Artura Dimitera personālizstāde sola interesantus pārsteigumus 0
Šo ceturtdien Rīgā, Brīvības ielā 68, durvis vērs mākslinieka Artura Dimitera multimediāla personālizstāde “Jā un Nē”. Varēsim vērot šī gados jaunā un ļoti interesantā mākslinieka pēdējo trīs gadu laikā tapušos darbus – skulptūras, gleznas, fotogrāfijas, instalācijas, kā arī performanci un vietspecifiskas intervences ar izstādes telpām.
Taviem no dažādiem tekstilizstrādājumiem tapušajiem darbiem ir samērā interesanta priekšvēsture. Cik zināms, tā ir tava autortehnika un savulaik tajā tapušie darbi publikai jau demonstrēti.
Sāku ar to nodarboties pirms pāris gadiem, kad man bija izstāde Džemmas Skulmes mākslas telpā, Mežaparkā. To izvietošanai bija pieejama telpa, kurā agrāk bija mana guļamistaba, un ar mākslas zinātnieces Ingas Šteimanes palīdzību to padarījām publisku. Mani “lupatu darbi” tolaik bija uz audekliem, un līdz galam nevarēja saprast, vai tās ir gleznas vai skulptūras. Tagad es tos apzinātāk uztveru par skulptūrām, bez noteiktas plaknes.
Nometot slapju, izmazgātu veļu, tajā, kā šī drāna būs sakritusi, katrs jau redz to savdabīgo parādību, krokojuma smalkumu, bet viņš šo mirkli nefiksē, neapstādina to. Es šajās skulptūrās to radīšanas brīdī vienmēr saskatīju kādu tēlu vai būtni, kas mani uzrunāja. Varbūt esmu jau aizmirsis, ko toreiz tajās saskatīju, un tagad ieraugu tajās ko citu. Domāju, cilvēki tajās saskata kaut ko vēl trešo un ceturto.
Šobrīd, divas nedēļas pirms izstādes, daudzi no šiem darbiem atrodas uz grīdas. Tā arī paliks?
Nē, tie būs izvietoti pie sienas, tātad – vēl no plaknes tomēr neesmu izaudzis.
Kā noprotu, skatlogam vispār būs īpaša loma?
Jā, kādas dienas pirms izstādes atklāšanas turpat, skatloga priekšā, veidošu vēl vienu skulptūru, kuru turpināšu visu izstādes laiku kā performanci.
Apgaismots skatlogs un tajā eksponēts darbā iegrimis mākslinieks?
Cilvēki caur šo skatlogu redzēs, kā pamazām top skulptūra. Jau tagad, ejot pa Brīvības ielu, daudzi ieskatās, kas te notiek, prasa, vai te būs veikals. Pēc tam sarūgtināti dodas savās gaitās. Es domāju, ka cilvēkiem vairāk interesē tapšanas process, un, protams, to samērā reti ir iespējams redzēt.
Tomēr tavā personālizstādē, vismaz pagaidām, tās tapšanas stadijā, skulptūru ir mazāk nekā gleznu.
Viens no iemesliem droši vien ir tas, ka glezna top salīdzinoši ātri, bet skulptūra prasa sava veida tehnisko ilgumu, jo tai jābūt aplūkojamai no neskaitāmiem leņķiem. Tāpēc tas ir dabiski, gleznām būt vairāk.
Tavas gleznas ar savu interesanto krāsu gammu un uz āru izbīdītajiem, nelielajiem fragmentiņiem katram ļauj saskatīt ko savu. Tomēr atļaušos pavaicāt – ko tu ar tām esi vēlējies pateikt?
Vienmēr uzlieku sev tādu kā filtru, lai man būtu vieglāk strādāt, un tā ir šī persiku rozā un melnā krāsa. Man vajag, lai būtu kāds ierobežojums, jo citādi, ja pieejamas ir visas krāsas, es tajā visā izplūstu.
Vēl dažās gleznās ir skulpturāli elementi. Esmu tādas asamblāžas vai kolāžas taisījis, kur ir precīzi atlieti gabali no arī kādiem manas vecmammas (mākslinieces Džemmas Skulmes) darbiem. Tie ir salauzti dažādos gabaliņos un ielīmēti gleznā kā tādi būvgabali, ar kuriem strādāt.
Vai tagad, kad ir iespēja iziet ārpus kanoniem un rāmjiem, būt māksliniekam ir vienkāršāk?
Es jau būtu varējis darīt pilnīgi jebko. Domāju, man šī izstāde sanākusi visai konservatīva. Te tomēr ir reāli objekti – glezna, tēlniecība. Gribētu, lai tās novatoriskās lietas ienāk organiski, nevis tas tiek uzstādīts kā pašmērķis.
