Ārzemēs tādu masu kori kā šeit nepazīst. Saruna ar “Dziesmu varas” autoru Gunti Šmidhenu 7
Vašingtonas universitātes Sietlā Skandināvijas studiju departamenta asociētais profesors un Baltijas studiju programmas vadītājs GUNTIS ŠMIDHENS savā grāmatā “Dziesmu vara” par dziedāšanas spēku raksta: “Balsis saplūst un atbalsojas, iesaistītajam novērotājam par muguru pārskrien tirpas. Šī dziedāšana pārveido cilvēkus racionāli un emocionāli, intelektuāli un instinktīvi. Un, kad cilvēkus šādi iekustina, vēstures gaita var mainīties.” Pētījums par nevardarbīgo nacionālo kultūru Baltijas dziesmotajā revolūcijā vispirms nāca klajā angļu valodā “University of Washington Press” izdevumā, bet pērn latviešu lasītāji varēja iepazīt tā tulkojumu. Ar profesoru tikos Pasaules latviešu zinātnieku kongresā un izvaicāju gan par viņa studentiem Amerikā, gan novēroto Latvijā.
Latvijā nebūs daudz cilvēku, kuri prot visas trīs Baltijas valstu valodas, bet jūs tās iemācījāties, dzīvodams Amerikā.
Par igauņu valodu ieinteresējos tāpēc, ka reiz, pieskatīdams savas māsas bērnus Čikāgā, atradu skaņuplati, uz kuras viss bija uzrakstīts igauniski. Noklausījos plati un nolēmu – vēlos šo valodu iemācīties. Indiānas universitāte bija vienīgā, kur to varēja izdarīt, tāpēc aizbraucu uz turieni.
Kad dzejniece un valodniece Lalita Muižniece sāka mācīt latviešu un literatūras kursu Kalamazū pilsētā Rietummičiganas universitātē, vienu gadu nostudēju pie viņas. Līdz tam biju mācījies latviešu literatūru kā bērns vasaras vidusskolā, bet to visu lasīt kā pieaugušam ir pavisam cita lieta. Raiņa daiļrade, piemēram, skolas gados tiek uztverta kā uzspiesta literatūra, bet pieaugušais lasot redz pavisam citu Raini, Skalbi. Turpat radās arī vēlme mācīties lietuviski.
Cik ilgi strādājat Vašingtonas universitātē?
Kopš 1994. gada, kad mani pieņēma darbā tāpēc, ka tur vēlējās sākt Baltijas studiju programmu.
Kas Amerikā izvēlas mācīties Baltijas studiju programmā?
Igauņu valodu mācās galvenokārt amerikāņu izcelsmes cilvēki. Latviešu valodu varbūt puse uz pusi – gan jaunieši ar latviskām saknēm, gan amerikāņi, kam radusies interese par latviešu valodu. Lietuviešu valodu arī apgūst gan lietuviskas izcelsmes jaunieši, gan pārējie.
Daži studenti ir patiesi izcili. Viena studente ir iemācījusies tik labi latviski, ka tulko Raiņa “Zelta zirgu” angliski.
Studenti atklāj interesantas lietas. Piemēram, ka “Zelta zirgā” Baltais tēvs runā saistītā valodā, bet daudzi citi runā parastā valodā. Rindiņu “zili stikli, zaļi ledi” grūti tulkot, jo angliski vārds “zaļš” ir tāds strupi konkrēts un “ledu” nav iespējams tulkot daudzskaitlī; to studente risināja tā, ka zaļi ledi” iztulkoja kā “emerald ice” (“smaragda ledus”), un vārdi iegūst maģisku noskaņu.
Deviņdesmitajos gados sabiedrībā bija jūtama plaisa starp divām tautas daļām – latviešiem ārzemēs un latviešiem šeit, un pilnīgi šī plaisa vēl nav pārvarēta, kā liecina kaut vai attiecības abu luterisko baznīcu starpā. Kāda ir jūsu pieredze?
Latvijai ir bijusi dziļi traumatiska vēsture – kara traumas, okupācijas traumas, un tās atstāj pēdas ne tikai pirmajā paaudzē, bet arī nākamajās, un arī šīs sekas ietekmējušas cilvēku attiecības.
Man pašam gan tā saplūsme šķita ļoti viegla. Deviņdesmito gadu sākumā Folkloras krātuves izstādē nodomāju, iepazīšos ar cilvēku, kas man blakus, teicu: “Labdien, mani sauc Guntis.” Viņš atbildēja ar tiem pašiem vārdiem. Izrādījās, biju sastapis pētnieku Gunti Pakalnu. Abi esam folkloristi, kas lasījuši vienas un tās pašas grāmatas, un noskaidrojām arī, ka mūsu vecvectēvi kādreiz laikam Kurzemē ir tikušies.
