Artis Pabriks: Ragavas jātaisa vasarā jeb Covid-19 pandēmijas mācība 1
Miera laikā aizsardzības nozares galvenais uzdevums ir gatavoties karam un domāt par to, kā aizsargāt sabiedrību un valsti. Lai arī ekspertu aprindās tā ir vispārzināma patiesība, atsevišķās sabiedrības daļās tas izsauc dažādas reakcijas.
Sākot no tā, vai karot ar kādu taisāmies, esam paranoiski vai vienkārši biedējam tautu tikai tādēļ, lai sev piesaistītu vēlamo finansējumu. Pēdējo divdesmit gadu laikā arī Latvijā noteikts cilvēku loks, līdzīgi kā rietumu sabiedrība daudz agrāk, kuri ir pieraduši domāt, ka karš, slimības, bads un nāve ir kaut kas tāls, kas mūs neietekmē un tas nenotiks ar mums. Covid-19 pandēmija pierāda, ka tā nav taisnība.
Vēl vairāk – pandēmijas izraisītā krīze ir atklājusi dažus kritiski svarīgus jautājumus, par kuriem ir jārunā, lai pārdzīvotu nākamo.
Tādēļ par spīti smagajam laikam šī krīze ir jāuztver kā ieguvums, lai mēs kopā spētu pielāgoties, izvērtētu situāciju, kā arī izmantotu un pilnveidotu jau esošo instrumentu kopumu. Covid-19 izraisītā krīze nav tikai sabiedrības veselības jautājums. Tā nav arī popularitātes sacensība. Tās novēršana un saskaņota rīcība ir nacionālās drošības jautājums.
Aizsardzības nozarē ir pieņemts visus apdraudējumus un izaicinājumus vērtēt no starptautiskā viedokļa un no nacionālajām pozīcijām. Vispirms par starptautisko mācību, ko sniedz šī krīze.
Starptautiskā dimensija
Covid-19 pandēmija ir atspoguļojusi valstu ievainojamību un izcēlusi vairākus pastāvošās globālās kārtības izaicinājumus. Pretēji gaidītajam, kad krīzes apstākļos starptautiskajām organizācijām būtu jādarbojas kā vienotam mehānismam, piedzīvojām skaudru realitāti.
Izplatoties Covid-19, valstis izvēlējās nacionālu pieeju. Tika noteikti dažādi ierobežojumi kritisko preču un izejmateriālu kustībai. Pēdējo gadu tendences, kas tika novērotas politiskajā līmenī, kā arī ekspertu un domnīcu bažās par to, ka notiek norobežošanās no starptautiskās vienotības, pēkšņi pārauga reālās un fiziski izjūtamās darbībās. Virkne partneru un sabiedroto demonstrēja, ka “izejvielas dezinfekcijas līdzekļiem nevienam nepārdosim. Materiālus stikla vairogiem neeksportēsim.”
Vienlaikus visi kopā paliksim atkarīgi no vienas lielās “pasaules rūpnīcas”, kas lēti ražo visu un visiem. Esam sākuši plūkties savā starpā par to, kurš pirmais saņems kravu ar sejas maskām un kurš nedēļām ilgi gaidīs savu kārtu, lai nopirktu auduma izstrādājumu par desmitkārtīgu uzcenojumu.
Par tādu situāciju bijām iepriekš brīdinājuši neskaitāmās Visaptverošās valsts aizsardzības ietvaros organizētās mācībās, kuras daudzu gadu garumā ir notikušas gan nacionālajā līmenī, gan kopā ar mūsu NATO partneriem.
Mēs paredzējām, ka militāra konflikta gadījumā militāro preču piegādes būs nopietni apdraudētas vai pārtrauktas.
Tādēļ mērķtiecīgi esam domājuši par to, kā nodrošināt Nacionālos bruņotos spēkus ar resursiem, lai tie būtu pieejami vai saražoti uz vietas Latvijā. Izrādās, nebija pat karš vajadzīgs, lai šīs piegādes tiktu apturētas. Šī krīze mūs māca, ka piegāžu drošība ir ļoti aktuāls jautājums, ja vēlamies nodrošināt Latvijas sabiedrības vismaz kritiskās vajadzības. Latvijas vēsture un ģeogrāfiskā situācija nosaka, ka mums šie jautājumi var būt īpaši aktuāli. Tādēļ būtiski ir sākt domāt par to, kādā veidā nodrošinām piegāžu drošību, kā arī spēju īsā laikā atjaunot nepieciešamo kritisko preču ražošanu.
