Ārzemju latvieši uzsver – jāpiedalās referendumā un jābalso “pret” 0
“Kā vērtējat gaidāmo referendumu par grozījumiem Satversmē par krievu valodu kā otru valsts valodu? ” jautāju latviešiem, kuri ilgus gadus dzīvojuši ārzemēs un uzkrājuši politisko pieredzi tur.
Baiba Kangere, valodniece, bijusi Stokholmas universitātes profesore, tagad dzīvo Latvijā: “Referendums būs bezatbildīga naudas tērēšana. Man šķiet, ar valodu tam nav nekāda sakara. Latvija kā neviena cita ES valsts atbalsta krievu valodu, tad par ko gan te vēl čīkst un pīkst! Nils Ušakovs parakstīšanos par krievu valodu formulēja kā pašcieņas jautājumu. Demokrātijā uzvarētājs ir tas, kurš savāc 51 procentu balsu, bet, ja vienam tik daudz nav, tad uzvar tas, kurš prot sadarboties. “Saskaņas centram” nevajag brīnīties, ka to atstāja ārpus koalīcijas. Jo, kamēr “SC” kooperēsies ar Putina partiju, tam jāsaprot, ka citi politiskie spēki nevēlas Putina partijas līdzdalību mūsu valsts nākotnē. It sevišķi, atceroties Putina sacīto par to, ka PSRS sabrukums esot bijusi traģēdija.”
Dace Lutere-Timmele, Pasaules brīvo latviešu apvienības priekšsēža vietniece, juriste Vācijā: “No matemātiskā viedokļa referendumā nevar tikt sasniegts vajadzīgais skaits, lai panāktu tā ierosinātāju mērķus. Taču referendums ir demokrātijas izpausme, un, ja pilsonis ciena demokrātijas principus, tad viņa pienākums ir piedalīties un izteikt savu viedokli. Katra valsts sastāv no tautas, teritorijas un valsts varas. Pēc valstiskā principa Latvijā pamattauta ir latvieši, un neredzu vajadzību iemūžināt nelikumīgas okupācijas seku iespaidā radušos situāciju. Jo tieši okupācijas laikā te ieplūda cilvēki, kas tagad prasa otru valsts valodu.”
Juris Dreifelds, Kanādas Broka universitātes profesors: “Pirmā neapdomātā provokācija jau nāca no mūsu, latviešu, puses. Dažu latviešu prasība pārveidot visas valsts dotētas izglītības iestādes par latviešu valodas mācību iestādēm nebija prāta darbs, sevišķi ņemot vērā jau iepriekšējo “sacelšanos”, kad pārveidoja vidusskolas izglītību, prasot, lai vismaz 60 procenti tiktu mācīti latviski. Diemžēl Krievija šo referendumu izmantos saviem propagandas mērķiem. Arī pasaulē no jauna cilās Latvijas minoritāšu “abižošanu”. To der iegaumēt mūsu tīriem dzintariem, kuri vai nu, naivitātes dzīti, vai politisku apsvērumu dēļ veidojuši provokatīvos valodas izlēcienus. Latviešu tauta bija apdomīgāka un šo tīro dzintaru kampaņu pastūma malā.
Referenduma tiesības pieļautas likumdošanā un, lai arī tās būtu provokatīvas, tāda ir demokrātijas maksa. Visiem, kuriem šis referenduma jautājums nav pieņemams, iesaku iet nobalsot “pret”. Šeit vietā sauklis “Latvieti, nepadodies, bet ej balsot!”
Uldis Siliņš, kultūrvēsturnieks Austrālijā: “Manas domas sakrīt ar tām, ko jau ir pateikusi Ziemele, Vītols un vēl citi. Būtu jārunā arī par vadošo aprindu nacionālās izglītības un apziņas trūkumu, pašcieņas trūkumu, latviešu kalpa mentalitāti, kas izpaužas gan ar iebučošanu svešiem kungiem saujā, gan cīnoties par mums svešām un nācijai kaitīgām idejām.”
Lauma Vlasova, Krievijas Latviešu kongresa priekšsēde: “Referendumā ir jāpiedalās. Taču ir ļoti jocīgi, ka mums ir jābalso, vai latviešu valoda būs vienīgā vai ne. Latviešu valoda var attīstīties tikai Latvijā, nekur citur pasaulē tai nav savas teritorijas! Uzskatu – jo vairāk valodu cilvēks zina, jo tolerantāks viņš ir pret citiem. Taču šajā situācijā nav runa par to. Ja gadījumā tiktu pieņemts likums par otru valsts valodu, tad Latvijas vairs nebūs! No tādas domas vien tagad elpa sitas ciet.”
Juris Ruņģis, bijis ilggadējs Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē priekšsēdis: “Nožēlojami, ka valstij ir jāizdod nauda, lai rīkotu referendumu, kam, pēc pašu iniciatoru atzītā, nebūs sekmju. Vienīgais, kas panākts, ir Latvijas sabiedrības šķelšana un ikdienas attiecību sasprindzināšana. “Saskaņas centrs” cer iegūt prestižu savu atbalstītāju priekšā, bet, parādot īsto seju, politiķi ir sevi aizstūmuši uz politikas perifēriju. Mums nevajadzētu skaļi reaģēt uz šo provokāciju, bet iet un balsot pret krievu valodu kā otru valsts valodu Latvijā.”
Valda Liepiņa, dzimusi Austrālijā, tagad ir Eiropas Komisijas Tulkošanas ģenerāldirektorāta latviešu valodas departamenta nodaļas vadītāja Luksemburgā: “Pirms gadiem desmit divās Latvijas ministrijās man skaidri pateica, ka man vispār nav jēgas tur pieteikties darbā, jo man nav krievu valodas zināšanu (toties ir labas angļu un latviešu valodas zināšanas). Kad par to stāstīju vairākiem tā laika politiķiem, viņi to norakstīja uz manu trimdinieces jūtīgumu. Tagad viņu bērnu paaudze cieš no pārāk lielas iecietības…. Pašlaik ir populāri vainot Nacionālās apvienības politiķus par to, ka valodas jautājumu aktualizējuši un līdz ar to izaicinājuši referendumu. Taču viņi prasīja tikai to, kas jebkurā citā Eiropas valstī ir norma. Latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda ir mūsu valsts pamats. Varbūt mūsu Satversmes tēviem tas šķita tik neapstrīdams pieņēmums, ka to īpaši neizcēla. Taču referendums nav tikai par valodu. Tam ir daudz dziļākas saknes. Man nav šaubu, ka otras valsts valodas atbalstītāji ir mazākumā. Man nav arī šaubu, ka Latvijā dzīvo daudz vairāk valstij lojālu cilvēku, nekā bieži iedomājamies. Lai kāds arī būtu viedoklis par referenduma nepieciešamību, Latvijas iedzīvotājiem tagad ir unikāla izdevība parādīt savu attieksmi pret valsti, kurā dzīvo. Tieši pēdējās dienās, kad biju Latvijā, apkalpošanas sfērā jutu mazāku pretestību pret latviešu valodu nekā pirms gada. Varbūt apziņa mainās?”
