Artis Vaivods piedāvā redzējumu par zaļo kursu no Latgales skatpunkta: zemi vairāk apmežot nevis aizaudzēt ar brikšņiem un krūmiem 12
Juris Viļums, žurnāls “Baltijas Koks”
2015. gada pavasarī žurnāla Baltijas Koks vāku rotāja fotogrāfija ar Arti Vaivodu – toreiz viņš aprīļa numura lappusēs gana plaši izstāstīja par savu saimniekošanu mežā un lauksaimniecības jomā. Pēc gada viņš saņēma apbalvojumu Zelta čiekurs nominācijā par ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu.
Satikām Arti Vaivodu nu jau vairāk nekā pēc sešiem gadiem – viņš joprojām aktīvi saimnieko savā īpašumā, darbojas mežsaimnieku kooperatīvā un vēlas izprast, kurp mūs īsti ved tas jaunais zaļais kurss, par kuru aizvien vairāk dzirdam pasaules politiķus un vietējos ļaudis runājam, taču šajā tēmā patiešām pagaidām jautājumu ir vairāk nekā atbilžu.
Patīk mežu stādīt
Tīmekļa plašumos atrodu 2013. gada rakstu, kurā Artis Vaivods aktīvi aicina zemi apmežot, nevis audzēt tajā krūmus. Pa šo laiku, šķiet, daudzviet situācija ir uzlabojusies, taču joprojām varam manīt aizaugušas platības, kas nenes labumu ne īpašniekam, ne valsts tautsaimniecībai.
Artis Vaivods vienmēr ir bijis meža stādīšanas popularizētājs, pats stādījis, pētījis – noskatīti dažādi veidi, kā labāk piemēroties dabas izvirzītajiem noteikumiem. Uz savu saimniecību viņš aicina citus mežu īpašniekus, rāda, stāsta, sadarbībā ar iestādēm rīko dažādus seminārus – pie viņa bijuši kolēģi no Latvijas Meža īpašnieku biedrības, mazpulki, Latvijas Pašvaldību savienības pārstāvji, arī prominentas personas.
Artis Vaivods vienmēr ir meklējis loģiku valsts noteiktajos normatīvos un, ja to nav atradis, nekad nav kautrējies skaļi paust kritiku un savu viedokli pamatot.
Cik lielā blīvumā ir jāstāda jaunie stādi? Atbilstoši novecojušajiem valsts noteiktajiem normatīviem vai beidzot jāieklausās, ko saka Latvijas zinātnieki? Ja stāds ir augstvērtīgs, tad kāpēc to stādīt pārlieku bieži un pēc tam vēl darīt lieku darbu, veicot retināšanu?
Artis Vaivods savā saimniecībā izmēģina jaunas idejas. No zviedriem noskatīta tehnoloģija ar kupicošanu, īpaši tas der slapjākās vietās. Pirms vairāk nekā trim gadiem Artis Vaivods no kādas rīdzinieces atpircis upes palienes pļavu, kas bija lekniem krūmiem noaugusi. Krūmi nogriezti, sašķeldoti, augsne sakupicota un sastādīts melnalksnis ar bērza piejaukumu klāt (atbilstoši ES projekta noteiktajām prasībām jāstāda mistraudzes, lai gan šeit tam bērzam neklāsies viegli). Nu jau kociņi izstiepušies 2–2,5 metru garumā.
Artis Vaivods saimnieko vairāk nekā 200 ha meža platībās un apmēram tikpat lielās lauksaimniecības teritorijās. Ar lauksaimniecības teritorijām gan vairāk strādā dēls. Abi aizvien mēģina paplašināt darbību – nupat iemaksāts avanss par 30 ha aizaugušu lauksaimniecības zemi, kas būs jāatjauno apritē – ziemā būs, ko darīt.
Īsi pirms mūsu sarunas Artis Vaivods ir klausījies četras stundas garu Latvijas Lauku konsultāciju centra (LLKC) prezentāciju par gaidāmajām izmaiņām lauku un mežu atbalsta politikā. Īsi sakot, būs interesanti.
