Artūra Uškāna ekspresintervija 0
Artūrs Uškāns ir grupas „Laimas muzykanti” vadītājs, dalībnieks grupās „Patrioti LG” („Patrioti.lg”) un „Flokši”, kurā koncertē kopā ar vijolnieci Ingu Zeili. Dziedošās Uškānu ģimenes galva. Vairāku Daugavpils teātra izrāžu mūzikas autors ir multiinstrumentālists, spēlē ermoņikas, kokli, akordeonu, dūdas, stabuli, varganu, ģīgu, mandolīnu, elektroniskos taustiņinstrumentus un basģitāru.
Pašreizējā nodarbošanās?
Ideju ģenerators, muzikants. Pārsvarā veidoju tautasdziesmu apdares, jo mums ir tik daudz savu vērtību, ko vajadzētu popularizēt, nevis izmantot vācu šlāgeri, amerikāņu kantrī. Gribētos domāt, ka esmu mazliet šlāgeraptaujas anarhists. Man patīk paspridzināt šo aptauju no iekšpuses, veidojot interesantus, gaumīgus aranžējumus. Teātrī esmu komponists – mūzikas skolā fakultatīvi apguvu kompozīciju, varu rakstīt arī stīgu orķestrim.
Kā novērtētu savu karjeru līdz šim brīdim?
Nupat visai tikai sākas – pedējos trīs gadus, arī pateicoties “Patriotu LG” kolēģim Jurim Ostrovskim, nodarbojos tikai ar mūziku. Neesmu tik talantīgs Kusturica, kurš gan filmas, gan mūziku taisa.
Jūsu šlāgera definīcija.
Mūzika klausītājam, kurš nav prasīgs, tāda, kurā nav īpaši jāiedziļinās. Taču, ja nebūtu šlāgeraptaujas, ko cilvēki spēlētu kāzās? Ja paklausāmies 80. gadu Mikrofona apaujas, viss, ko kādreiz uzskatījām par roku, pašlaik izklausās pēc šlāgera.
Šlāgermūzika ir tik populāra, jo…?
Jo tā izklaidē. Cilvēki nereti ir pārāk kūtri, lai domātu. Akadēmiskā mūzika, simforoks, prasa piepūli, jābūt izaudzinātam intelektam. Tādēļ muzikantiem ir iespēja nopelnīt, pateicoties sabiedrības gaumei.
Cik viegla vai grūta ir mūziķa dzīve Latvijā?
Šlāgermūzikantiem pie mums nav tik smagi. Popmūziķim noteikti ir grūtāk nopelnīt, pamatīgāk jāpiestrādā, radot priekšnesumu. Lai Latvijā mūziķim klātos labi, nedrīkst ne mirkli atslābt, pastāvīgi jātur roka uz pulsa.
Autoritāte Latvijas un pasaules mūzikā?
Pasaulē – „Dream Theater”, vecie roka dinozauri „Deep Purple”. Latvijā – Mārtiņš Brauns, cilvēks, kura priekša noceļu cepuri. Svīta „Alberts”, mūzika „Mauglim” ir brīvības, dvēseles mūzika. Protams, arī grupa „Elpa”, kurai man laimējies pabūt par producentu jaunajiem ierakstiem.
Mūzika – peļņas avots vai vaļasprieks?
„Narkotika” un peļņas avots, īsts azarts. Nekad nezini, kas beigās sanāks, kāda būs sabiedrības reakcija.
Iecienītākā brīvā laika nodarbe.
Praktiski nav brīvā laika. No rīta labs kafijas mirklis, vakaros – labs kino, ejam uz kinoteatri kopā ar sievu. Esmu viņai ļoti pateicīgs,jo vakaros, kad pārnāku, viņa reizēm rosina iziet pastaigā.
Ar ko lepojaties?
Ar savu ģimeni, dēlu Matīsu. Mans tēvs bija mūziķis, es esmu, arī dēls ir tik tālu mūzikā, domāju, ka atpakaļceļa nav Pašlaik viņš studē starptautisko mārketingu Rīgas Stradiņa universitātē.
Neprātīgākā lieta, kas izdarīta?
Stājoties augstskolā gada laikā apguvu angļu valodu vidusskolas līmenī, sākot no pašiem pamatiem.
Kaut kas, kas vēl nav darīts, bet noteikti gribētu?
Kādā filmā nofilmēties, kamēr vēl normāli izskatos. Lai paliek nākamajām paaudzēm. Dažās ieceres jau ir, kā nekā iepriekš strādāju Daugavpils Universitātes multimediju nodaļā.
Ko iesāktu, ja pasaulē vairs nebūtu mūzikas?
Tā būtu jāizdomā. Bet tas nav iespējams. Kā filmā „Sirdsmūzika” („August Rush”) – mūzika ir it visur, ielās, dabā.
Kas jauns radošajā sfērā?
Tikko tapusi mana mūzika Daugavpils teātra jaunajai izrādei „Vosorys saulgrīžu burvesteibys”, kas veidota pēc Šekspīra lugas „Sapnis vasaras naktī” motīviem. Braucu folkloras ekspedīcijās, apzinu cilvēkus. Savākts pamatīgu ziņģu krājums – ceru izveidot savu ziņģu soloprojektu. Šlāgeraptaujā jau iesniegta tā prmā bezdelīga, tautā labi zināmā „Zīlniece”. Protams, būs koncerti kopā ar Ingu un Normundu, „Patriotiem LG”.