Eiropas Savienība
Pandēmija ir iezīmējusi skaudru un acīmredzamu problēmu – Eiropas Savienībai (ES) kritiski nepieciešamās medicīnas un citas preces galvenokārt tiek saražotas ārpus ES. Esošo situāciju politikas pētnieki jau šobrīd vērtē kā eksistenciālu krīzi, izdarot secinājumus kaut vai pēc ES Ziemeļu – Dienvidu dalībvalstu vadītāju asās vārdu apmaiņas publiskajā telpā par kopējiem risinājumiem atbalsta sniegšanā.
Domāju, ka ir pienācis laiks arī ES līmenī sākt domāt par visaptverošu aizsardzības pieeju un izprast, ka gandrīz jebkurai jomai ir drošības aspekts. Lai arī ES rīcībā ir daudz dažādu instrumentu un mehānismu, šodien redzam, ka to iedarbināšana ir prasījusi vairāk laika, nekā sākotnēji šķita.
Vienotā tirgus esamība, sākoties krīzei, tomēr negarantēja pilnībā saskaņotu rīcību.
Uzskatu, ka šī mācība ir jāņem vērā. Tādēļ, situācijai stabilizējoties, ES ir nepieciešams tās rīcības detalizēts izvērtējums. Es redzu vairākus uzdevumus, pie kuriem būs jāķeras klāt nekavējoši.
Pirmkārt, Eiropas savienībā ir uzlabojama koordinācija ne tikai tās iekšienē, bet arī ar citām starptautiskajām organizācijām, piemēram, NATO.
Otrkārt, Eiropas savienības līmenī ir jāsāk domāt par kritiski svarīgiem pakalpojumiem, precēm un piegāžu drošību, kā arī infrastruktūras un ražošanas vienlīdzīgu sadalījumu pa reģioniem.
Treškārt, jānodrošina vienotā tirgus funkcionēšana, preču un būtiskāko pakalpojumu (nepieciešamības gadījumā arī militārā transporta) netraucēta kustība un stratēģiski svarīgā aprīkojuma, pārtikas, medicīnas un citu preču piegādes drošība visā ES teritorijā arī krīzes vai pat kara situācijā. Citādi mēs riskējam zaudēt pilsoņu uzticību un nacionālo drošību.
Nacionālie mājasdarbi un gūtās mācības
Covid-19 izraisītā krīze rāda, cik būtiski ir mums pašiem būt nodrošinātiem ar kritiskajiem pakalpojumiem un precēm. Redzam ievainojamības piegāžu drošībā un atkarību no dažiem globālajiem spēlētājiem, nespējot nodrošināt ārstniecības iestādes un dienestus ar aizsarglīdzekļiem un ekipējumu.
Mūsu cilvēku dzīvība vai brīvība nevar būt atkarīga no trešo valstu labvēlības un eksporta lēmumiem.
Turpmāk uzņēmumiem, kas nodrošina iedzīvotāju pamatvajadzības, ir nepieciešams pārskatīt tā saucamo just in time biznesa modeli, saīsinot vai padarot daudz noturīgākas piegāžu ķēdes drošības. Covid-19 ir pēdējais brīdinājums, lai vairāk uzmanības tiktu pievērsts vietējās industrijas spējai ražot kritiskās preces un nodrošināt kritiskos pakalpojumus.
Tieši tādēļ jau vairāk nekā gadu strādājam pie Visaptverošās valsts aizsardzības. Krīzes gadījumā tā ir nacionālā pašpietiekamība, lai mums nebūtu izmisīgi jāmeklē piegādātājs un preces par desmitkārtīgu nodokļu maksātāju apmaksātu cenu.
Jā, arī mēs bijām ļoti skaudras izvēles priekšā, pirms aizsardzības nozare pārņēma krīzes iepirkumus – turpināt jau iesākto Nacionālā veselības dienesta aizsākto iepirkumu par aizsargmasku iegādi no Singapūras kompānijas vai to apturēt, apzinoties, ka, pārtraucot iepirkumu, vismaz uz 3 nedēļām dažādas iestādes un organizācijas pakļautu sevi ievainojamībai. Mēs pieņēmām tajā brīdī vienīgo pareizo lēmumu iepirkumu turpināt, jo iekšējie resursi vajadzīgo apjomu nebūtu piegādājuši un jauna iepirkuma procedūra nozīmētu darbu bez aizsarglīdzekļiem.
