Ārvalstu atkritumu apsaimniekotāji Baltijā cīnās par savām interesēm 0
Rietumeiropas valstīs tuvu iedzīvotāju dzīves vietai ir izveidoti un, balstoties uz iedzīvotāju samaksāto nodevu, tiek apsaimniekoti atkritumu savākšanas centri. Tur pieņem visu veidu atkritumus, tostarp arī nevajadzīgās mēbeles, sadzīves elektronikas ierīces un citu nevajadzīgo mantu.
Turpretim Baltijā tā nav. Latvijā (arī Lietuvā un Igaunijā) izveidotā atkritumu vākšanas kārtība nenosedz visas prasības, ko valstis apņēmās, iestājoties ES. Latvijā ir arī slikta atkritumu uzskaite. Piemēram, “pazūd” jeb netiek uzrādīti būvniecībā veidojošies un citu veidu atkritumi, kas nonāk apkārtējā vidē un piesārņo dabu.
Pētījumi rāda, ka patlaban Latvijā dzērienu iepakojumu šķiro vien daži procenti iedzīvotāju, Igaunijā – aptuveni 10% cilvēku. ES direktīva paredz, ka 2015. gada 31. decembrī Latvijā ir jāsašķiro un jānosūta pārstrādei vismaz 60% no izlietotā iepakojuma (papīrs un stikls), 50% no metāla un 22,5% no plastmasas iepakojuma.
Privātais nav labāks
Aizvadītajā nedēļā projekta “Reco Baltic 21 Tech” rīkotajā seminārā uzstājās Grīnvičas universitātes pētnieks Deivids Hals. Analizējot Francijas, Lielbritānijas, Spānijas, Vācijas un citu valstu pieredzi, viņš secināja – nav iemesla uzskatīt, ka privātais uzņēmējs atkritumu saimniecības nozarē darbojas efektīvāk nekā pašvaldības uzņēmums. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) ieceri liberalizēt tirgu, ļaut lielajiem atkritumu ražotājiem (piemēram, lielveikaliem), nevis pašvaldībām, rīkot atkritumu apsaimniekošanas konkursus par to radīto atkritumu apsaimniekošanu valdība ar vienādu balsu skaitu balsojumā, kur izšķiroša bija Ministru prezidenta balss, aizvadītajā nedēļā noraidīja.
Atkritumu apsaimniekošanas firmu un VARAM argumentu par labu tirgus liberalizācijai par nepamatotiem uzskata AS “Latvijas Zaļais punkts” valdes priekšsēdētājs Kaspars Zakulis:
“Atkritumu saimniecība ir nozare, kur nedrīkst darboties brīvā tirgus principi. Privātuzņēmēja mērķis aizvien ir lielāka peļņa, un šā mērķa sasniegšana, darbojoties šajā nozarē, var nonākt pretrunā ar sabiedrības interesēm. Piemēram, neaizvedot savāktos atkritumus uz poligonu, bet atstājot tos pa ceļam mežā.”
Latvijas Atkritumu saimniecības asociācijas valdes priekšsēdētāja Rūta Bendere teic, ka VARAM un daudzi nozares uzņēmēji par savu valdībā noraidīto priekšlikumu nav pateikuši sabiedrībai visu līdz galam. Eksperte uzsver – nozare ir viena no tā saucamajām tīrajām tehnoloģijām, kurai jānodrošina visu atkritumu savākšana, transportēšana un pārstrāde, bet tie atkritumi, kas nav pārstrādājami, – jāsadedzina vai jānoglabā videi un cilvēku veselībai drošā veidā. Ir vispārpieņemta prakse, arī Latvijā, ka sadzīves atkritumu apsaimniekošana ir uzticēta pašvaldībām.
Tātad VARAM vajadzētu iespējami ātrāk apstiprināt jauno Atkritumu apsaimniekošanas plānu un paredzēt tajā nosacījumus valsts atpalicības likvidēšanai. VARAM daudz runā, ka atkritumiem jākļūst par preci, tomēr tik ilgi, kamēr tos izdevīgāk nešķirotus būs vest uz poligonu, tā noteikti nenotiks.
Procesi Igaunijā
Igaunijas Vides ministrijas atkritumu saimniecības departamenta vadītājs Pēters Eks teic, ka arī kaimiņvalstī nozares uzņēmēju asociācija prasa mainīt likumu ar mērķi, lai uzņēmēji, nevis pašvaldības rīkotu atkritumu apsaimniekošanas konkursus. “Patlaban diskutējam par šo jautājumu. Ministrija uzskata, ka pašvaldībai ir jākontrolē nozarē notiekošie procesi.”
Viņa teikto apstiprina Tallinas pašvaldības iecere atpirkt no Francijas uzņēmuma “Veolia” tam piederošos 65% galvaspilsētas atkritumu poligona kapitāla daļu.
Izrādās, lielākie “nemiera cēlēji” kaimiņval-stī ir lielās firmas – “Veolia” un Zviedrijas “Ragn–Sells”, kas abas darbojas arī Latvijā.
Noskaidroju, ka Zviedrijā, kur “Ragn – Sells” pieder aptuveni 50% liela tirgus daļa (Igaunijā 20%), atkritumu apsaimniekošanā noteicējas ir pašvaldības, nevis uzņēmumi. Tātad “Ragn – Sells” prasības par tirgus liberalizāciju (arī Latvijā) mērķis ir skaidri redzams – iespējami lielāka peļņa.
Uzņēmums izvirza savus nosacījumus likumu gatavošanai, kas ir pretēji tiem, kuri darbojas mātes kompānijas valstī (Zviedrijā).
“ZAOO” piedāvājums
“Patlaban ir neziņa par nozares nākotni, jo nav skaidrs, pēc kādiem principiem attīstīsies un darbosies atkritumu apsaimniekošanas sistēma valstī,” teic pašvaldības SIA “ZAAO” sabiedrisko attiecību speciāliste Lija Ozoliņa.
Uzņēmumā uzskata – Latvijā uz esošo desmit atkritumu poligonu bāzes ir jāveido atkritumu apsaimniekošanas centri. Tiem jābūt ne tikai ar padomdevēja funkcijām, kā paredzēts jaunajā Atkritumu apsaimniekošanas plāna projektā, bet institūcijām, kas reāli organizē un vienoti pārrauga atkritumu apsaimniekošanu visā reģionā.
L. Ozoliņa teic, ka “ZAAO” piederošais Daibes poligons ir viens no diviem Latvijā, kur atkritumu šķirošana ļauj noglabāt vien 30% no atvestajiem atkritumiem. Salīdzinājumam – Latvijā poligonos vidēji noglabā 91%, bet, piemēram, Zviedrijā 1% no visiem sadzīves atkritumiem. Vidēji ES 38%. Tātad tieši “ZAAO” īpašnieku – pašvaldību – atbildība ir nodrošinājusi veiksmīgu, ES prasībām atbilstošu saimniekošanu, kas gan aizvien ir uzlabojama.
