“Tas bija traki!” Ārvalstu studentu pieredze Latvijā sērgas laikā 10
Signe Mengote, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Būt prom no mājām un ģimenes. Reizēm pat tūkstošiem kilometru attālumā no drošās un pierastās vietas. Tas pats par sevi ir izaicinošs laiks ārvalstu studentu dzīvē, bet kas notiek tad, kad mazo Latviju pāršalc ziņas par kovidu?
Robežas tiek slēgtas, lekcijas atceltas, darbi apstājas, studentu aktīvajā dzīvesveidā iestājas pauze.
“Tas bija traki – par laimi, savu bakalaura grādu ieguvu jau februārī un 15. martā varēju doties atpakaļ uz mājām. Tas notika tieši pirms robežu slēgšanas, tā ka es paspēju pēdējā brīdī,” lielo haosu, kuru izraisīja ārkārtas situācijas ieviešana, atceras Avinka Karunathilaka no Šrilankas.
Avinka studē Rīgas Tehniskajā universitātē, šobrīd jau maģistrantūrā, kur apgūst ražošanas inženierzinības un vadību. Kāpēc Latvija? Avinka neslēpj – šeit viss ir lēts.
“Salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm Latvijā ir ļoti pieejamas studijas. Un RTU ir izcila universitāte. Ieguvis bakalaura grādu, daudz nedomājot, pieteicos arī maģistra programmā. Man ļoti patīk Latvija – te ir skaistas vasaras, lieliska naktsdzīve.
Vienīgais, kas traucē, ir tas, ka ārvalstu studentiem nav viegli dabūt darbu, ja tas nepieciešams, un, lai gan liela daļa cilvēku ir jauki, es tomēr esmu saskāries ar rasismu – “mūsu ādas krāsa ir balta, mūsu acis ir zilas, bet tev – tumša āda un tumšas acis. Ko tu te meklē?” Tas notika Vecrīgā, kad biju aizgājis atpūsties kopā ar draugiem. Šādas situācijas man nepatīk, bet kopumā Latvija ir ļoti jauka vieta.”
Darbu atrast – sarežģīti
Līdzīgās domās par mūsu valsti ir arī Sofija (vārds mainīts) no Vācijas – viņa Latvijā dzīvo jau četrus gadus. Savulaik ieradusies kāda projekta, ne valsts dēļ, bet ātri vien bijis skaidrs – viņa vēlas šeit palikt un studēt:
“Man Latvija ļoti iepatikās. Rīga ir tik skaista un maza. Galvaspilsēta, bet visur vari aiziet kājām, aizbraukt ar riteni. Es dzīvoju centrā, un viss nepieciešamais ir man apkārt. Latvijā ir skaista daba, man patīk pludmales, tas, ka vari iesēsties vilcienā un 20 minūšu laikā būt pie jūras. Es teiktu, ka Latvija ir neliela valsts ar lielu piedāvājumu. Vēl viens bonuss – vismaz Rīgā lielākā daļa cilvēku runā angliski.”
Sofija ir pārliecināta, ka Latvija ir ideāla vieta ārvalstu studentiem. Galvenais iemesls – viss ir ļoti lēts:
“Ja students ir no Dānijas, Vācijas, Zviedrijas, viņš būs pārsteigts, cik šeit viss ir pieejams un lēts. Bet man ir žēl savu Latvijas draugu – ja vien tevi neatbalsta vecāki, ir ļoti grūti. Ja neiegūsti budžeta vietu, ir jāmeklē darbs un vienlaikus jāstudē. Tas ir gandrīz neiespējami. Daži mani draugi strādā pat vairākos darbos, lai tikai varētu samaksāt par studijām.”
Studente atklāj, ka Vācijā vecākiem pēc likuma ir jāatbalsta savs studējošais bērns, palīdzot maksāt par studijām, dzīvokli, ikdienas vajadzībām. Ja vecāki atsakās maksāt, to piespiež darīt tiesas ceļā.
