Monika Zīle: Jaunietis, kurš tīmeklī draudējis nogalināt veselības ministri. Mulsina labsirdība! 18
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Jebkura rupjība šausmina ne vien ar savu cietsirdību, bet arī ar bezjēdzību.” Nikolajs Rērihs
Mulsina labsirdība, ar kādu daļa sociālo tīklu aktīvistu vērtē kārtības sargu uzmanības lokā nonākušo jaunieti, kurš tīmekļa vietnē draudējis nogalināt veselības ministri.
Patiesībā puisis neko tamlīdzīgu darīt neesot grasījies, par vienu neizdevušos jociņu tagad sabojās cilvēkam visu turpmāko dzīvi ar kriminālprocesu, katram savureiz pasprūk smagāks vārds, pilnīgi pietiktu ar brīdinājumu – apmēram tā izsakās “humorista” aizstāvji.
Laižot gar ausīm jautājumu: vai attieksme būtu tikpat vēlīga, ja nosacītais ierocis tēmējis sabiedrisko advokātu ģimenes locekļiem, nevis pazīstamai politiķei?
Ir jāatzīst, ka mūsu demokrātiskajā valstī zaļojošam vārda brīvības kokam izaugusi mežonīga atvase ar indīgiem augļiem. Objektīvas politiķu un amatpersonu kritikas vietā arvien biežāk skan tiešāki vai aizplīvurotāki fiziskas izrēķināšanās draudi.
Kaķa lāsti debesīs nekāpj – mierina tautas paruna. Tomēr, sociālo tīklu iluzorās anonimitātes iedrošināta, viena sabiedrības daļa izvēlas arvien smagāku verbālo bruņojumu savos komentāros, mērķējot politiķu virzienā, un nav brīnums, ka bez savlaicīgas apsaukšanas zūd izpratne par pieļaujamo vārdu munīciju.
Diemžēl prastajā tīmekļa huligānismā, kur dominē apsaukāšanās un nav konstruktīva vērtējuma, diezgan daudzi saskata varonību. It kā privāta lieta, ja vien konkrētos apstākļos nepārtapusi valstiskā: tīmekļa agresijas un publisko rupjību atbalstītāji 13. Saeimas vēlēšanās ieveda parlamentā un valdošajā koalīcijā “KPV LV” – partiju, kas jau irst pa visām vīlēm un aizmirsusi, ko aizstāvēt un pārstāvēt solījusies.
Pirms dažām dienām Rīgas rajona tiesa piesprieda 130 piespiedu darba stundas “Rīgas satiksmes” šoferim A. Bitčam par latviešiem naidīgu paudumu tīmeklī. Sodu saņēmušais apgalvoja, ka patiesībā tā nedomā un rakstījis mirkļa emociju uzplūdā.
To kā pārliecinošu attaisnojumu piesauc arī I. Viņķelei draudējušā aizstāvji, lai gan citā reizē acīmredzot būtu vienisprātis, ka nesavaldība ir pamatā jebkurai vardarbībai, ieskaitot ģimenēs novēroto.
Tiesa, Covid-19 pavadošā neziņa par rītdienu un valdības haotisms, kas arvien vairāk atgādina bez stingra kapteiņa palikušas komandas izmisīgu nesaskaņotu rosību uz vētrā nokļuvuša kuģa, psiholoģisko stabilitāti nevairo.
Jāšaubās, ka to diži stiprinās nupat atklātais sociālā uzņēmuma “Sonido” tālrunis “Uzklausīsim!” ar zvanītājiem piedāvāto izvēli – lamāties vai sūdzēties, tādējādi par sešdesmit centiem minūtē izlādēties un nomierināties. Iespējams, dažam tas, kā uzskata “Sonido”, tiešām palīdzēs atgūt saļodzījušos garīgo līdzsvaru.
Tomēr lielāks gandarījums visiem būtu par ziņu, ka vismaz nelielu daļu Covid-19 krīzes mazināšanai paredzētā finansējuma valdība atvēlējusi psihologu un psihoterapeitu bezmaksas konsultācijām.
Jau šodien tās nepieciešamas gan tiem sociālo tīklu agresoriem, kas vēl apzinās nesavaldības graujošo ietekmi, gan daudziem, kurus tuvākajā laikā trāpīs vīrusa diktēto jauno ierobežojumu pātaga.
Šiem saskaitāmajiem pievienojot garās tumsas stundas un Finanšu ministrijas auklētās nodokļu izmaiņas nabadzības vairošanai, samilst pārāk daudz drūmas nokrāsas domu, ko premjera ieteiktās pastaigas svaigā gaisā vien neizkliedēs.
