Arvien aktuālāka kļūst nepieciešamība labāk izprast un prognozēt turbulences – pētnieki uzskata, ka putni varētu palīdzēt 6
Klimata pārmaiņu ietekmē gaisa kuģu turbulence pasliktinās, taču pētnieki uzskata, ka putnu izpēte varētu šajā jautājumā palīdzēt, vēsta “BBC“.
Kad skatāmies augšup, debesis var šķist mierīgas, pat nekustīgas, taču gaiss vienmēr ir kustībā. Tas ir plūstošs, plūst kā ūdens ar virpuļiem un straumēm, reizēm gluds un mierīgs, reizēm vētrains un straujš. Turbulence ir viena no visneparedzamākajām laikapstākļu parādībām. Pētījumi liecina, ka, planētai sasilstot, arvien biežāk rodas spēcīgas turbulences.
Ņemot vērā pēdējos notikumus saistībā ar lidmašīnas reisu no Londonas uz Singapūru, arvien aktuālāka kļūst nepieciešamība izprast un prognozēt turbulences. Ja lidmašīna nokļūst tubulencē, cilvēki var tikt ievainoti. Mediji jau aizvadītajā nedēļā ziņoja par Londonas-Singapūras reisu, kurā tika ievainots 31 cilvēks, bet viens cilvēks gāja bojā. Stāstot par sajūtām, kas piedzīvotas atrodoties turbulencē, pasažieri “BBC” minēja, ka lidmašīna sāka sasvērties un kratīties, un tad pēkšņi krist uz leju, “cilvēkiem un priekšmetiem tiekot izmētātiem pa salonu.”
Vai varētu būt veidi, kā labāk paredzēt un pārvarēt turbulenci? Daži pētnieki uzskata, ka atbildes meklējamas dzīvnieku pasaulē.
Putni bieži sastopas ar nemierīgām debesīm. Lai gan tikai dažas putnu sugas sasniedz tādu augstumu, kāds ir komerciālai lidmašīnai, pētījumi par to, kā tie reaģē mazākā augstumā, varētu palīdzēt meteorologiem izveidot labākus modeļus turbulences prognozēšanai, saka Emīlija Šeparda, putnu lidojumu un gaisa plūsmu eksperte no Svonsijas Universitātes Velsā.
Un tas vēl nav viss, ko mēs varētu mācīties no mūsu putnu draugiem: dažas sugas ir pielāgojušās, lai pārvarētu “ekstrēmu turbulenci”, viņa saka. Analizējot, kā putni to izmanto savā labā, secinājumus varētu izmantot lidaparātu konstrukcijā, jo īpaši pilsētvidē, kur varētu lidot mazāki lidaparāti un bezpilota lidaparāti.
Saskaņā ar 2024. gadā veikta pētījuma datiem lidmašīnas ik gadu 68 000 reižu saskaras ar vidēji stipru vai stipru turbulenci. Turbulence tiek definēta kā “neregulāra gaisa kustība”, ko izraisa virpuļviesuļi un vertikālās straumes, un tā ir saistīta ar tādiem laikapstākļiem kā vēja svārstībām, negaisu un robežjoslu atmosfērā, kas nošķir dažādas, piemēram, siltas un aukstas gaisa masas.
Turbulence var izraisīt nepatīkamus triecienus vai arī izsist lidmašīnu no kontroles, izraisot haotiskus pagriezienus.
Mūsdienu lidmašīnas ir aprīkotas ar sarežģītām meteoroloģisko radaru sistēmām, ko piloti izmanto, lai noteiktu un apbrauktu turbulences zonas. “Mēs varam veiksmīgi prognozēt aptuveni 75% turbulences gadījumu līdz pat 18 stundām uz priekšu,” saka Pols Viljamss (Paul Williams), atmosfēras zinātnieks no Rīdingas Universitātes.