Lasot grāmatu “Dziesmu vara”, pārdomas izraisīja epizode par 1998. gadā ASV Smitsona institūta rīkoto festivālu: “Baltieši bija atveduši karogus uz Vašingtonu un lūdza festivāla darbiniekiem sagādāt karogu kātus, taču Smitsona institūta darbinieki vēlējās nacionālo politiku nošķirt no folkloras un karogu kātus nesagādāja, kā arī centās atrunāt baltiešus no nacionālo karogu nešanas atklāšanas ceremonijas laikā. Baltieši apgāja Smitsona amatpersonas un lūdza paziņām Amerikas baltiešiem palīdzēt sadabūt karogu kātus. Un viņi atnāca uz atklāšanas koncertu, karogiem plīvojot vējā.”
Tas bija ļoti interesants gadījums un ātri atrisināts konflikts. Bet tagad vairs ne Smitsona festivāla rīkotāji atceras, ka tāds gadījums bijis, ne arī vietējie latvieši, kas sagādāja karogu kātus.
Kā festivāla rīkotāji toreiz raudzījās uz Baltijas tautām – varbūt kā mazu, nepazīstamu valstu pārstāvjiem?
Trīs Baltijas tautas toreiz izlēma aicināt dziesmotās revolūcijas dēļ. Dziesmotās revolūcijas principi un mērķi ļoti saskan ar daudzu amerikāņu nevardarbīgās politikas principiem. Festivāla rīkotāji iecerēja, ka Vašingtonā tajā vietā, kur savulaik mācītājs Martins Luters Kings teica savu slavenāko runu, 1998. gadā latvieši, lietuvieši un igauņi teiks savus vārdus amerikāņu tautai.
“Dziesmu vara” ir pamatīgs pētījums par nevardarbīgo nacionālo kultūru Baltijas dziesmotajā revolūcijā. Kas, to rakstot, jums šķita pārsteidzošākais?
Grāmatu es uzrakstīju angļu valodā, un tās mērķis bija citāds nekā izdevumam latviešu valodā. Angļu valodā ir daudz publicēts par nevardarbīgās politikas vēsturi no 19. gadsimta līdz pat 20. gadsimta beigām, bet Baltijas piemērs nebija vēl gadsimta vēsturē iekļauts. Esmu lasījis daudzas grāmatas gan par Indijas neatkarības kustību, gan par indiešiem un Gandiju Dienvidāfrikā, par amerikāņu pilsoņtiesību kustību. Visās gan piemin dziesmas un dziedāšanu, bet nekad tā īsti neiztirzā, kāda ir dziedāšanas loma masu nevardarbīgās kustības gaitā. Latvieši, lietuvieši un igauņi rāda vislabāko piemēru, un pēc tā var pētīt arī citas dziedošās kustības.
Amerikā liktos neparasti, ka var būt dziedoša kustība, kurā dzied dažādos stilos – rokmūziku, tautisko mūziku, koru mūziku – un tā visa ir viena kustība.
Kāds uzdevums ir grāmatai latviešu valodā?
Latvijā pašreiz cilvēku vidējais vecums ir 40 gadi, un daudzi no jaunās paaudzes tikpat kā neko neatceras ne par padomju laikiem, ne par dziesmoto revolūciju. Grāmatas loma – iepazīstināt ar to, kas nebija zināms. Skolās vēsturi māca. Bet, manuprāt, tie, kas tagad aug, ir samērā līdzīgā situācijā, kādā biju es, dzīvodams ārpus Latvijas un pats nebūdams dziesmotās revolūcijas dalībnieks.
No ārpuses skatoties, toreiz mediju ziņās Igaunija, Latvija un Lietuva vienmēr bijušas kopā. Tāpēc vēlējos salīdzināt visas trīs kustības.
Biju ļoti pārsteigta, izlasot grāmatā citātus, ko par latviešu Dziesmu svētkiem rakstījuši daži citvalstu pētnieki vai žurnālisti. Ka, piemēram, žurnālists Anatols Līvens Latvijas 1990. gada Dziesmu svētkos saskatījis rituālu, “kurā “vispārējā griba” pārspējusi individuālu, kosmopolītisku brīvību”, un viņam šajās norisēs rēgojies pat kaut kas pilnīgi absurds, kā citātā lasu – “varbūt rasistisks”.
Anatols Līvens tajā laikā rakstīja grāmatu par Baltijas revolūciju, un tajā paša žurnālista balss bija samērā klusa, ļaujot runāt intervētajiem. Viņš izvaicāja Vītautu Landsberģi un citas pazīstamas personas. Baltiešu valstis šajā grāmatā attēlotas ļoti labi, kā stipras valstis. Lasītājs varēja just līdzi Līvenam kā vācbaltietim, kurš staigā pa savas dzimtas bijušajiem īpašumiem, kurus savulaik agrārā reforma tai atņēma. Bet, kad viņš aizgāja uz Dziesmu svētkiem, varēja manīt, ka tie viņam pavisam sveši. Es biju tajos pašos Dziesmu svētkos un, valodu protot, zināju, kas notiek. Bet viņš redzēja tikai, ka uz skatuves blondas sievietes, visi dzied kopā. Cilvēkam, kas nesaprot valodu un nezina tradīcijas, iespējams, tas vizuālais koptēls rada pavisam citādu priekšstatu.
