Artis un Undīne Pabriki. Līdzsvarā starp ģimeni un karjeru 0
Kurš gan nezina, ka mīlestībai nav tautību un valstu robežu, bet, tiekoties ar aizsardzības ministru Arti Pabriku un viņa dzīvesbiedri Undīni par to pārliecinos arī dzīvē. Neatceros, kad būtu intervējusi laulātu pāri, kas sarunas laikā tik mīļi turētu viens otra roku.
Tikšanās laikā nospriežu, ka viņi ir ne tikai saskaņoti tērpušies, bet arī saskanīgi dzīvo. Vismaz man tāda pārliecība radās. Undīne pēc tautības ir vāciete, bet teicami iemācījusies runāt latviski. Viņai nevajadzēja “gaismas” gadus, lai apgūtu mūsu valodu, pietika ar trīs mēnešiem. Ievēroju, ka Undīne emocionāli ir vairāk ieturēta, salīdzinot ar Arti, kurš pēc dabas ir atvērtāks. Viņu laulība noslēgta pirms piecpadsmit gadiem, un tajā aug divi bērni – dēls Hauke Namejs un meita Alvīne Dārta. Artim no pirmās laulības ir arī pieaugusi meita Dita.
– Zinu, ka jūs iepazināties ārzemēs. Vai tas notika Dānijā, kur Artis studēja?
Artis: – Dānijā es mācījos piecus gadus, bet tur man bija citas meitenes. Mēs ar Undīni satikāmies Igaunijā. Es turp devos no Dānijas, lai piedalītos konferencē. Undīne Igaunijā jau bija pavadījusi trīs mēnešus un arī piedalījās mums liktenīgajā konferencē. Ieraudzīju – smuka meitene – un, paņēmis rokā šampanieša glāzi, devos viņu uzrunāt. Undīne sākumā par manu uzbāzību sadusmojās.
– Kāpēc jūs, Undīne, sadusmojāties par tik jauku uzmanības apliecinājumu?
Undīne: – Tā kā Igaunijā biju pavadījusi jau diezgan ilgu laiciņu, man bija “pielipis” igauņu atturīgais dzīves stils. Domāju, kā tas var būt, svešs vīrietis nāk man klāt, piedāvā šampanieša glāzi un vēlas runāties. Tāda rīcība ir nepieklājīga! Pēc tam padomāju, varbūt viņš tomēr nav nepieklājīgs, bet tieši otrādi. Pienāca man klāt un gribēja parunāties.
– Jūsu pirmā saruna un tātad arī Arta atzīšanās mīlestībā notika angļu valodā?
Artis: – Jā, un vienmēr var piespēlēt ar ķermeņa valodu. Es Dānijā rakstīju disertāciju angļu valodā, arī Undīne labi pārvalda šo valodu. Mēs apprecējāmies divus gadus pēc iepazīšanās.
– Vai bija nepieciešams tiks ilgs pārbaudes laiks jūsu jūtām?
– Tas laiks bija vajadzīgs, lai noformētu visus papīrus. Pēc kāzām uzreiz devāmies uz Ņujorku, kur pavadījām gadu. Tāpēc smejamies, ka mums medusmēneša vietā sanāca medusgads. Es biju ieguvis doktora grādu un saņēmis stipendiju, lai papildinātu zināšanas Ņujorkā.
– Tad jau bijāt eiforijā, doktora grāds, stipendija un jaunlaulātā vīra statuss.
– Teikšu – bija labi, jo latviešiem ar eiforiju ir sarežģītas attiecības. Es gan temperamenta ziņā sevi dēvēju par latviešu itāli. Undīne raksturā ir lēnāka par mani, bet mani Latvijā tracina pesimisms un mazvērtības sindroms. Tāpēc uzsaucu tostus par Liellatviju. Augām dienām dzirdam, ka esam maza valsts un mūsu valoda ir tik grūta. Ja saka – visas slimības rodas galvā, tad arī neveiksmes rodas turpat. Latviešiem nekad nekas nav bijis labi.
– Undīne nāk no lielvalsts Vācijas, tad jau viņai domāšana ir citādāka?
