Artis Pabriks: “Mani pašlaik vairāk uztrauc valsts iekšējās drošības stāvoklis.” 53
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvija līdz šim nav dabas stihiju plosīta zeme. Pie mums nav zemestrīču aktīvas darbības zonas, nav gaidāmi cunami viļņi, milzu plūdi un izvirdumi. Negaidām arī karu un tehnoloģiskas avārijas. Tomēr jau pašlaik Covid-19 saslimstībā, ārkārtas stāvoklī cilvēki jūt, kādi sarežģījumi rodas un kā mainās ikdienas dzīve. Aizsardzības ministrija sagatavojusi informatīvu bukletu “Kā rīkoties krīzes gadījumā” ar derīgām pamācībām iedzīvotāju zināšanai, ko darīt 72 stundās, lai glābtu sevi un tuviniekus iespējamajā “melnajā dienā”. Šo bukletu daudzi iedzīvotāji šovasar jau saņēma elektroniski. Par to sabiedrībā radās daudzi jautājumi. Uz tiem “Latvijas Avīze” šajā un turpmākajos numuros mēģinās atbildēt. Šodien – saruna ar aizsardzības ministru Arti Pabriku.
Zinātniekiem ir stundenis, kurš atspoguļo, cik laika palicis līdz globālai katastrofai, pasaules bojāejai. Tas rāda piecas minūtes pirms divpadsmitiem pusnaktī, reizēm mazāk. Sakiet, kāda X stunda ir uz Latvijas drošības pulksteņa ciparnīcas?
A. Pabriks: Kas attiecas uz ārējo drošību, jūtamies gana droši. Sekojam līdzi militārajām izmaiņām aiz robežas, ko dara mūsu oponenti, un – viņi dara daudz. Bet mēs arī atbildam ar gana daudz, domāju, mūsu drošības pulkstenis rāda 5–10 minūtes pirms pusnakts. Esam labi gatavojušies. Mums ir zināms, kur potenciālais pretinieks novājināts, kādas viņa stiprās puses. Mani pašlaik vairāk uztrauc valsts iekšējās drošības stāvoklis un redzam, kas notiek pasaulē valstu iekšējā politikā. Diemžēl jāsastopas ar modernizācijas un progresa radītiem satraucošiem blakusefektiem. Proti, tie saistās ar kiberdrošību, ar mūsdienu informācijas tehnoloģiju pielietojumu, ar sociālajiem tīkliem, kur tendences nav iepriecinošas. No vienas puses, priecājamies par tehnoloģiju piedāvātajām iespējām un sasniegumiem. No otras puses, notiek arvien lielāka sabiedrības fragmentācija un polarizācija, pateicoties interneta lietotāju pieaugošai nespējai filtrēt realitāti no nepatiesības – ziņu gadījumā. Satraucošākais, ka tas notiek paātrinātā tempā. Varam atsaukties uz dzejnieku Plūdoni – dzīvojam divās pasaulēs. Fiziskajā un virtuālajā. Progress ir ar ātrākiem, apsteidzošiem soļiem, nekā spējam sagatavoties tikt līdzi. Kā ar “Manhetenas projektu”. Kad izgudro atombumbu, bet cilvēce nesaprot ne bumbas pielietojumu, ne sekas, kādas tā radītu. Tas šodien attiecas uz digitālajām tehnoloģijām, uz mākslīgo intelektu un soctīkliem.
Jaunie ļaudis priecājas par katru tirgū nonākušu novitāti – o, ir jauns gadžets, ko atkal paspaidīt! –, bet blaknes var būt samērā traģiskas un radīt apdraudējumu. Arī Covid-19 krīzē redzam, ka ir grūtāk sabiedrībai paskaidrot, konsolidēt un vienot cilvēkus krīzes pārvarēšanai.
Šeit ir subjektīvās iezīmes, valdības kļūdas, bet objektīvās grūtības ir panākt vienotu ziņu izkliedētā informatīvajā vidē. Tas dara mūs ievainojamākus. To var izmantot jebkurš, kurš ir ārpus mūsu valsts un kam te ir kādas intereses, – tiklīdz ievēros iekšējo vājumu. Tad to var pastiprināt un izmantot.
Kādi ir reālākie draudi Latvijai? Militāro apdraudējumu novērtējāt kā zemāku par tehnoloģisko. Kas vēl – dabas katastrofa, energoavārija, ilgākā laikposmā – klimatiskās pārmaiņas?
Vairs nevaram nodalīt militāros draudus no hibrīddraudiem. Iedomājieties situāciju, kurā ar modernajām tehnoloģijām kontrolē bankas un mūsu pieeju naudai, nodrošina siltuma, gaismas, ūdens padevi, transporta pakalpojumus un medicīnisko servisu, datu aizsardzību. Ja cilvēki no rīta pamostas un atklāj, ka pēkšņi slēgti bankas konti (esam tik moderni, ka atteicāmies no skaidras naudas) vai ziemā atslēgta apkure, un nav neiespējami, ka pazūd elektrība – tas rada sociālās sekas. Ja viss ir datorizēts, var būt bezgala daudz iedomātu “melno scenāriju”. Pilsētas ūdensvadā ievada dažādas dezinficējošas vielas – arī var radīt bīstamu situāciju, ja tas ieinteresē teroristus. Krīze vienmēr ir tad, ja mostoties rīts radikāli atšķiras no ierastā.
