīgāks skolotājs, bet skolēniem tam arī jāpatīk, ja viņi izvēlas spāņu valodu.”
Šobrīd viņš ir audzinātājs 10.klasei, bet pagājušajā gadā bija audzinātāja palīgs arī 11. klasei.
“Domāju, ka man ir labas attiecības ar skolēniem, jo māku uzklausīt un atrast risinājumu, ja rodas kādas problēmas. Esmu citādāks skolotājs, un tas viņiem patīk. Ja ir problēmas, tad tās nav atšķirīgas kā iepriekš Spānijā ar studentiem. Problēmas visiem ir ļoti līdzīgas,” secinājis Francisko.
Māju sajūta svešā valstī
Taču ārzemnieki Latvijas skolās māca ne tikai svešvalodas. Ir arī citi piemēri.
Tā angliete Keitija Džeina Rota Ērgļu vidusskolā strādā par mūzikas un spēļu terapeiti. Dzimusi un augusi Londonā, Anglijā, bet, pirmo reizi atbraucot uz Latviju, sajutusi, ka šeit jūtas kā mājās un vēlas te dzīvot. Deviņdesmito gadu vidū, kamēr mācījusies augstskolā, ielikusi kāda veikala logā sludinājumu, ka meklē latvieti, ar kuru varētu mācīties kopā runāt latviešu valodā. Uz sludinājumu atsaukusies latviete, kura piekrita viņai palīdzēt, – tikušās un runājušās tik ilgi, kamēr Keitija iemācījusies latviešu valodu.
Strādāt skolā Keitija sāka jau Anglijā, kur bija sākumskolas skolotāja. Bijusi gan klases audzinātāja, kas māca skolēniem visus priekšmetus, gan arī visām klašu grupām mācījusi mūziku.
Tā kā bija radusies interese par Latviju, Keitija viesojās arī mūsu valstī. Vienā no tādiem braucieniem viņa iepazinās ar Tilžas vidusskolas direktoru. Kad viņš meklējis angļu valodas skolotāju, piedāvājis darbu Keitijai. Tā viņa jau 1998. gadā pārcēlusies dzīvot uz Latviju un sākusi strādāt par angļu valodas skolotāju.
Kas tās jums par tāfelēm?!
Keitijai ļoti patīk strādāt skolā, bet, uzsākot darbu Latvijā, traucēja tehniskā aprīkojuma trūkums. Nebija nedz kodoskopa, nedz arī labas tāfeles. Pārsteidzis, ka skolā ir tikai vecas koka tāfeles, uz kurām jāraksta ar krītu. Krīts ļoti slikti rakstījis, un bija reizes, kad, apstākļu spiesta, strādājusi arī bez tāfeles. Par laimi, tagad šādu problēmu vairs nav un tehnika ir pieejama.
Taču visas problēmas skolā šķiet nebūtiskas brīžos, kad kopīgajā darbā ar bērniem rodas pozitīva enerģija. “Kad strādāju par angļu valodas skolotāju, man nepārtraukti bija idejas, kā mācīt radoši un aktīvi. Varēju visu klasi pārveidot par veikalu – daži bija pārdevēji, daži pircēji, un tad šīs mācības bija dzīvas,” atzīst Keitija.
Studējusi arī Latvijā
Pēc desmit Tilžā pavadītiem gadiem Keitija pārcēlusies uz dzīvi Ērgļos. Pārcelšanās notika, jo Ērgļu vidusskolas direktore piedāvāja strādāt par pedagoga palīgu bērniem, kam bija mācīšanās, emocionālās vai sociālās grūtības. Skolā tika uzsākts Eiropas Savienības projekts sociālās atstumtības riska bērniem, kurā ietilpa arī mūzikas terapija. Mūzikas pedagoga izglītība Keitijai jau bija, bet ar to nepietika, tāpēc viņa Liepājas Universitātē studēja mūzikas terapiju.