Tomēr ir daudz turbulences veidu, un dažus no tiem ir grūtāk pamanīt. Spēcīgo turbulenci, kas skāra Singapūras aviokompānijas reisu, bieži izraisa neredzama “skaidra gaisa turbulence”. Tā var rasties bez brīdinājuma, un tas ir viens no lielākajiem ar laikapstākļiem saistīto aviācijas nelaimes gadījumu cēloņiem.
Skaidra gaisa turbulence rodas lielā augstumā, kur lidmašīnas lido pa šķietami mierīgām, zilām debesīm. To nevar pamanīt ar neapbruņotu aci, un to nevar noteikt ar lidmašīnās uzstādītajiem sensoriem. Pat satelīti nespēj saskatīt šāda veida turbulenci, tikai plūsmas struktūru un formu, kas var norādīt uz tās klātbūtni. Pilotiem bieži vien jāpaļaujas uz to, ka jebkura lidmašīna, kas lido pa to pašu ceļu pirms viņiem, ziņos par skaidru gaisa turbulenci, lai viņi varētu pielāgot savu ceļu.
Klimata pārmaiņu dēļ skaidra gaisa turbulences kļūst arvien biežākas, saka Viljamss, kurš ir pētījis tās pieaugumu. “Vienkāršāk sakot, klimata pārmaiņas palielina temperatūras starpību starp siltajām un aukstajām gaisa masām, kas saduras, veidojot strūklas plūsmu atmosfēras augšējos slāņos,” viņš saka. “Šī ietekme padara strūklas plūsmu mazāk stabilu un veicina turbulences veidošanos.”
Meteorologi tagad cenšas izstrādāt labākas metodes visu veidu turbulences prognozēšanai, izmantojot datormodelēšanu. Tomēr viens no datu avotiem, kas līdz šim nebija izmantots, ir putni, ar kuriem tiek dalītas debesis.
Pētnieki apgalvo, ka putnu pieredze vēja jomā varētu palīdzēt prognozēt turbulenci. Putni bieži migrē tūkstošiem jūdžu garumā, un vēja ātrums, virziens un turbulence nosaka to ceļojuma maršrutu un enerģijas daudzumu, kas putniem jātērē.
Lai gan lielākā daļa sugu nelido līdzās lidojošām komerciālām lidmašīnām, dažas lido ļoti augstu. Piemēram, fregatputnu dzimtas pārstāvji. To lidojums ir “amerikāņu kalniņi”, saka Emīlija Šeparda. Tie paļaujas uz siltumu un vēju, lai mēnešiem ilgi noturētos gaisā un lai varētu lidot ārkārtīgi lielā augstaumā, pat 13 000 pēdu virs zemes. Lai sasniegtu šo lielo augstumu, tie bieži vien ķer spēcīgus augšupejas vējus. “Viņi iegūst augstumu šajās ļoti, ļoti vētrainās mākoņu sistēmās,” saka Šeparda. “Veidojas briesmīgi augšupejas un lejupejas vēji.
Viņi darbojas neticami turbulentā vidē, un mēs tik maz zinām par to, kā viņi spēj saglabāt lidojuma kontroli.”
Pētot, kā šādi putni reaģē uz turbulenci, Šeparda un viņas kolēģi cenšas “vizualizēt neredzamo” un kartēt, ko dara gaiss. Pētnieki ierosinājuši, ka gaisa turbulences novērošanai varētu izmantot putnu pārnēsājamus sensorus. Putni varētu darboties kā meteoroloģiskie sensori, kas nepārtraukti vāc datus par turbulenci, ko tie piedzīvo lidojuma maršrutā. Tas būtu lētāk nekā izmantot sensorus, kas uzstādīti lidmašīnās, turklāt putni var lidot apstākļos, kādos lidmašīnas to nevar.
“Joprojām ir ļoti daudz jautājumu par turbulenci,” saka Šeparda, bet viens ir skaidrs – mūsu ceļojumi gaisā kļūs arvien skarbāki. Iespējams, putni var mums iemācīt, kā labāk apgūt debesis.