Šā iemesla dēļ studentiem no citām Eiropas valstīm dzīve Rīgā ir īpaši vienkārša un bezrūpīga – darbu meklēt nav nepieciešams, ja vien pats to nevēlies. Sofija gan strādā divos darbos, bet tikai tādēļ, lai neieslīgtu mācībās un neizdegtu. Darbs kā atslodze.
Daudzas lietas Rīgā ir ļoti piemērotas ārvalstu studentiem – tā apgalvo Sofija. Piemēram, dzīvokļi – veselas dzīvokļu mājas, kurās dzīvo tikai ārvalstu studenti:
“Meklējot dzīvokli, sapratu, ka viss ir veidots ar domu par ārvalstu studentiem – lētie eiroremonti, bet dzīvokļi dārgi. Studenti sadala īres maksu un dzīvo kopā. Es tiešām jūtu, ka Rīga pielāgojas ārvalstu studentiem – bāros bārmeņi runā angliski, vācu studenti rīko “Oktoberfest”, aizņemot visu bāru. Ir vesela ārvalstu studentu kultūra, kas ļoti attīstās. Es gan ļoti neiesaistos, jo vairāk laika pavadu ar latviešiem.”
Sofija darbus atradusi pat nemeklējot – viens no tiem ir saistīts ar vācu valodu. Bet, ja ārvalstu students meklē darbu, lielākoties to neesot viegli atrast:
“Pat vietējiem iedzīvotājiem atrast darbu nav viegli, kur nu vēl ārvalstniekiem. Esmu redzējusi, ka daudzi studenti no Austrumu valstīm strādā ēdienu piegādes firmās “Bolt” un “Wolt” – bet nezinu gan, cik daudz tas viņiem palīdz.”
Arī Emma Valfridsone no Zviedrijas meklēja darbu ne naudas dēļ – viņa vēlējās vairāk iekļauties sabiedrībā, stiprināt savas latviešu valodas zināšanas:
“Tas nebija viegli, bet darbu dabūju. Strādāju klubā “People Fitness” par treneri. Vienu brīdi gandrīz lūdzos, lai pieņem darbā, jo mana kaislība ir sports un cilvēku trenēšana, motivēšana. Bija sarežģīti sakārtot lietas ar VID, bet viss nokārtojās. Un, neskatoties uz to, ka lielāko daļu sava laika dzīvoju Latvijā, man šeit ir dzīvoklis, šeit studēju, strādāju – man nodokļi jāmaksā dubultā – gan Latvijā, gan Zviedrijā. Tas nav diez ko motivējoši, bet es tomēr vēlējos to darīt.”
Kovida ēnā
Emma studē medicīnu Rīgas Stradiņa universitātē – Latviju par vietu studijām izvēlējusies tādēļ, ka atrodas tuvu mājām, Zviedrijai. Kā iemeslu Emma min arī mazos izdevumus, šeit dzīvojot.
Skaistā un vienkāršā dzīve gan tika pamatīgi satricināta, kad Latviju pāršalca ziņas par pirmajiem Covid-19 saslimšanas gadījumiem – sākās haoss, un mierīgo dzīvi nomainīja stress un neziņa.
Īpaši nepatīkams šis laiks bijis tieši ārvalstu studentiem, kuri šeit atrodas bez ģimenes, bez radiem – vieni paši. Valodas barjera, likumu nepārzināšana, neizpratne par notiekošo ir tikai dažas no lietām, ar kurām sērgas laikā saskārušies jaunieši.
Emma atceras, ka bijušas divas dienas, kurās sagatavoties, lai aizlidotu prom: “Kad sākās pandēmija, es šeit vairs nejutos kā mājās. Robežas ciet, vairs nevari ne brīvi aizlidot, ne atlidot. Lekcijas tika atceltas, sporta zāle aizvērās, un es vienkārši visu pametu un devos mājās. Latvijā ārvalstu studentus nepieņem slimnīcās kā palīgus.