Strādājot skolā, viņa sapratusi, ka bērniem nepieciešama ne tikai mūzikas terapija, bet arī citas radošas aktivitātes, kuras viņi paši var izvēlēties pēc savām interesēm, – rokas lelles, māksla un rokdarbi, lomu spēles un teātris, dejas un kustība, smilšu kaste ar mazām mantām, ķēpīgā rotaļāšanās un dažādas citas spēles. Tāpēc Londonā Keitija apguva arī spēļu terapiju.
Keitija stāsta, ka terapijās iespējams darboties ar ļoti ietekmīgiem instrumentiem un viņa iemācījusies saprast bērnus bez vārdiem. Keitija ir pārliecināta, ka panākt ļoti labus rezultātus gan bērnu uzvedībā, gan arī mācībās var, sadarbojoties ar bērna vecākiem: “Man ir ļoti svarīgi veidot labu kontaktu ar vecākiem – izrunāties, uzklausīt un saprast, kā no viņu viedokļa var palīdzēt viņu bērniem,” viņa stāsta.
Skolotājam ir nepieciešams palīgs!
Keitija novērojusi, ka Latvijā daudziem bērniem ir disleksijas pazīmes, kas bieži netiek medicīniski diagnosticētas: “Iespējams, vecāki vai skolotāji domā, ka bērns vienkārši ir lēns vai aizmāršīgs, taču patiesībā viņam ir nepieciešama pareiza diagnostika un laiks, lai ar bērnu nodarbotos. Skolotājiem bieži trūkst zināšanu un atbilstošu metožu darbā ar šādiem bērniem. Bieži vien redzu, ka uzvedības problēmas iet roku rokā ar problēmām mācībās.”
Keitija saka: skolotāji šobrīd ir pārslogoti, tamdēļ katram skolotājam vajadzētu palīgu, kurš strādā ar tiem skolēniem, kuriem ir grūtības. “Nav normāli, ka vienam skolotājam ir jādarbojas ar 25 līdz 30 skolēniem. Anglijā ir daudz palīgu skolotājiem, tā ir normāla prakse, kuru vajadzētu ieviest arī Latvijas skolās,” stāsta terapeite.
Valstis, no kurām ierodas skolotāji, kuri vēlas kvalifikācijas atzīšanu Latvijā
Valsts Pedagogu skaits
Krievija 22
Ķīna 14
Amerikas Savienotās Valstis 13
Vācija 6
Kanāda 6
Lielbritānija 6
Izraēla 5
Ukraina 4
Polija 3
Spānija 2
Lietuva 2
Baltkrievija 2
Turcija 1
Portugāle 1
Nīderlande 1
Gruzija 1
Dānija 1
Brazīlija 1
Austrija 1
Kā ārvalstnieks iegūst tiesības strādāt Latvijas skolā?
Starpvaldību ietvaros netiek praktizēta ārzemēs iegūtās profesionālās kvalifikācijas atzīšana. Piemēram, Polija sūta pedagogus ar atbilstošu kvalifikāciju uz vienu mācību gadu, lai mācītu tos priekšmetus, kas norādīti vienošanās dokumentā, – poļu valoda, Polijas ģeogrāfija, Polijas vēsture. Latviešu valodas apguve šiem skolotājiem netiek pieprasīta.
Pedagogiem, kas ierodas Latvijā ārpus šiem starpvaldību līgumiem, nepieciešams, lai ārzemēs iegūtā profesionālā kvalifikācija tiktu atzīta Latvijā.
Izglītības dokumenti jāiesniedz Akadēmiskās informācijas centrā (AIC), kas sagatavo eksperta izziņu par to, vai diploms ir legāls un kādam izglītības līmenim to varētu pielīdzināt. AIC nosūta izziņu un dokumentus Izglītības un zinātnes ministrijai, kas pieņem lēmumu un izsniedz vai arī neizsniedz profesionālās kvalifikācijas apliecību pretendentam.
2021. gadā profesionālā kvalifikācija pedagoģijā atzīta 14 ārvalstniekiem, bet gadu iepriekš to saņēma 42 personas, kamēr četrām atzīšana tika atteikta.
Visbiežāk tiesības strādāt par pedagogu Latvijā cenšas iegūt personas, kas ieceļojušas no Krievijas.
