“Artrīts” – aizliegums priecāties. Pieredze, kad sāpēm ir psiholoģisks iemesls 0
Kad tiek runāts par psihosomatiskiem simptomiem, psihoterapeita klienti nereti uzskata, ka tas ir sava veida sods par kādu agrāku rīcību vai sekas tam, ka neej pa īsto ceļu, novērojusi psihoterapeite Anastasija Lobazova, kas daudz strādā ar psihosomatikas tēmu. Tajā pašā laikā praksē daudz biežāk redzams, ka traucējums vedina piepildīt dzīves resursus, fiziskos un psiholoģiskos. Psihologs var palīdzēt tajās situācijās, kad tā vai citādi klienta uzstādījums traucē viņam to darīt un viņš izjūt vainu (īpaši gadījumos, kad neapzinātā autoagresija provocē psihosomatiskos simptomus). Lūk, piemērs, kā psihosomatiskā simptoma analīze maskējas zem atrīta.
– Ja es pareizi saprotu, neskatoties uz to, ka rentgens neuzrāda nekādas patoloģijas, jūsu pirksti joprojām visu laiku sāp?
– Vienkārši, kad jūs ieteicāt rakstīt dienasgrāmatu, es sapratu, ka sāpes rodas tad, kad no manis vajadzīgs kaut kāds asums un spēks. Mani tas ļoti biedē, ārsti īsti negrib neko ārstēt, bet es varu visu mūžu palikt nespējīga.
– Ko jūs baidāties pazaudēt visvairāk? Kādu darbu jūs darāt šobrīd?
– Es pat nezinu. Kad es gatavoju ēdienu, es neko nemanu… varu tīrīt māju… bet zīmēt, spēlēt ģitāru, adīt un pat rakstīt esejas blogā es vairs nevarēšu.
– Kā jūs varētu vienā vārdā nosaukt zīmēšanu, spēli, bloga rakstīšanu un adīšanu?
– Tas ir mans “stabilizators”, mans resurss. Bet es to daru reti, jo no sākuma es nomierinos, bet pēc tam visu laiku izjūtu kaunu un vainu… Mamma vienmēr dusmojās, kad pieķēra mani kaut ko no tā darām, viņa uzskatīja, ka tas ir tukšs laika tēriņš. Labāk darīt kaut ko derīgu. Sākumā es aizmirstos, bet pēc laiciņa galvā lien domas, ka esmu slikta māte. Tā vietā, lai sēdētu pie rakstu darba vai adītu labāk taču es varētu spēlēties ar bērniem un darīt kaut ko mājās.
– Atcerēsimies vēlreiz, kas notika, kad simptoms parādījās pirmo reizi?
– Nav konkrēta datuma, viss sākās epizodiski. Bija kopumā grūts mēnesis – dēls slimoja, vajadzēja viņu ik dienu vest uz slimnīcu, bija problēmas darbā, daudzi pasūtītāji atteicās no preces, vēl sastrīdējos ar vīru, divas nedēļas nesarunājāmies… Vienkārši bija tāds periods, kad vajadzēja atmest lieko un skriet-vilkt-sarunāt-lemt. Taču es neko īpašu nedarīju ar rokām, es nevarēju tās pārslogot.
– Vai es pareizi saprotu – tajā laikā, kad jums ļoti bija vajadzīgs atbalsts, jūs uzstādījāt sev uzdevumu nenovērsties ne uz ko un būt maksimāli efektīva, pielietojot iekšējos spēkus?
– Ziniet, tobrīd, pat ja es būtu gribējusi, manas rokas vienkārši nedotu iespēju ne adīt, ne rakstīt, ne spēlēt.
– Tieši tā.
– Tas ir, jūs gribat teikt, ka es pati sev aizliedzu “priecāties”?
– Es pat nezinu. Kad jūs pēdējo reizi darījāt kaut ko bez sāpēm, kas jums sniegtu prieku?
– Nezinu, neatceros. Ļoti sen… Bet man ir sajūta, ka mani klusi neieredz par manu “labsajūtu”, un tā ir nepatīkama sajūta.
– Kurš jūs neieredz? Vīrs? Bērni? Tuvinieki?
– Nu nē… Vienkārši ir šāda sajūta… Pati sevi neieredzu, vai? Mjā, mēģināsim to risināt…
Avots: psy-practice.com