Pat ja tu ļoti vēlies, tevi neņem pretī, jo tu esi ārzemnieks. Tad nu es sapratu, ka man nav citu iespēju kā vien doties uz mājām. Biļetes, protams, bija ļoti dārgas, bet tas bija tā vērts. Studēju attālināti – sākumā tas nebija vienkārši, bet pie visa jau pierod.”
Sofija savukārt mājās nedevās – viņa palika Latvijā. Meitene saka, viņai pat neesot bijusi doma atgriezties Vācijā:
“Es rakstīju bakalaura darbu. Un Vācijā es praktiski nevienā brīdī neesmu viena. Kad esmu tur, vecāki visu laiku grib būt ar mani, runāt, nākt manā istabā.
Es tur nebūtu varējusi mācīties. Un šajā ziņā kovids man pat nedaudz palīdzēja – man jebkurā gadījumā būtu bijis jāsēž mājās un jāraksta, bet vismaz tagad mani draugi nevarēja man zvanīt un aicināt uz ballītēm. Mēs visi bijām spiesti palikt mājās, tāpēc savu bakalaura darbu rakstīju daudz mierīgāk.”
Bija studenti, kuri mājās braukt nevarēja – gan tāpēc, ka nepaspēja, gan arī tāpēc, ka nevarēja atļauties biļešu iegādi. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes sabiedrisko attiecību vadītāja Madara Puķe stāsta, ka studenti steiguši atjaunot vīzas:
“Ārkārtējā stāvokļa laikā pārvaldē vērsās gan klienti, kuriem nepieciešams atjaunot personu apliecinošus dokumentus, gan ārvalstu studenti, kuru vīzu termiņi tuvojās beigām. Uz ārvalstu studentiem tika attiecināti tie paši iespējami labvēlīgākie nosacījumi kā uz visiem ārzemniekiem Latvijā, proti, ja viņu vīzas vai uzturēšanās atļaujas termiņš bija beidzies, viņiem bija ļauts uzturēties valstī bez šiem dokumentiem līdz šā gada 10. augustam, tika nodrošināta iespēja attālināti pieteikties jaunai uzturēšanās atļaujai, kā arī izsniegtas vīzas, lai pagarinātu viņu uzturēšanos Latvijā līdz brīdim, kad viņi varēs atgriezties mītnes valstī pēc studiju beigšanas.”
Augstskolu atbalsts
Attālinātās studijas sākotnēji bijušas haotiskas – tā Emma no Zviedrijas: “Kā jau pie visa jaunā bija jāpielāgojas. Ne studenti, ne pasniedzēji sākumā nemācēja rīkoties, taču beigu beigās visi veiksmīgi beidzām semestri.”
RSU mediju attiecību vadītāja Ieva Nora Gediņa uzsver, ka RSU esot bijusi pirmā augstskola Latvijā, kurā mācības sāktas attālinātā režīmā: “Šo soli augstskola spēra, vēl pirms valstī tika izsludināta ārkārtas situācija. Pāriet no “onsite” uz “online” studijām dienas laikā nenācās viegli, taču lielā mērā mums to palīdzēja paveikt gan laikus veiktās investīcijas e-studiju vidē, gan arī straujām pārmaiņām gatavie studenti un mācībspēki.”
Kādas ir galvenās problēmas, ar kurām saskārušies ārvalstu studenti?
RSU Ārvalstu studentu asociācijas prezidente Hanna Katarīna Šoberla skaidro, ka finansiālās grūtības studentu vidū nebija izplatītākā problēma, tomēr teikt, ka finansiālā situācija nepasliktinājās, arī nevar:
“Covid-19 uzliesmojumam sākoties, tik kardinālas studentu problēmas kā nespēja norēķināties par dzīvesvietu mūsu redzeslokā nenonāca. Tomēr, runājot par finansiālās situācijas pasliktināšanos, vasaras mēnešos mūsu organizācija veica aptauju, kurā piedalījās vairāki simti studentu.