Šeit redzamas arī lielākas un mazākas skulptūras, veidotas jau klasiskākā izpratnē. Tās visas ir baltas. Tādas mēs tās vērosim arī izstādē?
Pagaidām tās ir izveidotas no akrila sveķiem, lai es redzu, kā viņas izskatīsies. Izstādē tās būs atlietas bronzā. Pirmie bronzā atlietie darbi man bija ļoti liels piedzīvojums, un tie varēja arī netapt. Parasti jau notiek tā, ka tie darbi bronzā varbūt tiek realizēti pēc mākslinieka nāves. Piemēram, daudzus manas vecvecmammas, tēlnieces Martas Skulmes, darbus bronzā realizēja mana vecmāmiņa Džemma, kad Martas vairs nebija starp dzīvajiem.
Zinu, ka nevēlies akcentēt savu piederību slavenai mākslinieku dzimtai, bet gribi, lai sabiedrība saredz tevis paša paveikto. Tomēr pajautājušu – kā ir nākt no tik ievērojamas mākslinieku dzimtas, kuras katras paaudzes pārstāvis jau ir leģenda? Vai tas, ka tavs tēvs ir mākslinieks Juris Dimiters, vecvecāki – māksliniece Džemma Skulme un aktieris Artūrs Dimiters, vecvecmamma – tēlniece Marta Skulme, bet vecvectēvs gleznotājs, scenogrāfs un grafiķis Oto Skulme, uzliek kādus papildus pienākumus, rāmjus, vai tieši pretēji – nones tavā mākslā visas robežas?
Man vienmēr bijušas apkārt šīs skulptūras un gleznas, taču es to neņēmu vērā un neuzskatīju par kaut ko ļoti īpašu. Man no tā bija jāattālinās, lai atkal pieietu tuvāk un paraudzītos no cita skatu punkta. Man bija dots nedaudz gleznot mājās vienlaicīgi ar Džemmu, un vecmāmiņa ļoti bieži nāca klāt, komentēja un ieteica. Viņa jau labu gribēja, bet bieži vien tas man nojauca domu. Varbūt viņa pārāk daudz arī slavēja. Mans tētis bieži teica – neslavē viņu, jo tas jau nav labi cilvēku pārslavēt! Mani darbi tiešām arī nebija labi.
Vai cilvēki, zinot tavas dzimtas saknes, nemēģina vilkt paralēles un meklēt līdzīgus nospiedumus tavos un citu dzimtas mākslinieku darbos?
Manuprāt, ir interesanti, ja cilvēki ierauga kaut kādas līdzības. Tā kā esmu tajā visā iekšā, pats maz ieraugu to līdzīgo. Droši vien ar daudziem darbiem būs tā, ka nevarēs saprast, vai tā ir Džemma pēdējos gados vai es. Pēdējā gadā, kad Džemma bija dzīva, strādāju ar viņu kā reāls asistents, jo viņai bija jātaisa divmetrīgi darbi un viņa protams nevarēja tikt ar tiem galā, tos stiept un grozīt. Vienlaicīgi vecmamma man mācīja savus paņēmienus. Viņa uzskatīja par savu pienākumu man tos iemācīt, un tas bija kaut kas ļoti īpašs. Pēdējos gados viņa strādāja tādā ļoti abstraktā, bet vienkāršā veidā, lejot krāsas un strādājot ar lieliem laukumiem, un es strādāju līdzīgi. Citi varbūt teiks, pat pārāk…
Piedod, bet nekādas acīs krītošas līdzības ar Džemmas darbiem tavās gleznās gan neredzu.
Iespējams, palīdzēja tas, ka sākumā turējos pie tiem diviem toņiem, tā filtra, un tas palīdzēja man iznest savu domu tajā darbā. Ar krāsām strādāt nav viegli, tas prasa laiku.
Man patīk strādāt ar krāsas liešanu, jo tā ir tomēr skulpturāla padarīšana. Primāri es strādāju ar formām un tikai tad ar krāsu. Šobrīd Mākslas akadēmijā studēju tēlniecību pēdējā kursā bakalaura grāda iegūšanai. Pirms tam Rīgas Dizaina un Mākslas vidusskolā mācījos formas dizainu. Pēc specialitātes esmu skulpturālu objektu dizaina speciālists. Kas ir ļoti smieklīgs nosaukums, taču man ļoti noderēja arī dizaina aspekta apgūšana RDMV.
Kas pirmais piesaistīja tavu uzmanību – tēlniecība vai glezniecība?
