Atis Klimovičs: Militārie analītiķi brīdina par iespējamām jaunām militārām avantūrām 17
Vēl pirms neilga laika nebija iespējams iedomāties, ka, stājoties zemessardzē, varēs dzirdēt vārdus – jābūt gataviem stāties pretī “zaļajiem cilvēciņiem”. Arī atbilstoši, kā militāra konflikta gadījumā, rīkoties. Reālajā dzīvē balstīti vērojumi un secinājumi – šie Krievijas “izcelsmes” karavīri jeb “zaļie cilvēciņi” jau trīs gadus nepārtraukti darbojas Ukrainas austrumos, kur viņu skaits tiek lēsts ap četriem pieciem tūkstošiem vīru. Turklāt tie arī negrasās atstāt kara zonu Donbasā, uz kuru Minskas un Normandijas sarunu formātiem nav nekādas ietekmes. Turklāt tādi “zaļie” tur ierodas aizvien jauni – ar dažādiem ieročiem – mīnmetējiem, lielgabaliem un praksē nostiprina kazarmās iegūtās prasmes. “Patrenējas” un aizbrauc atpakaļ uz Krieviju.
Kā redzams, kopš 2014. gada krievu militāristi veic rūpīgu savu spēku gatavošanu karadarbībai. Kara lietu speciālistiem tas pasaka to, kas nav saskatāms plašākai publikai. Aizsardzības lietās specializējušies žurnālisti, vēsturnieki un militārie analītiķi pašreizējās Krievijas karaspēka kustības un armijas daļu pārvietošanu vērtējot, brīdina par iespējamām jaunām militārām avantūrām. Ukrainas gadījumā bieži piemin iespējamo lielformāta uzbrukumu. Pie tam norāda, ka viss atkarīgs no viena cilvēka – Krievijas prezidenta Vladimira Putina. Uzskata, ka viņš esot pietiekami prognozējams, taču tas neattiecas uz spējām paredzēt viņa lēmumu šajā jautājumā. Plaša iebrukuma iespējamību Ukrainā apliecinot Krievijas karaspēka, tajā skaitā trīs tanku armiju, koncentrēšana pie Ukrainas robežas. Nopietnas krīzes gadījumā sagrābtajā Krimā, izgāžoties pussalas savienošanas iecerei ar Krievijas teritoriju, Putins varētu censties to savienot ar iekaroto teritoriju Donbasā. Pat pazīstamākie ukraiņu speciālisti drošības jautājumos sliktāko scenāriju uzskata par iespējamu, tomēr ne nenovēršamu.
Kijevā daudziem ir skaidrs, ka ne jau tikai Krima un daļa no Donbasa ir bijis tas, pēc kā tīko bijušais VDK apakšpulkvedis. Tur saprot, ka Kremļa valdnieku vada murgaina tieksme pēc “vēsturisko” krievu zemju atkal apvienotāja lauriem un tam pamatā likta tā sauktā krievu pasaules ideoloģija. Impērijas atjaunotāju plāni sniedzas līdz rietumiem pie Polijas robežas, par to Kijevā nešaubās. Lai šo ieceri novērstu, visu laiku tiek nostiprināta Ukrainas armija, tās apmācībā iesaistījušies daudzu valstu, arī Latvijas, karavīri. Ukraiņu interneta portāla “Censornet” komentārā izteikts viedoklis, ka Krieviju no Ukrainas pilsētu bombardēšanas atturot NATO reakcija. Ja “darbā” netiek sūtīta aviācija, kā redzams no notikumiem frontē trīs gadu laikā, ar sauszemes spēkiem gūt labus rezultātus tik plašā teritorijā kā Ukraina var būt ārkārtīgi grūti. Gaisa telpas kontrole ir ārkārtīgi svarīgs jautājums, par ko nācies pārliecināties arī Sīrijā. Savulaik pašā šī militārā konflikta sākumā pavisam vārgi skanēja balsis par to, ka Rietumiem vajadzētu aizliegt kara aviācijas izmantošanu. Tādā gadījumā – var droši teikt – Sīrijas iedzīvotāju posts nebūtu tik liels un arī bēgļu būtu mazāk. Vienošanās ar Ukrainu par atbalstu šīs valsts gaisa telpas drošumam būtu solis pareizajā virzienā, līdz kādam var nonākt, ja ar drošību Ukrainā sasaista drošības jēdzienu visā Eiropā (vispirms jau Baltijā un Polijā).