Lai arī RSU ārvalstu studenti lielākoties nāk no finansiāli stabilām mājsaimniecībām, bija arī tādi studenti, kurus pandēmija finansiāli ietekmēja, piemēram, vecāku bizness koronavīrusa dēļ apstājās, kas atstāja iespaidu arī uz studenta rocību.
Lielākā problēma pavasarī, krīzei sākoties, bija informācijas pārbagātība no augstskolas, vēstniecībām un ģimenēm. Tā strauji mainījās, brīžiem bija savstarpēji pretrunīga un traucēja noorientēties.”
Latvijas Universitātes sabiedrisko attiecību speciāliste Sindija Grāvere uzsver, ka apmaiņas studentiem bija sarežģīti nokļūt atpakaļ mājās pēc 2019./2020. akadēmiskā gada pavasara semestra, īpaši, ja mājas valsts bija ārpus Eiropas:
“Divi no apmaiņas studentiem no Jordānijas turpināja mācības rudens semestrī, jo nevarēja atgriezties mājās dārgo aviobiļešu un slēgto robežu dēļ. LU palīdzēja studentiem pagarināt vīzas, sazinājās ar konsulārajiem departamentiem, ar mājas augstskolām, palīdzot studentiem, ja tas bija nepieciešams, atļāva pagarināt izmitināšanu LU dienesta viesnīcās u. c.”
Avinka, kurš mācās RTU, ir atklāts – liela problēma, kas radusies vīrusa dēļ, ir krietni šaurākā rocība. Avinka strādā restorānā “Pagalms”, arī lai finansiāli atbalstītu vecākus, kuri dzīvo Šrilankā. Īpaši situācija pasliktinājusies vīrusa laikā, kad daudzi cilvēki zaudēja darbu.
To, ka finansiālās problēmas ir realitāte, apstiprina arī iekļaujošās sabiedrības fonda “Make Room” vadītājs Miks Celmiņš:
“Šis ārkārtējās situācijas laiks ļoti labi parādīja, cik nevienlīdzīga ir mūsu sabiedrība. Tas bija sarežģīts laiks arī ārvalstu studentiem, patvēruma meklētājiem, cilvēkiem ar bēgļa un alternatīvo statusu. Lielākā problēma, ar kuru saskārās ārvalstu studenti, bija darba zaudēšana.
Vairums studentu strādāja pusslodzes darbu viesmīlības nozarē – kafejnīcās, bāros, naktsklubos. Ārkārtējās situācijas laikā ēdināšanas uzņēmumi, bāri un naktsklubi bija spiesti atlaist daļu cilvēku, visbiežāk pirmie atbrīvotie bija tieši ārvalstu studenti. Arī pašu studentu mītnes zemēs situācija nebija vienkārša, tādēļ ģimenes locekļi īsti nevarēja savus radiniekus Latvijā finansiāli atbalstīt.
Tā kā trūka naudas, bija problēmas ar īres, studiju maksu. Mēs sadarbībā ar citām organizācijām un labvēļiem atbalstījām studentus, kā vien varējām. Organizējām pārtikas sagādi – katru nedēļu kopumā izdalījām ap 3200 pārtikas paku.
Nodrošinājām dzīvesvietu studentiem, kas bija izlikti no iepriekšējām vietām, centāmies rast jaunu darbu – zemeņu lasīšana utt. Bija daži labi piemēri, bet arī dažas augstskolas, kas vispār neiesaistījās problēmu risināšanā – nepiedāvāja pat informāciju angļu valodā.
Pie mums vērsās arī ļoti izmisuši studenti, kuri bija zaudējuši darbu un kuru ģimenes no mītnes zemēm nespēja sūtīt naudu Covid-19 ierobežojumu dēļ.
Indijā bankas bija ciet, internetā naudu pārskaitīt iespējams nebija, bet dažas augstskolas pat draudēja izlikt studentus no kopmītnēm, ja konkrētā laikā netiks samaksāta īres maksa…
Taču lielākoties augstskolas bija pretimnākošas, atlika maksājumus, pagarināja maksas termiņus.”
