Artistiskuma parāde 0
Šajā ekspresrecenzijas formātā ietilpst tikai pirmie iespaidi par Valmieras teātra “Hamleta” jauniestudējumu, ko šekspirologi un apskatnieki plašākos rakstos analizēs vēlāk. Pēc pirmizrādes ir pāragri spriest par to, kādu rezonansi raisīs iestudējums, cik ievērojams tas būs Baltijas, Latvijas un Valmieras teātra mērogā, kur hamletiskuma tradīcijas izkoptas grodi un pamatīgi.
Taču nenoliedzami, ka režisores Indras Rogas Šekspīra kanoniskās lugas uzvedums uz skatuves, kur to divreiz un salīdzinoši nesen veicis Oļģerts Kroders – latviešu teātra klasiķis un arī kanons –, ir izaicinājums. Tas novelk mērauklu salīdzinājumam ne vien ar Krodera devumu, bet arī ar latviešu teātra vēstures izcilām lappusēm, kurās katrs no “Hamletiem” ir būtisks sava laika atainojums mākslinieciskā un ētiskajā šķērsgriezumā. Piesaucot valmieriešu tradīciju paliekošo nozīmi sava laika kontekstā, jāmin līmenis, ko Riharda Rudāka 1972. gadā spēlētais varonis ierakstījis teātra vēsturē kā “nācijas sirdsapziņas simbola” iemiesojums*. Arī aktiera Ivo Martinsona titullomas izpildījums iekļuva 2007./2008. gada “Spēlmaņu nakts” nominācijās kā pretendents uz gada labākā aktiera un arī pati izrāde – uz labākās izrādes titulu. Mārtiņa Vilkārša 2008. gada iestudējumam veidotā iespaidīgā scenogrāfija, kurā izrādes kaislības virmoja cilvēcisko domu krātuvē – bibliotēkā, uz milzīgās skatuves līdzās sēžot skatītājiem un aktieriem, guva atzinību par darbības norises vietas jēdzienisko paplašinājumu.
Māksliniecisko ideju mērogs raksturo konkrēto laiku, un arī Indras Rogas interpretācija par Šekspīra lugu “šeit un tagad” izsaka šī brīža dzīves pulsu un domāšanas uzstādījumus. Pirmizrādes iespaids rāda vismaz divus iemeslus, kādēļ konkrētais iestudējums tapis. Tā abi iemesli nolasāmi kā māk-slinieciskās vadītājas vēlme spēcināt Valmieras teātra aktieru kolektīva meistarību. Rogas “Hamlets” vispirms apliecina aktieru pamatsastāva ansambļa spēles meistarību un, otrkārt, sniedz iespēju jaunajiem aktieriem ar sarežģītiem uzdevumiem ieaugt ansamblī. Tas izdodas pārliecinoši.
Uz kuģa klāja
Pretstatā iepriekšējam atvērtajam “visa pasaule – teātris” iespaidam, šoreiz scenogrāfa un videomākslinieka Mārtiņa Vilkārša skatītājiem pietuvinātais un ieslīpi piepaceltais proscēnijs piedāvā īpaši šauru spēles telpu. To no abām pusēm ierobežo no klūgām vai otrreiz pārstrādātiem materiāliem darināti aizslietņi, un kuģa iespaidu paspilgtina jūras videoprojekcija fonā. Uz skatuves – maza skatuve, kur spēlēt teatrālu teātri. Pirmais te parādās mīms (lomā – Jānis Kreklis), tērpts čapliniska stila kostīmā, ar balti klātu sejas grimu. Mēmais varonis nospēlē īsu, publiku uzjautrinošu etīdi par mušu, ko izdodas notvert pēc krietniem pūliņiem. Viņš pazūd, lai visas izrādes laikā parādītos kā komentētājs notikumiem, ko izspēlē “uz priekšu”, paredzot un brīdinot skatītājus, lai viss jau būtu iepriekš zināms. Reizē ar viņa pirmo aiziešanu, nesakot ne vārda, no skatuves kreisās uz labo pusi aizsteidzas melnā tērptais Hamlets, un atskan sitieniem līdzīgi muzikāli akcenti. Kad uz skatuves uznāk kāzu procesija – karaļpāris ar galminiekiem –, top skaidrs, ka vienotas stilistikas nebūs ne muzikālā partitūrā, ne tērpos. Līdzīgi galvenā varoņa kostīmiem katrs personāžs ietērpts tā raksturam vajadzīgajā cita laikmeta stilā. Aktiera spēlei piemeklēti nepieciešamie rekvizīti, parūkas, grims, un aktierspēlei pakļauts arī Šekspīra teksts, ko izrādei īpaši tulkojis Mārtiņš Meiers. Izrādes žanrs – piedzīvojumi ar atriebību – pilnībā ietverts aktieru spēles darbībā.