Undīne: – Vai tad Vācija ir lielvalsts? Tā vienkārši atrodas Eiropas vidū.
Artis: – Mēs Latvijā uzskatām, ka Vācija ir lielvalsts.
– Kā ir ar latvisko un vācisko mentalitāti, vai tā daudzmaz sakrīt vai ir atšķirīga?
Undīne: – Mūsu mentalitātes sakrīt. Nāku no Ziemeļvācijas, Hamburgas.
Sapratu, ka Artis ir mans īstais vīrietis un pārcelšos uz dzīvi Latvijā. Tad vairāki mani draugi, labu gribēdami, brīdināja – vai zini, uz kurieni brauksi? Latvija ir bijusī Padomju Savienības republika, tev būs grūti tur iedzīvoties.
Taču sapratu, ka tautām, kas dzīvo ap Baltijas jūru, ir daudz kas kopīgāks mentalitātes ziņā, nekā ja es no savas dzimtās Hamburgas pārceltos uz Vācijas dienvidiem – Minheni. Bet draugiem par brīdinājumu, protams, paldies, jo viņi man gribēja tikai labu.
Artis: – Mēs tagad ar Undīni pētām Austrumprūsijas vēsturi un redzam līdzības starp Latviju un Vāciju. Vienīgi mums piecdesmit nebrīves gados daudz kas izplēnējis.
– Kādā intervijā lasīju par jūsu jauko tradīciju – uz lieliem svētkiem abi kopā gatavojat milzīgu bļodu ar rasolu un, lai darbiņš nešķistu tik nogurdinošs, iemalkojat šampanieti. Vai esat kaut ko svētku svinēšanā pārņēmuši arī no Undīnes dzimtenes un varbūt arī iemācījuši vāciešiem svinēt latviskā garā?
– Rasola griešana patiesi ir briesmīgs darbs. Kamēr izvāra visus dārzeņus un pēc tam tos smalki sagriež. Vesela procedūra, kamēr izvēlies garšīgākos marinētos gurķīšus. Tad bez šampanieša grūti iztikt. Undīnes radiem Vācijā iemācījām Lieldienās krāsot olas, sisties ar tām un ripināt.
Undīne: – Vācijā uz Lieldienām olas krāso, bet ne jau ar dabiskajām krāsām, sīpolmizām. Šīs prasmes ir aizmirstas. Mums tā iegājies, ka vienu gadu Ziemassvētkus svinam Vācijā, bet otru gadu Latvijā.
Artis: – Undīne man ir iemācījusi izjust Adventes laiku. Viņa tad cep arī tādus īpašus, ļoti garšīgus cepumiņus, ar kuriem mielojas viss mans birojs. Bet tagad, patriotisma mēnesī, jārunā par valsts svētkiem. Lāčplēša dienā, 11. novembrī, dodamies uz Bruņotajiem spēkiem veltīto dievkalpojumu. Vakarā mūsu bērni Lapmežciemā iet lāpu gājienā, ko rīko vietējā skola. 18. novembrī jābūt Krastmalā, kur notiek Latvijas armijas bruņoto spēku parāde, bet vakarā ir pieņemšana pie Valsts prezidenta. Taču mums patīk arī mājās radīta svētku sajūta, kas ir Undīnes ziņā.
Undīne: – Tad mēs apkārt verandai izkarinām elektriskās gaismiņas silti dzeltenās krāsās. Tās mums paliek iedegtas līdz pat Jaunajam gadam.
Artis: – Man īpaši nepatīk svinēt svētkus mājās. Abi ar Undīni pēc horoskopa esam Auni, un starp mūsu dzimšanas dienām ir tikai trīs dienas.
Smejos, ka man vienmēr patikušas jaunākas sievietes, un Undīne ir trīs dienas jaunāka par mani.
Tāpēc arī dzimšanas dienas svinam kopā. Pirmajā reizē – ar viesiem, bet otrreiz aizbēgam kaut kur divatā, pat bez bērniem. Uzskatu, ka jāatrod laiks, lai būtu kopā ar bērniem, taču nepieciešama arī divvientulība. Bērniem kādreiz būs pašiem sava dzīve, viņi visu laiku nestāvēs mums blakus. Bet mēs ar Undīni būsim līdzās vienmēr.