Augstskolu iesaiste krīzes situācijā ir bijusi ļoti svarīgs faktors – nereti tieši augstskola ir vienīgais informācijas avots ārvalstu studentiem. Sofija dalās savās sajūtās par augstskolas darbu brīdī, kad sākās ārkārtas situācija:
“Mani pasniedzēji ir lieliski. Un augstskola visu kārtoja perfekti. Man tika sūtīti daudzi e-pasti – cits pēc cita. Sākotnēji tas šķita apnicīgi, bet tajā pašā laikā ļoti noderīgi, jo es Latvijas medijus nelasu, ziņas neskatos un man nebija ne jausmas, kā uzvesties, kur iet, ko darīt, ko drīkst, ko ne. LU man visu izskaidroja, sniedza nepieciešamo informāciju, lai es būtu informēta par notiekošo.”
Šobrīd Sofijas dzīve Latvijā ir atgriezusies ierastajās sliedēs – lai gan kovida ēnā nākas dzīvot joprojām, pasākumi ir atsākušies, studijas notiek klātienē:
“Tā kā paliku Latvijā, šobrīd varu bez jebkādiem ierobežojumiem studēt klātienē. Biju noilgojusies pēc studijām ierastajā formātā. Vienīgais, kas traucē, – mūsu grupiņā studē daudzi ārzemnieki, un liela daļa savu vasaru pavadījuši dzimtenē, ārpus Latvijas, tas nozīmē, ka šobrīd daudziem jāievēro pašizolācija. Ļoti ilgojos iepazīties ar jaunajiem kursabiedriem klātienē.”
Arī medicīnas studente Emma ir atpakaļ Latvijā. Viņa stāsta, ka septembrī studijas RSU notikušas attālināti, taču no 5. oktobra paredzēts pāriet uz daļējām mācībām klātienē:
“Tas notiks, tomēr ar kolēģiem šaubāmies, cik tas būs reāli, ņemot vērā, ka inficēšanās gadījumu skaits strauji pieaug. Taču citādi situācija valstī ir normalizējusies.”
Tāpat studijas atsāk Avinka, kurš vasarā atgriezās no Šrilankas, lai studētu maģistrantūrā. Viņš ir atsācis darbu restorānā “Pagalms”.
Avinka paskaidro, ka Latvijā atgriezies vasarā, brīdī, kad pašizolācija nebija jāievēro: “Es varēju brīvi ielidot. Nekādi papīri, nekādi dokumenti. Noķēru īsto brīdi, kad bija daudz mierīgāka situācija, nekā tā ir tagad.”
Miks Celmiņš ir pārliecināts – situācija ir normalizējusies, bet problēmas paliek – daudziem studentiem darba joprojām neesot, līdz ar to papildu ienākumus ir grūti sameklēt.
Viens pluss gan ir: “Šobrīd ģimenes un draugi var atbalstīt studentus no mītnes zemēm – vismaz naudas pārskaitījumi no Indijas un citām valstīm ir atrisināti. Arī universitātes ir atsākušas darbu pa pusei klātienē, pa pusei attālināti.”
Psiholoģiskie izaicinājumi
Ne velti saka – par naudu veselību nenopirksi, un, ja arī finansiālā puse lielākajai daļai ārvalstu studentu nebija problēma, tad mentālā puse gan tika skarta.
To, ka kovida laiks ārvalstu studentiem ir bijis psiholoģiski izaicinošs, nenoliedz arī Hanna Katarīna Šoberla, uzsverot, ka aktuāls jautājums studentu vidē šajā neskaidrajā situācijā bija tieši psihiskā veselība
“Te jāsaka paldies RSU Psihosomatikas un psihoterapijas klīnikai, kas nāca pretī un piedāvāja tiešsaistes konsultācijas un seminārus, stāstot par to, kā tikt galā ar distresu nenoteiktības apstākļos. Tāpat īpašu atbalstu piedāvāja nacionālās studentu biedrības Ārvalstu studentu asociācijas paspārnē, piemēram, “RSU Asian Society”, kas saturēja studentus kopā, konsultēja, sarunājās.”