Arta Vaivoda dēls jau ceturto gadu ir aizrāvies ar tiešo sēju. Viņš tepat Latvijā brauc pie citiem pieredzi smelties, Latvijā ir saimniecības, kas jau 10 gadu zemi near, arī uz Ukrainu, kur jau ilgāku laiku cenšas pielāgoties klimata izmaiņām. Ja pavasarī mēnesi nav lietus, tad viss izkalst. Ziemai var atstāt garāku rugaini, lai labāk notur sniegu, nevis nopūš to pa grāvjiem.
Tiešā sēja īpaši laba ir smilšainākās augsnēs, lai auglīgo zemes kārtu lieki negrozītu un nepakļautu to vēja erozijai un lai vērtīgos minerālus neskalotu uz grāvjiem, upēm un jūru, lai nav gadu no gada atkal jāsēj papildu minerālvielas. Vērtīgās augu atliekas paliek augšā, un sliekas – dabīgie zemes irdinātāji – par šādu saimniekošanas veidu ir divtik pateicīgas.
Tradīcijas ir svarīgas, taču ne vienmēr der princips: vecaistēvs ara, tēvs ara, es arī aršu. Nākamajā periodā esot paredzēts papildu atbalsts tieši minimālai zemes apstrādei, mazākai minerālmēslu lietošanai – arī par to būšot stingrāk jāatskaitās un publiski jābūt redzamam, kas tajā laukā notiek. Lai arī kaimiņu bitenieks var sekot līdzi. Civilizēti jādara!
Artim Vaivodam tuvāka tomēr ir mežu tēma. Viņš ir Latvijas Meža īpašnieku biedrības padomē kā mazo meža īpašnieku pārstāvis. Kopumā esot labi, ka Latvijā ir viena šāda organizācija, kas apvieno gan AS Latvijas Valsts meži, gan lielās juridiskās kompānijas, gan ārvalstu investorus, gan mazos privātīpašniekus, gan pašvaldības, pat baznīcas. «Izrunājam tēmu, vienojamies par kopīgu viedokli un ejam ar to ārā! Tiesību aktu veidošanas procesā aktīvi iesaistāmies,» viņš paskaidro.
Kooperatīvs Mežsaimnieks
Pirms sešiem gadiem Artis Vaivods žurnālam Baltijas Koks stāstīja par kooperācijas lielo nozīmi – skaļi apdomāja par nepieciešamību dibināt kooperatīvu. Vēlāk ceļi saveda ar suitu Grigoriju Rozentālu, kurš uzrunāja Arti Vaivodu izveidot kooperatīva Mežsaimnieks Latgales filiāli. Šobrīd kooperatīvs ir lielākais Latvijā gan pēc dalībnieku skaita, gan pēc apgrozījuma. Lai arī Artis Vaivods šajā darbā ir tikai uz pusslodzi, šogad viņš kopā ar diviem kolēģiem ir labi pastrādājuši, un vismaz Latgales reģionā kooperatīvs strādā ar peļņu.
Kooperatīvs ar lielāku apjomu var dabūt labāku samaksu un līdz ar to arī peļņu meža īpašniekam, taču vērtīgākais, ko šāda sadarbība var sniegt, ir tieši pēc tam – augsnes sagatavošana, stādu sagādāšana, konsultācijas, kuras apmaksāja Eiropas Savienība.
Latvijā ir daudz uzņēmēju, kas nopirks un profesionāli nogriezīs mežu, bet pēc tam mežā veicamie darbi vairs neiet tik raiti. Kooperatīvs saviem biedriem palīdz iegūt Eiropas naudu apmežošanai, mazvērtīgu mežaudžu nomaiņai pret augstvērtīgāku, jaunaudžu retināšanai. Pagājušajā stādīšanas sezonā kooperatīva Mežsaimnieks biedru īpašumos ir iestādīts vairāk nekā viens miljons stādu!
