Arvīds Krievs: „Dvēseļu putenis” – atbilde visām atklātajām vēstulēm 11
Autors: Arvīds Krievs, filmu režisors un producents
Ap “Dvēseļu puteni” ir sacelta vētra un ātrumā grūti saprast, par ko. Varbūt ir vērts noskaidrot, kādi ir bieži pieminētie demokrātijas pārkāpumi, nelikumības, negodīgums un uzmanīgi pārlasīt, ko šai sakarā saka likumi.
Filmu likuma 8. pantā ir runāts par filmu publiskā finansējuma administrētājiem. Administrētāji likumā uzskaitīti netiek, tie var būt daudzi un dažādi. Piemēram, Valsts kultūrkapitāla fonds (VKKF), „Latvenergo”, „Latvijas Valsts meži”, visas pašvaldības, arī Ministru kabinets (MK) un Saeima. Arī Nacionālais kino centrs (NKC), – kuram nebūt nav monopoltiesību lemt par filmu finansēšanu, – kā mūs maldina NKC ierēdņi un Filmu padome.
Tātad ar filmu projektu ejot uz Saeimu, likums nav pārkāpts. Tāpat kā to nepārkāpa šogad 800 savu projektu pieteicēju no visas valsts. Saeima kā augstākais likumdevējs ir tiesīga lemt par ikvienu jautājumu, un ir absurdi likumdevējam pārmest nelikumību.
Kā labvēlīgā atrisinājuma gadījumā finansējums pēc tam ir administrējams, to producents var izvēlēties: tas var būt gan NKC, kā pagājušajā gadā, gan VKKF, kā tas reizēm arī ir ticis darīts vai kāds cits.
Kārtību attiecībā uz NKC saņemtā publiskā finansējuma administrēšanu nosaka Filmu likuma 9. un 11. pants. (Citām institūcijām var būt noteikta atšķirīga kārtība, uz tām Filmu likums neattiecas.) NKC to regulē arī MK noteikumi nr. 975, nosakot, lai kopējais piešķiramā finansējuma apmērs nepārsniedz 50%, bet, piemēram, vēsturiskām filmām – 80% no kopējām izmaksām. Vislabākajā gadījumā NKC varētu “Dvēseļu putenim” piešķirt mazāko daļu. Tas nozīmē, ka iztrūkstošā summa producentam jāsameklē pašam un producents cenšas to darīt. Producents nepretendē uz NKC finansējumu, nemazina citiem projektiem piešķiramo summu, bet gluži otrādi – vēlas pienest nozarei ievērojamu papildinājumu.
Kur te saskatāms negodīgums? Kur ir apiets kāds likums? Ja producentam nebūs iespējams saņemt filmas uzņemšanai vajadzīgo finansējumu – tieši NKC ierēdņu un Filmu padomes atsevišķu dalībnieku organizētas apzinātas pretdarbības dēļ, – vai producentam kopā ar juristiem nebūtu jāizvērtē šīs tīšās pretdarbības sekas un sava tālāka tiesiska rīcība?
Pēc finanšu ministrijas ierēdņa apgalvojumiem Latvijas Televīzijas raidījumā „100g kultūras” rodas jautājums: Vai un kā „atbalsts, kas veicina kultūru un kultūras mantojuma saglabāšanu negatīvi iespaido tirdzniecības apstākļus un konkurenci Kopienā”? Un kā gan tas var būt „pretrunā ar Eiropas Kopienas kopīgām interesēm”? Vai atkal kāds kaut ko te nemēģina biedēt un pievilkt aiz matiem?