Plecu pie pleca
Vispirms – par jaunajiem. Līdzās pieredzējušā Ingus Kniploka Rozenkrancam ne mazāk izteiksmīgs ir Eduards Johansons Gildenšterna tēlā. Blakus izcilā aktiera Krišjāņa Salmiņa Dvīnim meistarībā un precizitātē neatpaliek otrs Dvīnis – Sandis Runge. Savukārt duelī ar Hamletu temperamentā un dzīvīgumā spilgtāks par sāncensi izskatās Laerts, kas ir jaunā aktiera Kārļa Arnolda Avota darbs. Jūtīgs divskatā ar māsu Ofēliju un tiešs tēva atriebē, šis Laerts pārliecina kā Šekspīra dubultā sižeta iemiesotājs, kurš piln-asinīgi atkārto galvenā varoņa motīvu par tēva nāves atbildības sajūtu. Elīna Hanzena atveido emocionāli ietilpīgo Ofēlijas tēlu kā tukšos solījumos apjukušu meiteni. Jaunā aktrise varones spontāni izkāpināto raksturu rāda ar dziesmām un skaļiem, it kā brīvdomīgiem un mazliet kaijas saucienus atgādinošiem izsaucieniem, kas sākumā ir priecīgi apliecinoši, bet finālā – izmisuši.
Spilgtus tēlus atveido pieredzes bagātie meistari. Gribas izcelt Tālivaldi Lasmani Polonija tēlā, kam piešķirtas komiski pārspīlētas, tomēr psiholoģiski precīzas krāsas. Viņa bailīgi pazemīgā darbošanās un nervozā pļāpība attaisno Šekspīra lomas teksta daudzvārdību, ko aktieris spēlē kā rakstura īpašību. Ieva Puķe kaislīgi jutekliski izdzīvo Ģertrūdes plašo izjūtu gammu sievietes mātes jūtu un atbildības konfliktu traģiskās vainas izkāpinājumā. Mārtiņš Meiers titullomā pārliecinoši atveido neliekuļoti tiešu, spītīgi neatlaidīgu konkrētās situācijas vērotāju, cilvēku, kurš lēmumus pieņem vairāk spontāni nekā intelektuāli un kura lomas partitūrā paliek nenospēlētas traģiskās notis. Vismaz pirmizrādē.
Valmieriešu jauniestudējums iezīmē aktieru sastāva papildināšanās un atjaunošanās tendenci, kas līdzīgi tramplīnam, perspektīvā ļauj sagaidīt augstu māksliniecisku virsotņu sasniegšanu.
* “Teātra režija Baltijā”, “Jumava”, 2006, sastādītāja un raksta autore par Kroderu – Silvija Radzobe.
Viljams Šekspīrs, “Hamlets”, iestudējums Valmieras Drāmas teātrī
Režisore Indra Roga, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone, tulkojums – Indra Roga, Mārtiņš Meiers.
Lomās: Mārtiņš Meiers, Kārlis Arnolds Avots, Kārlis Freimanis, Elīna Hanzena, Rihards Jakovels, Eduards Johansons, Januss Johansons u. c.
Nākamās izrādes: 28. aprīlī, 11., 15. maijā.
Vārds skatītājiem
Ofēlija: “Ļoti patika! Mūsdienīga, asprātīga, aizraujoša izrāde. Izcila aktieru izvēle. Meiers izcils. Lasmanim bravo! Scenogrāfija moderna, super, tērpi papildina tēlus.”
Annasofija: “Izrāde ir krāsains sprādziens šajā pelēcīgajā teātra sezonā. Katru reizi, klausoties pasaulzināmo lugu, gūstu jaunas atziņas. Pavisam noteikti – mana sezonas spilgtākā izrāde: caur vieglumu uz smagiem jautājumiem. Meiers ar katru šūniņu dzīvo Hamletā.”
Viedokļi no vdt.lv un twitter