Kad bija problēmas ar stādu sagādi Latvijā, daļu no stādiem ieveda no Lietuvas. Tika veiktas nepieciešamās pārbaudes, vai tie derēs mūsu klimatiskajiem apstākļiem, sertificēšana un citas papīru būšanas. Mazam meža īpašniekam tas nebūtu paveicams. Kooperatīvs nodrošina tādu kā drošības spilvenu visai tautsaimniecības nozarei – kopā ir vieglāk iet uz nelielu risku un pasūtīt lielāku stādu apjomu uz priekšu.
Artis Vaivods priecājas par aplikāciju LVM GEO, bez kuras kooperatīva darbība nu jau vairs nebūtu iedomājama. Tagad katram jaunajam kooperatīva biedram ir obligāta prasība šai sistēmai pievienot arī savu īpašumu. Darbi notiek daudz efektīvāk. Kur braukt strādāt, kur augsni gatavot, kur stādīt – to visu var koordinēt caur telefonu. Artis Vaivods atzīst: «Citādi nemākam un vairs negribam strādāt.»
Kooperatīvs nepārtraukti paplašinās. Artis Vaivods neatceras nevienu, kurš Latgalē būtu no tā izstājies. Svarīgi ir arī kooperatīva ietvaros reģiona griezumā saglabāt zināmu neatkarību, lai paši var labāk plānot savu darbu. Centralizēti veic tikai grāmatvedības lietas.
Artim Vaivodam ar ES atbalstu ir bijušas iespējas plaši apskatīt citu valstu pieredzi. Jāatzīst, ka tur vairs nemaz nesaprot, kā var mežā saimniekot bez kooperācijas – viņiem tajā ir nu jau 100 gadu pieredze.
«Nu jau abām pusēm ir, ar ko padalīties, – mēs braucam pie viņiem, viņi – pie mums. Igaunija, Zviedrija, Norvēģija, Somija, Francija. Pirms dažiem gadiem bijām pie igauņiem – viņiem daudz kas ir lietderīgi datorizēts. Tur noskatītās lietas apkopojām un pastāstījām arī mūsu Valsts meža dienestam (VMD).
Piemēram, tev ir ciršanas vecumu sasniedzis mežs, sagatavo iesniegumu un nosūti – vispirms to pārbauda datorprogramma, kas salīdzina, vai attiecīgajam gabalam ir pareizais vecums, vai sakrīt platība, ja tā ir, tad jau pēc dažām minūtēm saņem ciršanas apliecinājumu – par velti! Pie mums tagad vairākkārt grib paaugstināt maksu par katru ciršanas atļaujas saņemšanu,» Artis Vaivods neslēpj sašutumu.
«Somijā, piemēram, vispār nav vecuma ierobežojuma. Gribi griezt savu mežu pirms laika? Griez – pats muļķis. Pie mums valsts sargā manu mežu no manis paša. Varbūt valsts noteiks, kad pļaut labību, kad drīkst rakt kartupeļus un kad nedrīkst?»
Citviet Eiropā notiek meža taksatoru licencēšana un pēc tam visi uzticas šim profesionāļa veikumam. Izlases kārtā augstākas kategorijas taksatori var noteikt pārbaudes. Ja ir bijušas kļūdas vai neatbilstības, licence jāatņem. «Pie mums katru taksāciju pārbauda mežzinis, un viņam ir tiesības to noraidīt, lai gan vēl jājautā, vai šim ierēdnim ir attiecīga izglītība un zināšanas,» viņš klāsta.
Meža dzīvnieku blīvums un postījumi
Artis Vaivods papildus darbojas Austrumlatgales virsmežniecības medījamo dzīvnieku limitu noteikšanas komisijā. Tiek saņemt dati no VMD, no medniekiem, uzklausīts zemnieku, mežinieku un dabas draugu viedoklis, tiek analizēti dati. Taču līdzšinējā pieredze parāda, ka vietām šī sistēma strādā gana labi, bet citviet no dažādām ieinteresētajām pusēm tiek saņemti ļoti pretrunīgi dati, un līdz ar to ir grūti tikt pie patiesības.
