“arvien grūtāk kļūst smaidīt.” Alises Mētras dzeja 0
Alise Mētra ir dzimusi un augusi rīdziniece, tipiska ēnas puķe, kurai vislabāk patīk sauli un arī vasaras lietusgāzes un vakaru smaržas vērot pa logu, sēžot istabā.
Dzejoļus sākusi rakstīt pamatskolā, tie bijuši kā pārdzīvojumu dienasgrāmata, spēlēšanās ar atskaņām. Vēlāk iedvesmojusi klasesbiedrene, kas rakstījusi dzejoļus par eņģeļiem.
Dzīve pagriezusies 2009. gadā, kad Alise pēc nakts sapņa sākusi apgūt aktiermākslu. Saasinājās fantāzija – dzeja nāca pati no sevis.
“Kad sāku apmeklēt Literārās akadēmijas dzejas meistardarbnīcu pie Ronalda Brieža, ātri vien sapratu, ka iepriekš rakstītais jāatstāj atvilktnē un ir sevī jāattīsta dzejnieks. Pirms gada sapratu, ka vēlos savu dzeju parakstīt ar citu vārdu, jo tas tomēr ir izteikti intīms un ar manu ikdienas profesionālo nodarbošanos lietišķajā vidē nesaistīts process,” par metamorfozēm atklāj Alise.
– Vai tu kā dzejniece izjūti gadalaiku poētiku?
A. Mētra: – Piedzimu rudenī, un tieši šajā gadalaikā visvairāk jūtos kā mājās – rudeņos beidzot dzīve atgriežas interesantā ritmā, jo atkal kaut kas sāk notikt, cilvēki ir atpakaļ no pludmalēm, laukiem, kūrortiem.
– Kam tas cilvēks vispār ir vajadzīgs?
– Ticu, ka katram ir kāda noteikta misija, ko dzīves laikā var īstenot, un tai nav obligāti jābūt grandiozai un ļoti sataustāmai. Katrs cilvēks spēj kaut kādā veidā iedvesmot citus – izkrāsot reizēm tik pelēko ikdienu un radīt impulsu, lai kaut kas mainītos. Protams – uz augšu!
– Kāda dzeja ir svarīga?
– Mūzikā man nav sava favorīta un arī dzejā patīk šis un tas gandrīz no katra dzejnieka. Unikālākais gan ir Imants Ziedonis. Man patīk, kad autori raksta par aktuālo, reizēm ļoti veiksmīgi “uzmin uz varžacīm” tiem, kuri akli ievēro vispārpieņemtās normas.
Gribas dzejā saklausīt kādu filozofisku noti.
Dažreiz nodomāju – kaut es pati būtu to uzrakstījusi, jo tas tik ļoti saskan ar manām domām. Mani dzejas kolēģi jeb dzejas entuziasti par mani gan saka, ka es viņus arvien mēdzu pārsteigt.
– Kā sadzīvot ar dzeju?
– “Pēkšņie” dzejoļi jau vienmēr izrādās tie labākie un nereti atnāk visnepiemērotākajos brīžos, kad pat ir diezgan neiespējami tos piefiksēt. Es cenšos tos notvert un nepalaist. Starp citu, neaprakstāmas izjūtas ir tad, kad kāds tavu tekstu ir iedziedājis – tādas sajūtas es novēlu piedzīvot katram. Tas ir aizraujoši – nosūtīt kādam nepazīstamam savus dzejoļus un gaidīt, kas no tā iznāks…
Dzejas ABC
Literatūrkritiķe Jūlija Dibovska: “Šķietami vienkāršos tēlos un nesamežģītos izteikumos dzejniece izsaka komplicētu un mūžīgo jautājumu būtību. Atgriežoties pie atklātības, šīs dzejas rindas izklausās pēc svaiga gaisa, kuru nevar neelpot.”