– Runājot par mājīgajām uguntiņām, kas apjož verandu. Ir tik jauka sajūta, ka mājās kāds gaida, kaut vai degoša spuldžu virtene. Undīne, vai jūs strādājat algotu darbu vai arī gaidāt mājās ministra kungu?
Undīne: – Es strādāju Latvijas Bankā, taču uz pusslodzi, jo jāatlicina laiks bērnu audzināšanai. Vakarpusē kļūstu par viņu šoferīti, vadāju bērnus uz dažādiem pulciņiem Engurē, Jūrmalā, Rīgā.
– Arti, šīs jums ir otrās laulības. Tātad jūs piekrītat uzskatam, ja reiz kopdzīvē nevedas, tad nav ko vienam otru mocīt?
Artis: – Padomju laikā bija raksturīgi, ka precas jauni. Mans tēvs gan teica, ka nevajag to darīt ātrāk par 25 gadiem. Es pirmo reizi apprecējos uzreiz pēc dienesta padomju armijā 21 gada vecumā. Kā tu tādā vecumā vari audzināt bērnu, ja pats vēl neesi kārtīgi izaudzis?
– Antropologi prognozē, ka pēc pārsimts gadiem laulība kā institūcija izjuks. Vai jūs nākotni arī redzat līdzīgi?
– Es tomēr uzskatu, ka ģimene ir svarīga. Ja man būtu jāizvēlas starp ģimeni un karjeru, es izvēlētos pirmo. Ģimene ir vieta, kur atgriezties pēc stresainas darba dienas un atpūsties.
Undīne: – Labi, ka mums ir vienots viedoklis šajā jautājumā. Ja viens uzskata, ka dzīvē svarīgāka ir karjera, bet otrs – ka ģimene, tad nekas kopīgs nesanāks. Artis cenšas, cik vien var, būt kopā ar ģimeni.
Artis: – Ja ir labas attiecības ģimenē, tad arī karjerā sokas. Ja visu ziedo tikai karjerai, tad arī ģimenes dzīve neizdodas un beigās sanāk tā, ka neveicas ne vienā, ne otrā jomā.
– Kāda ir jūsu bērnu dzimtā valoda?
– Kad mēs ar Undīni apprecējāmies, ātri sapratām, ka jārunā vienā no mūsu dzimtajām valodām. Neesam taču ne angļi, ne amerikāņi, lai savā starpā sarunātos angliski. Undīne ātri iemācījās latviešu valodu, bet es ne tik labi runāju vāciski. Kopš piedzima bērni, Undīne ar viņiem runā vāciski, bet es latviski. Līdz ar to bērniem ir divas dzimtās valodas un viņi tās nejauc. Ja es runātu gan latviski, gan vāciski un tāpat darītu arī Undīne, bērniem rastos valodu sajukums. Reizēm gan viņi jokojoties sajauc kopā latviešu un vācu valodas vārdus, par kuriem paši smejas.
– Es vēroju, ka jūsu ģimenē runātīgākais ir Artis. Vai tā ir vienmēr?
– Reizēm jau varu arī paklusēt.
Undīne: – Un es varu paklausīties, ja runā aizsardzības ministrs. Man taču jāzina, ko ministrs domā.
– Undīne, jūs esat apguvusi latviešu valodu, bet droši vien ir kas tāds, kas jums šeit nav saprotams.
– Man ir grūti saprast anekdotes.
Artis: – Vāciešiem ar humora izjūtu ir švaki.
Undīne: – Un vēl es nevaru atminēt mīklas, ko man uzdod bērni.
– Vai jūs tomēr kādreiz nepārmetat vīram, ka viņš pārlieku daudz laika velta darbam un tādēļ ir mazāk kopā ar ģimeni?
– Artim ir tāds amats, kas iet roku rokā kopā ar pienākumiem, bet viņš cenšas dzīvē rast līdzsvaru.
Artis: – Undīne saprot, ka esmu valstij vajadzīgs. Bet man laulība ar viņu palīdz arī stiprināt eiropeisko identitāti.