Artis Vaivods liek lielas cerības uz jauno aplikāciju Mednis, kas tiek izstrādāta vairāku organizāciju sadarbības projektā. Mērķis ir izstrādāt ar Meža valsts reģistru savietojamu datu ievākšanas rīku un mobilo lietotni medījamo dzīvnieku, to klātbūtnes pierādījumu, nomedīšanas fakta un postījumu reģistrēšanai, lai veicinātu mežsaimniecības resursu izmantošanu optimālā līmenī, vienlaicīgi samazinot medniecības administratīvo slogu.
Šobrīd visi ir neapmierināti ar samudžinātajiem tiesību aktiem – ko var, ko nevar, limiti, saskaņošana ar meža īpašniekiem, uzskaite. Konstatēto postījumu pieteikšana vien ir ko vērta. Artis Vaivods pirms trim gadiem vienreiz pamēģināja rakstīt sūdzību par nodarītajiem postījumiem jaunaudzē. «Liela ķēpa ar dokumentiem. Beigās atrakstījās, ka neesmu veicis preventīvos pasākumus. Pēc tam vairs nerakstīju,» viņš saka.
Artis Vaivods cer, ka tagad sistēma ļaus ērti un operatīvi fiksēt dzīvnieku vai tā atstātās pēdas, nofotografēt un nosūtīt datus reģistram. Te jāpiemin, ka šobrīd šādus datus no saņemtās informācijas VMD pievieno manuāli. Ja visi sāks aktīvi lietot mobilo aplikāciju, fiksēt, uzskaitīt – konkrētā vietā un laikā, tad arī varēs labāk sekot esošajai situācijai, nevis spekulēt, ka «tas tikai no Krievijas iemaldījies dzīvnieku bars». Arī medniekam tas varētu atvieglot papīru aizpildīšanu, digitāli to visu var izdarīt – nomedīji, nofotografēji, piefiksēji, nospiedi pogu un nosūtīji datus. Gribas likt cerības, ka būs labāk.
Citās valstīs jau līdzīgas aplikācijas strādājot.
Artis Vaivods stāsta, ka pirms 20 gadiem, stādot mežus, bija mazāk problēmu. Pēdējos gados, ja stādus neapsmērē ar aizsarglīdzekļiem, noteikti apēdīs. No vienas puses, mednieks grib vairāk medījuma, bet, no otras puses, meža īpašniekam ir lielāki zaudējumi. Jābūt balansam. Te atkal var pieminēt Somijas piemēru, kur visas puses ir vienojušās par vienu skaitli – konkrētu dzīvnieku blīvuma mēru uz vienu teritorijas vienību. Artis Vaivods stāsta, ka Somijā tas ir aptuveni četras reizes mazāks nekā šobrīd vidēji Latvijā.
Ja kāds šo apšauba, paskatieties Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) statistiku, katru gadu pieaug negadījumu skaits uz ceļiem, tiek notriekti dzīvnieki, bojāti transportlīdzekļi, arī bojāgājušo cilvēku skaits pieaug.
Zaļais terorisms
Vai meža zemes īpašnieks ir vai tomēr nav sava īpašuma saimnieks? Varbūt tikai pārvaldnieks, ja katra rīcība savā mežā ir jāsaskaņo ar valsts iestādi?
Artis Vaivods atbalsta zaļākas pasaules ideju, taču atgādina, ka nedrīkstam krist galējībās. «Citviet Eiropā, ja tavā īpašumā atrasta kāda īpaša dabas bagātība, iestāde iet ar tevi uz pārrunām, jo tiek cienīts privātīpašums. Tiek apspriesti rīcības varianti. Ko īpašnieks gatavs darīt pats, kas viņam jāņem vērā, kaut ko gatava palīdzēt un izdarīt valsts.
Iespējams, var apspriest kādu kompensēšanas mehānismu – varbūt citu līdzvērtīgu teritoriju iemainīt. Pie mums pat nepaaicina mani līdzi kā īpašnieku, tikai informē, ka gada laikā nāks manu īpašumu revidēt. Bet es arī gribu zināt, kādas vērtības ir manā īpašumā, tādēļ labprāt ietu līdzi ekspertiem, tikai pasakiet vietu un laiku. Šo Meža īpašnieku biedrībai diemžēl neizdevās panākt,» viņš stāsta.