“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam ieskatu Alises Mētras dzejas kopā
kādam ilgas ir tramvajs
kādam ilgas ir kaijas virs jūras
manas ilgas ir bezdelīgas
jo tās lido augstu
un neuzķeras uz baltmaizes gabaliem
***
mēs spēlējam klusos telefonus
ar katru nākamo reizi
ziņojumi kļūst arvien izkropļotāki
un piedzimst daudzas
subjektīvās realitātes
no tā mēs barojamies
to mēs elpojam
***
arvien ērtāka kļūst dzīve
arvien neērtāk kļūst dzīvot
starp gados jaunajiem
jau no dzīves nogurušajiem
starp vecajiem
necienīgu vecumdienu
nolemtajiem
mums ziņo ka
arvien vieglāka kļūst dzīve
arvien brīvākam pilsonim kļūstot
šķietami brīvākam
starp arvien vairāk garīgi slimajiem
apkārt staigājošiem klīniskiem gadījumiem
arvien grūtāk kļūst smaidīt
arvien stulbāk kļūst smaidīt
starp morāli kroplajiem
bez nosakāmām diagnozēm
vienkārši ir tā
ka nevar vairs tā vienkārši
ņemt un dzīvot nost
motīvs: “Stāsti par mīlestību”
viņš saka ka es meloju
es saku ka esmu patiesa
un tāpēc runāju un vienmēr runāšu
tāpēc ka esmu patiesa
viņš saka ka nevar tagad visu izbeigt
tas būtu pārāk vienkārši
un ka tādā veidā viņu nobeigšu
es arī novēlu viņam nobeigties
bet man ir aizdomas
ka viņš uz to nav spējīgs
viņam mīlestība ir tikai laika kavēklis
spēle nekas vairāk
viņš apvaino ka man nav jūtu
patiesībā ar mani notiek kaut kas dīvains
mana tauste redze dzirde
kļūst arvien vājākas
es varu pateikt ka šī telpa ir liela
bet tas ko patiesībā sajūtu
viņa smarža seja un balss
ir kaut kas abstrakts
viss kļūst nenoteikts un blāvs
viņš mani nosauc par traku
un pieprasa lai atdodu to daļu no viņa
ko esmu paturējusi sevī
es nevarues esmu patiesa
pa-tie-sa
***
viņi abi klusēdami sēž
viens otram blakus
katrs par sevi jūtas vientuļš
bet viņu pavadītie vakari
ir kā Paradīzes sapņi
abi vienādi nabagi bez naudas
abi vienādi bagāti mākslā
abi vienādi domā ka vērts
cik vien iespējams nelaimīgi iemīlēties
motīvs: “Ēnu nams” (Maikls Kristofers) Ja man pietrūka tavas muļķošanās
I
ja es pateiktu tev patiesību
vai tu ieklausītos
ja es pateiktu tev patiesību
vai tu domātu ka es tev meloju
ja es tev to tagad pateiktu
vai tam būtu kāda nozīme
mēs esam lielisku prātu kombinēta enerģija
par daudz esam domājuši
varētu vienkārši dažus gadus padejot
man vajadzētu savu fermu
sajust mazos vistu sūdiņus pie pēdiņām
pabučot dažas cūciņas
II
kādu dienu tu apsēdies un kļūsti notverts
kļūsti notverts kaut kur krēslā
kādā svešā istabā
notverts palēninājumā
vispirms tu nobīsties
tad tu paliec nokaitinātsjūties piedirsts
un tad tu pierodi pie tā
tu sajūti to citādi
tas nepazūd tas paliek tevī
tu esi pilnīgi viens sastopoties ar pilnīgi nezināmo
III
kāda augstāka loģika ir pārņēmusi manu dzīvi
katru dienu ar katru lietu
kļūstu arvien mazāka un mazāka
jūtos labi nekas nesāp
esmu tikpat akla kā vakar
man vajag nedaudz gaisa
miljoniem zvaigžņu šajā mirklī pumpē gaismu
iekšā un ārā visumā
kamēr austeres pārmaina ūdens ritmu
viss beigsies minūtes laikā bet liekas
ka tas velkas mūžību