Ārzemēs tādu masu kori kā šeit nepazīst. Kādam ārzemēs masu kora tēls varētu būt pazīstams no pirmskara laika tādām valstīm, kur visi dziedot soļoja vienā ritmā. Bet šeit tā nozīme ir pavisam cita, Dziesmu svētkos gājienā nesoļo vienā saistītā solī, nenes politiskus plakātus un nesauc politiskus saukļus.
Cilvēks, kas nav dziedājis Dziesmu svētku korī, redz ko citu nekā tas, kurš pats ir dziedājis. Koris sasaista cilvēkus kopā, bet ne autoritārā veidā. Dziedātājs redz drīzāk sevi kopā ar citiem. Dziedātāja saite ar diriģentu ir viens pret vienu, katrs sevi jūt ļoti spēcīgi, savu balsi kā kora daļu.
Man Dziesmu svētku kori patīk iedomāties kā demokrātijas iemiesojumu – ka no visām malām sabrauc pārstāvji, katrs koris un dziedātājs ar savām interesēm, ar savu balsi, sastājas kopā, dzied un kopā skan burvīgi.
Ārzemēs notiek diasporas latviešu Dziesmu un deju svētki – pērn bija ASV Baltimorā, nākamgad būs Kanādā. Kādu nākotni paredzat šai tradīcijai?
Amerikā populāri teikt, ka paredzēt nākotni ir grūti, it īpāsi tada, ja paredzemā nākotne vēl nav notikusi. Skatījos festivāla “Baltica 2018” koncertu, kur dziedāja spēcīgas dzimtas. Pieteicējs vaicāja Helmī Staltei: “Vai šodien nav tomēr citādi, nekā bija pirmajā “Balticā” 1988. gadā? Toreiz valdīja tāds pacēlums; vai tas nav beidzies?” Helmī Stalte atbildēja, ka nekas nav beidzies – kamēr apkārt cilvēki dzied, viss turpinās.
Ko tagad pētāt?
Turpinu pētīt kultūras procesus. Kopš padomjlaiku beigām, kad nav vairs valsts cenzūras, demokrātijas apstākļos ir noticis milzīgs kultūras uzplaukums, viss ir sazarojies, un to pētīt ir daudz grūtāk, jo jāiepazīst simtiem cilvēku. Vēl nezinu, kā to dokumentēt, bet centīšos.
Visā padomju laikā bija desmit Dziesmu svētki, kuros kopā no jauna parādījušos tautas dziesmu aranžējumu bija mazāk nekā starpkaru Latvijas laikā četros Dziesmu svētkos. Kopš 1990. gada astoņos svētkos atkal ir radušies divreiz vairāk tautasdziesmu aranžējumu, un skaisti!
Pirms pāris gadiem daži ļaudis ar dīvainiem argumentiem mēģināja rosināt mainīt Latvijas himnu – sak, mūsējā noskaņojot tik dziedāšanai un ziedēšanai, varbūt tāpēc mums trūkstot uzņēmēju…
Latvijas himnu nevajag mainīt! Tā ir viena no retajām himnām, kur piemin sievietes – dzied par dēliem un meitām. Citās himnās ir pieminēti dēli, dažās nav pieminēti, taču ir saprotams, ka runa ir tieši par viņiem. Interesanti, ka Igaunijā himnā ir vārds “es”, tajā izteiktas katra pilsoņa attiecības ar valsti. Himna nav doktrīna vai manifests, ka nu “latvju dēli investēs naudu” vai darīs ko citu! Jau Franču revolūcijas laikā atklāja, ka sarakstīt jaunu himnu ir ļoti grūti.
Esmu ievērojis, ka apmēram tajā pašā laikā arī Lietuvā izvērtās debates par himnu. Un Igaunijā arī šogad debatēja, ka himna esot par garu utt. Būtu jādokumentē, kad tieši Baltijas valstīs sākās savas valsts himnas apšaubīšana. Varbūt visur tie paši troļļi vien darbojas.
Ko gaidījāt no Pasaules latviešu zinātnieku kongresa un ko guvāt?
Bija ļoti interesanti tāpēc, ka satikās dažādu nozaru akadēmiķi, zinātnieki. Prieks, ka jauni cilvēki rada brīnumainas sarežģītas tehniskas lietas, prieks par bagātību, kādu latvieši rada zināšanās un izpētē, kāds gara potenciāls ir Latvijā.
Kafijas pauzē spriedām, ka humanitāro zinātņu pētniekiem arvien grūti racionāli izskaidrot sabiedrībai, kāpēc tās ir vajadzīgas. Problēmas humanitārajās zinātnēs ir ļoti līdzīgas daudzviet pasaulē – kā Latvijā, tā Somijā vai Amerikā. Mums visiem jāpierāda, ka nepieciešams pētīt un apzināt garīgo kultūru. Es definēju, ka humanitārās zinātnes ir citu cilvēku radītu tekstu un vēstījumu lasīšana, tulkošana, saprašana ne tikai racionāli, bet arī emocionāli.
