Agris Liepiņš: Loģisks aicinājums – Latvijā sazināties valsts valodā 40
Valsts valodas centrs ir nācis klajā ar sen gaidītu aicinājumu – atrodoties publiskajā telpā, lietot valsts valodu. Iniciatīva visnotaļ loģiska, arī citu Eiropas valstu iedzīvotāji neatkarīgi no tautības savā starpā parasti sazinās valsts valodā un nejūtas tādēļ diskriminēti. Drīzāk otrādi – valsts valoda vieno dažādu tautību iedzīvotājus un veido piederības sajūtu valstij, kurā viņi mīt. Atceros Parīzē piedzīvoto. Pie Eifeļa torņa izvietots policijas iecirknis, pie tā stāv astoņi policisti. Septiņi no tiem nebija baltās rases pārstāvji, bet visi sarunājās franču, tātad savas valsts valodā.
Tieši savas vienkāršības un saprotamības dēļ Valodas centra aicinājums ir izraisījis histērisku pretreakciju no Krievijas puses. Argumenti sen dzirdētie un novalkātie – Latvijā tiekot apspiestas krievvalodīgo tiesības. Krievija kārtējo reizi uzmetas par aizstāvi visiem, kuru dzimtā valoda nav latviešu. Krievijas skatījumā tie visi ir krievvalodīgie, visi alkst lietot krievu valodu un ir dziļi izmisuši par faktu, ka Latvijā valsts valoda ir latviešu. Zināms pamats tādam apgalvojumam ir, jo patiešām ukrainis ar uzbeku sarunājas krievu valodā, nevis, būdami Latvijas iedzīvotāji vai pat pilsoņi, lieto valsts valodu. Tas ir pelnīts akmens mūsu valstī piekoptās valodas politikas dārziņā.
Dažbrīd iedomājos – kā būtu, ja briti mestos aizstāvēt visus, kuri plašajā pasaulē lieto angļu valodu? Paziņotu, ka jebkurā pasaules valstī, kur valsts valoda nav angļu, notiek angļvalodīgo diskriminācija?
Lietot valsts valodu un savstarpēji sazināties latviski ir valsts iedzīvotāju pašcieņas jautājums. Viena no valsts pamatvērtībām, kas mums jāaizstāv. Diemžēl latvieši ikdienā ir slinki valsts pamatvērtību aizstāvji un sasparojas vien tad, kad ūdens smeļas mutē. Kā gadījumā ar valodu referendumu. Ikdienā nereti pārņem sajūta, ka Latvijā dažādas tautas vēl aizvien vieno nevis valsts valoda, bet svešvaloda – krievu mēle. Ja krievs kaut ko nesaprot, nadzīgi pārejam uz viņa valodu. Ja autoostā sveštautietis, iegādājoties biļeti, mēģina runāt latviski, kasiere, sadzirdējusi krievu akcentu un kādu nepareizu locījumu, uzreiz pāriet uz krievu mēli. Nevis atbalsta pircēja vēlmi runāt valsts valodā, bet steidzas viņu apkalpot slāviski. Saeimas deputāti, kuri ir zvērējuši aizstāvēt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, acis pārgriezuši sniedz intervijas krievu valodā. Ne jau Krievijas televīzijas kompānijām, bet mūsmāju plašsaziņas līdzekļiem, kas apkalpo Latvijas Republikā mītošos, tātad valsts valodu zinošos sveštautiešus.
Aptiekā sveštautietis pērk zāles. Farmaceite automātiski apkalpo viņu krievu mēlē. Es prasu – kāpēc nelietojiet valsts valodu? Pacientam ir jāsaprot teiktais, ar zālēm nav joki, – skan atbilde. Taisnība, joku nav. Bet pārdevēja pat nepūlējās noskaidrot, vai pircējs saprot valsts valodu! Varbūt slimnieks to pārvalda nevainojami un sazināties svešvalodā nebija nekādas vajadzības? Tāpat mūžīgais stāsts par vecajām tantiņām, kuras vairs nespēj ielāgot latviešu vārdus. Tas ir nebeidzamais riņķis, pirms divdesmit gadiem viņas bija tīri prišas, bet argumenti tolaik skanēja tie paši.
Nesen izlasīju interesantu faktu – trīsdesmit piektajā gadā skolu inspektors apmeklēja Zilupi. Arī toreiz tur latvieši bija stipri mazākumā, bet visi trešās klases skolnieki bez izņēmuma mācēja tekoši runāt latviešu valodā. Tāpēc ka valsts attieksme pret valodas lietošanu bija citāda. Raugoties šodienas situācijā, neviļus nāk prātā Kārlis Skalbe un viņa teiktais 1919. gadā: “Tā mēs vēl stāvam še ar savas valsts valodas tiesībām, kā esam ieraduši stāvēt, – arvien malā un aizdurvē.”
