Arturs Maskats: Iedvesmai vajag ļauties! 0
20. decembrī Lielajā ģildē festivāla “Eiropas Ziemassvētki” ietvarā notiks komponista Artura Maskata 60. jubilejas koncerts. Komponists atzīst, – ar gadiem rakstīt mūziku kļūst grūtāk, nevis vieglāk, bet iedvesmas avots ir lielas pesonības.
– Kādreiz esat teicis – lai ilustrētu laikmetu, nav jāatskaņo tā laika simfoniskā, bet gan kroga mūzika. Tad to garšu varot saķert momentā. Arī Alfreds Šnitke tā darījis.
Arturs Maskats: – Tieši tā (iesmejas).
– Tā kā ne vienreiz vien mūzikā esat atklājis Rīgu, kur tagad pilsētā varētu saķert laikmeta garu?
– Kafejnīca “Osiris” izceļas ar to, ka ierakstā skan gaumīga mūzika, ne jau klasiskā, bet nav arī pliekani popmūzikas paraugi.
– “Mīlas svētība”, “Žanis un Johanna. Mīlestība”, “Si minors”, “Vācietis. Novembris. Klavierkoncerts”, “Valentīna”. Ko komponistam nozīmē rakstīt mūziku, kas saistās ar konkrētām lielām personībām – Aspaziju, Čaku, Vācieti, Lipki, Valentīnu Freimani?
– Šīs personības ir iedvesmas avots. Iedvesmai vajag ļauties un neko nevajag darīt pret spalvu. Sava būtība jāakceptē. Kad sāku aizrauties ar dzejas lasīšanu, par manu mīļāko dzejnieku kļuva Ojārs Vācietis, un tāds viņš palicis visu mūžu. Vienreiz dzīvē, 1982. gada rudenī, kādu vakaru man laimējās būt ar dzejnieku kopā. Toreizējā dzejnieku dzīvoklī, tagadējā Ojāra Vācieša muzejā sēdējām četratā – Ludmila Azarova, Ojārs Vācietis, aktieris Ivars Kalniņš un es. Dzejnieks pirms mūsu ierašanās bija izsaucis klavieru skaņotāju. Parādījām visas mūsu iecerētās programmas ar viņa dzeju, divdesmit dziesmas. Es spēlēju klavieres, Ivars dziedāja. Ojārs lūdza dažas dziesmas vēlreiz atkārtot un iedeva mums arī pavisam jaunus dzejoļus.
Bet kādas personības vēl iedvesmojušas Arturu Maskatu, un no kurienes nāk viņa priekšstati par Parīzi, – to lasiet pilnajā intervijā ar komponistu 12. decembra “Kultūrzīmēs” vai e-izdevumā.