Arī Sofija piekrīt, ka psiholoģiski bijis ļoti grūti. Kā jauniete minēja, kovida situācija mācībām pat nākusi par labu, taču problēmas radījusi atrautība no ģimenes.
Sofija gan uzsver, ka viņai ļoti patīk dzīvot vienai un ar ģimeni, lai gan attiecības ir labas, viņa sazinās visai reti. “Mums katram ir sava dzīve, un mums nav jāsazvanās katru dienu,” meitene skaidro.
Taču sērgas laikā sajūtas bijušas citādas: “Pandēmijas sākumā Vācijā bija lielas problēmas, un tur atrodas mana ģimene. Arī Lielbritānijā bija lielas problēmas, un tur dzīvo mani vecvecāki. Man bija ļoti bail. Divas trīs nedēļas man bija morāli grūti.
Tāpat medicīnas studenti no Vācijas, kuri studē Latvijā, man stāstīja šausmu stāstus: ja kovids ienāks Latvijā, mēs visi nomirsim, jo Latvijas medicīnas sistēma nav tam gatava.”
Sofija atzīst, ka viņa ļoti pieradusi būt viena. Agrāk viņai svarīga bijusi savu vienaudžu kompānija, bet tagad, pēc ārkārtas stāvokļa, viņa ir mainījusies:
“Es kādreiz biju kā sociāli aktīvs tauriņš, kurš lidinājās šurpu turpu, kuram vajadzēja cilvēkus. Nemaz īsti nemācēju būt viena. Taču pēkšņi man tas iepatikās. Sākumā pat nedaudz tā kā baidījos no cilvēkiem, man nebija vēlēšanās nekur doties. Pie vientulības ātri pierod. Bet savā ziņā esmu par to pateicīga – es iemācījos novērtēt laiku ar sevi. Kļuvu pašpietiekamāka.”
Psiholoģe Sandra Armaneva skaidro, ka drošības sajūta ir viena no mūsu pamatvajadzībām un tieši tās sērgas laikā trūcis: “Šīs vajadzības neapmierināšana paaugstina trauksmi. Tas nozīmē, ka mēs dzīvojam ilgstoši paaugstinātas trauksmes apstākļos.”
Kā šī izolētība un neziņa var ietekmēt jaunieti un sabiedrību kopumā? Psiholoģe uzsver ģimenes un pagātnes nozīmi: “Šeit ir svarīgi, no kādas ģimenes un ar kādu psiholoģiskās noturības bāzi nāk jaunietis, kā viņš tiek galā ar stresu, vai ir atbalsts no tuviem cilvēkiem, draugiem, vai ir un spēj izveidot tuvas, drošas attiecības, kurās var smelties atbalstu, lai izietu cauri krīzes situācijai.
Tā var izcelt mūsu “vājās vietas”, kuras citos apstākļos neliek par sevi manīt. Kā daudzi psihiatri un psihoterapeiti min – sabiedrībā kopumā šī neziņa un nedrošība paaugstina depresijas līmeni.
Tas notiek tāpēc, ka cilvēks psihiski nespēj ilgi atrasties neziņas un trauksmes apstākļos. Sākumā iestājas nolieguma aktīvā fāze, tad apātija, un ieilgusi apātija var izraisīt depresiju. Gaidas pēc skaidrības nepiepildās, bet cik ilgi var gaidīt?”
Taču šādām pārmaiņām ir arī labā puse – un to nenoliedz arī studenti: “Ir labi paraudzīties uz krīzes situāciju kā signālu, kas man parāda manu vajadzību. Piemēram, atrodoties ārzemēs, uztraucos par saviem tuvajiem cilvēkiem – varbūt tā ir iespēja vairāk ar tiem kontaktēties. Ja sajūtu vientulību, iespējams, tas ir aicinājums veidot tuvākas attiecības.”