Viens no Visaptverošās valsts aizsardzības uzdevumiem ir nodrošināt valsts pamatfunkciju nepārtrauktu darbību un iedzīvotāju pamatvajadzību nodrošināšanu jebkādu krīžu laikā. Pašlaik valdībā atrodas mūsu izstrādātie grozījumi vairākos tiesību aktos, ar kuru palīdzību vēlamies definēt kritiskos pakalpojumus un to minimālo apjomu, kuru nepieciešams nodrošināt krīzes apstākļos.
Mēs strādājam pie tā, lai veicinātu komersantu sagatavošanu krīzēm, pilnveidotu darbības nepārtrauktības plānus, kā arī apmācītu un sagatavotu kritisko personālu darbam ekstremālos apstākļos. Taču jautājums ir par to, kā nodrošināt piegāžu drošību, jo skaidrs, ka vienmēr būs kaut kur citur lētāk saražot.
Tādēļ uzskatu, ka ir jāatrod veids, kā krīzes situācijās savietot kritiskās sabiedrības vajadzības ar globālo brīvo tirgu.
Mūsu secinājums ir tāds, ka nepieciešams ar jaunu skatu izvērtēt nacionālo rezervju sistēmu. Tas nozīmē laikus noteikt, ko krīzes gadījumā var saražot pašmāju tautsaimniecība, gan arī to, kādām kritiskām izejvielām ir jāveido rezerves.
Savukārt komersantiem jāspēj nodrošināt svarīgo produktu ražošanu un pakalpojumu pieejamību arī situācijā, kad piegāžu ķēdes nedarbojas un ir kritisko izejvielu deficīts. Covid-19 krīze arī rāda, ka valstij ir jārod atbalsta risinājums attiecībā uz kvalitātes standartiem.
Šajā gadījumā nepieciešams pilnveidot produktu atbilstības novērtēšanas sistēmu, paātrinot jauno produktu sertifikācijas un atzīšanas procedūras krīzes laikā.
Ko mācāmies no aizsardzības nozares pieredzes?
Aizsardzības plānotāju izpratnē šādi ārkārtējie apstākļi gandrīz garantēti nozīmē slēgtas robežas un būtiski traucētu NBS nepieciešamo resursu pārapgādi. Attiecīgi nozares ietvaros ir pilnīgi pašsaprotama nepieciešamība pakāpeniski attīstīt pašnodrošinātību, kas minimāli atkarīga no pārrobežu piegādēm vismaz noteiktā laika posmā.
Zināmu pašpietiekamību var sasniegt tikai divos veidos – veidojot nepieciešamo resursu uzkrājumus vai aktīvi veicinot to ražošanu un piegāžu drošību savas nodrošinājuma sistēmas ietvaros. Covid-19 seku likvidēšanai nepieciešamā medicīniskā nodrošinājuma tirgū – augstākas iespējamās piegāžu drošības garantijas spēj sniegt tikai atbilstošas nacionālās industrijas kapacitātes.
Jau šobrīd esam skaidri definējuši NBS uzdevumu izpildei nepieciešamo resursu piegāžu drošības lomu. Vienlaicīgi esam noteikuši, ka piegāžu drošība sekmējama, īstenojot atbilstošus aizsardzības industrijas attīstības atbalsta pasākumus.
NBS vajadzībām publisko iepirkumu normatīvi ir papildināti ar pilnvarojumu veikt noteiktu kategoriju preču iepirkumus, pamatojoties uz nacionālajai drošībai būtiskiem piegāžu drošības apsvērumiem. Jau vairākkārt tie ir izmantoti nacionālās aizsardzības industrijas produktu iegādei, un šobrīd vēl vairāki šādi projekti ir sagatavošanas stadijā.
Pašreizējā pieredze rāda, šāda prakse steidzami ir paplašināma arī uz citiem sabiedrības funkcionēšanai kritiskiem pakalpojumiem un precēm, lai ne tikai armija, bet arī civilā sabiedrība būtu nodrošināta.
Covid-19 sniegtās mācības palīdz sagatavoties nākamajai krīzei, kuras vārdu mēs nezinām. Ir pienācis laiks kļūt patstāvīgākiem, ražot vairāk uz vietas un kopīgi ar partneriem vienoties par garantētām piegādēm. Spītējot tam, ka tas varētu maksāt dārgāk vai kādam liktos “saimnieciski neizdevīgi”.
Izdarot šos mājasdarbus, mēs būsim spējīgi aizstāvēt mūsu cilvēkus un valsti jebkādu apdraudējumu gadījumā.