Sāku ļoti vēlu, jo vecāki mani nekad nespieda nodarboties ar mākslu. Vecmamma manu tēti tā kā spieda to darīt, bet man viņš tādu audzināšanu nevēlējās dot un gribēja, lai es pats izvēlos. Domāju, tas bija ļoti labi, jo man neradās pret to visu riebums, tādēļ, ka man kaut kas tika uzspiests. Tētis pat teica, labāk lai es nekļūstu mākslinieks, jo viņš redz, cik grūti tas ir. Mans tētis ļoti smalki visu jūt un vienmēr viss, ko viņš saka, ir pārdomāts.
Bet laikam jau tur neko nevarēja darīt, jo tomēr tā ir visa mana dzīve un tas man ir kaut kas ļoti tuvs. Vienmēr esmu bijis kopā ar tiem darbiem, ar ģimeni, ir pilnīgi dabiski, ka man gribējās pievērsties mākslai.
Kā tev radās doma par personālizstādes rīkošanu? Tā tomēr ir diezgan liela uzdrīkstēšanās. Vai prātīgāk nebūtu izstādīt savus darbus Mākslas akadēmijā?
Mākslas akadēmijā tie vairāk ir uzdevumi. Visi šie darbi tapuši ārpus Mākslas akadēmijas uzdevumiem. Man patīk darīt to, kas nav kāda cita ieteikums, un man arī gribējās pašam sevi pārsteigt, lai ir interesanti.
Arī izstādes iekārtošana nebija tik vienkārša. Piemēram, man bija jāatrisina, kā paslēpt špaktelējuma vietas izstādes sienās. Es nevarēju atļauties visu pārkrāsot, jo tas ir milzīgs darbs, un izdomāju izmantot savu autortehniku, kas ir krāsā piesūcināta tekstila mešana uz audekla, un to nospiedumus veidoju tā, lai tie paslēptu remonta neesamību. Domāju, tie diezgan labi izskatās kā fons.
Būtībā, no sākuma līdz beigām darbojos te viens, ik pa brīdim paņemot kādu palīgos. Parasti tā nav, pie izstādes veidošanas strādā vesela komanda. Man ir tā pieredze mēģināt visu novest līdz rezultātam pašam. Vēl jāizberž grīdas, ir plāns ielikt vēl divas fotogrāfijas.
Pirms pāris gadiem ļoti aizrāvos ar fotogrāfiju. Gāju pa ielām un meklēju interesantas, nodrupušas namu fasādes, būtībā mēģināju atrast jau gatavu mākslas darbu. Tagad to vairs nedaru, tagad pats cenšos to mākslas darbu uztaisīt.
Izstādes veidošanā man palīdz fonds “Tavs atbalsts”, par ko esmu fondam ļoti pateicīgs.
Nedaudz provokatīvs jautājums. Pēc laikmetīgās mākslas izstādes aplūkošanas apmeklētāji šad tad saka: nu kas gan tur tāds, es arī tā varētu! Ko tu viņiem atbildētu?
Vienu objektu es taisu ilgi, un dažreiz tie ir pat simts metieni uz tā audekla, kamēr ir īstā konsistence krāsai un audeklam. Arī gleznām it kā tas viss tiek izdarīts tādā vienā vēzienā, bet, lai līdz tam vēzienam nonāktu, ir ļoti, ļoti daudz neveiksmju.
Meklēju tādus sižetus, kur ir ļoti daudz kas saskatāms, kur katram cilvēkam ir daudzslāņainas iespējas ieraudzīt. Piemēram, mākoņos mēs taču ieraugām visu ko, tas ir no bērnības, un gleznās cilvēki trenējas šo spēju nepazaudēt.
Visu tavā personālizstādē gaidāmo neatklāsim, lai paliek vieta intrigai. Tomēr vēl kādu nelielu priekškara maliņu tu varētu pacelt.
Te uz grīdas nobērti manas vecvecmammas Martas Skulmes māli, kuri visu šo laiku bija iekonservēti un kurus savulaik viņa pati saskaldījusi nelielos gabaliņos. Te būs tāda kā māla smilšu kaste, kurā mēs ar vecvecmammu tā kā saspēlēsimies. Tie ir trīsdimensionāli ieskanēti un izprintēti divi Martas darbi kopā ar diviem maniem darbiem. Vēl man ir lampa, kuru savulaik projektēja Oto Skulme, kā arī skatlogā ir motīvs no kādas Ojāra Ābola grafikas, kādā gleznā ir arī saskatāms mana tēta sērkociņš. Ar šiem visiem māksliniekiem es iekšēji strādāju kopā.
Izstādi ikviens interesents varēs aplūkot no 13.decembra līdz 5.janvārim piektdienās, sestdienās un svētdienās no plkst. 11.00 līdz 14.00. Visi darbi līdz šim neizrādīti.
Izstādi atbalsta Fonds “Tavs atbalsts”.