Sabiedrība ir izaugusi, kļuvusi gudrāka un pārtikušāka, cilvēki ir gatavi daudz ko darīt, bet ar viņiem ir jārunā. «Ja mana īpašuma kāda daļa ir jāatvēl dabas aizsardzībai – labi, darām tā, bet tad ļaujiet pārējā teritorijā man saimniekot bez liekas birokrātijas. Oficiālā dokumentā – zemes grāmatā – nav aprobežojuma, bet te viena, tad otra iestāde raksta un stāsta man, ko es nedrīkstu darīt,» viņš klāsta.
Artim Vaivodam par šo visu ir gana skarbs salīdzinājums: «Ja atnāksiet pie saimnieka un palūgsiet, vai drīkst kādu ābolu noplūkt no ābeles, viņš jums atļaus un vēl ierādīs, kurā ābelē garšīgākie un gatavākie augļi. Katru gadu Latgalē svētceļniekiem ceļa malā gluži vienkārši noliekam veselus grozus. Vectēvs man stāstījis, ja kāds nāk slepus manā īpašumā un zog ābolus ābeļdārzā vai lien manā klētī, tad es pieņemu, ka tas ir zaglis, un šauju ar sāli pēcpusē.»
Eiropa pieprasa palielināt aizsargājamo teritoriju platības. Zaļais kurss jau praktiski ir aizsācies aizvakar, bet mēs par to Latvijā vēl praktiski nerunājam. Taču mums ir augstu attīstījusies kokrūpniecība. Pēdējo gadu laikā Latvija importē koksni no Lietuvas un Skandināvijas valstīm. Ceļi no Krievijas un Baltkrievijas vismaz pagaidām, izskatās, ir praktiski slēgti. Tas viss rada draudus mūsu labklājībai. Ja Latvijā nebūs ražošanas, bet būs tikai rezervāts, tad cilvēki turpinās aizceļot uz augstākas labklājības zemēm.
Veidojas strupceļš – no vienas puses, tiek prasīts samazināt fosilo resursu izmantošanu un lietot vairāk dabai draudzīgu materiālu, arī būvniecībā, taču, no otras puses, saimniecisko mežu teritorijas samazināt. Ir jādomā, kā visu šo situāciju vērst par labu. Artis Vaivods atgādina, ka šobrīd pasaulē palielinās granulu cenas un noteikti palielināsies vēl vairāk. Arī Latvijā tās varētu izmantot plašāk, un to varētu veicināt ar saprātīgu nodokļu politiku. Kāpēc daudzas Latvijas pilsētas siltumu sev ražo ar gāzi? Bet Eiropas pilsētas tiek sildītas ar Latvijā saražotām granulām!
«Arī kūdras ieguvi grib aizliegt. Bet mēs to neizmantojam kurināšanai, bet gan to pašu zaļo ideju realizēšanai – stādu ražošanai, tomātiem, gurķiem, puķēm un mazdārziņiem. Latvija ir lielākais kūdras eksportētājs. Un šādu nozari grib aizvērt. Mēs viena gada laikā norokam mazāk, nekā atjaunojas – tas ir resurss, kas lēni, tomēr atjaunojas. Eiropa dažreiz vienkārši negrib mūs dzirdēt,» viņš saka.
Un tad vēl lielie pasaules piesārņotāji tagad būs gatavi darīt labus darbus un lielas naudas summas ieguldīt zaļo īpašumu iegādē un uzturēšanā. Lielākas platības var nopirkt tur, kur lētāk, tāpēc tieši Latvija var kļūt par pievilcīgu teritoriju šādām investīcijām.
Visiem ir jāsaprot divas lietas. Pirmā – zaļais kurss būs, un mēs no tā neizvairīsimies. Otrā lieta – vajag ieguldīt mērķtiecīgu un lielu darbu, lai varam no šā jaunā virziena nevis ciest, bet iegūt kopīgu labumu. Mums jābūt gudriem, tad būsim arī turīgi. Citādi mēs vienkārši tiksim pavilkti zem tā lielā zaļā ceļa ruļļa.