Ievadiet mūs lietas kursā – ar kādu mērķi tapis buklets “Kā rīkoties krīzes gadījumā”?
Dokuments tapis, ņemot vērā citu valstu pieredzi. Ņemot vērā mūsu militārās un paramilitārās mācības iepriekšējos gados visās ministrijās un iestādēs un vērojot, kā institūcijas reaģē, kas ir to vājās, stiprās puses. Ņemot vērā sabiedrības bažu socioloģisko analīzi un ņemot vērā iespējamos draudus, kādi varētu pastāvēt. Galvenais motīvs 72 stundu bukletam ir – mīļie draugi, aizsardzība un drošība ir mūsu kopējā lieta! Pozitīvā izpratnē izmantojot itāļu valodu – cosa nostra, kas nozīmē, ka tad, kad ir hibrīddraudi, var būt situācija uz laiku, kuru identificējam kā pirmās trīs četras dienas – kad dienesti vai nu nespēj pilnā mērā tikt galā ar krīzi, vai aizņemti, meklējot izeju, un tad iedzīvotājiem pašiem jāspēj parūpēties par sevi un mūsu kopīgajām interesēm. Tā ir valsts visaptverošas aizsardzības sastāvdaļa – mainīt cilvēku domāšanu, ka nav tā, ka atnāks armija, ugunsdzēsēji, policija, kas sakārtos manu dzīvi, kamēr pats sēdēšu uz dīvāna malas. Otrkārt – jāpievērš cilvēki iniciatīvām kaut ko darīt. Daudzās valstīs bukletos pieejamā informācija par drošību eksistē gadiem. Kaut ziemeļvalstīs, Šveicē, Taivānā, Singapūrā. Parasti tās ir valstis, kuras atrodas asimetrisku draudu apstākļos. Kā mēs, kam blakām kaimiņi ar lielām ambīcijām, kā arī valstis ar ierobežotiem resursiem, kuras vēlas šādā veidā konsolidēt sabiedrību. Blakusefekts ir, ka, nebaidot sabiedrību, sagatavojam cilvēkus iespējamiem grūtākiem brīžiem, ja tādi parādītos. Minēju iekšējos draudus, kas mūs polarizē, radikalizē, bet Aizsardzības ministrijas centieni vērsti pretējā virzienā – iet šim vilnim pretim un mēģināt saturēt sabiedrību kopā. Līdz ar to tam ir vispārnacionāla nozīme, tāpat kā visaptverošai valsts aizsardzībai.
Kāpēc jānoturas tieši 72 stundas?
Esam izrēķinājuši, ka dienesti, kam ar krīzi jādarbojas, 72 stundu laikā būs adaptējušies un spēs sniegt lielāku palīdzību civilpersonām.
Kāda ir aizsardzības ministra vieta kritiskā situācijā? Iekšlietu ministrs izteicies, ka jādibina krīžu vadības centrs, bet tam neesot atbalsta.
Dažkārt Iekšlietu ministrija saka – viņi gribētu tādu kā civilās aizsardzības komandcentru. Neesmu uzreiz ar abām rokām, kājām par. Tāpēc, ka mūsu problēma nav telpas un datori. No mūsu pieredzes – kad pavasarī ministrijai uzdeva veikt aizsarglīdzekļu iepirkumus, uztaisījām vadības centru diennakts laikā. Armijā esam ieraduši operatīvi rīkoties – atradām, iekārtojām telpas, atvedām, saslēdzām datorus. Tas, kas būtu jāizdara, – tiklīdz pabeidzam administratīvi teritoriālo reformu, ļoti svarīgi ar pašvaldībām, vietējām iekšlietu, aizsardzības struktūrām atjaunot praksē jaunajos novados civilās aizsardzības padomes. Lai katrā vietā zinātu, kā rīkoties krīzē.
Civilajai aizsardzībai nākotnē jāpievērš nopietna uzmanība. Manuprāt, esam šīs lietas palaiduši pārāk pašplūsmā.
Runājot par aizsardzības ministra vietu, – mēs atbildam par izņēmuma stāvokli. Esam atbildīgais resors, kad ir karastāvoklis, – tad aizsardzības ministrs kopā ar premjeru un prezidentu lemj, ko darīt.
Informatīvajā materiālā “Kā rīkoties krīzes gadījumā” cilvēkus mudina nebūt vienaldzīgiem, iesaistīties. Kas izriet no dokumenta – ko var darīt, teiksim, piecpadsmitgadīgs pusaudzis un ko 52 gadus vecs ģimenes galva, kuri grib palīdzēt citiem glābties un piedalīties valsts aizstāvībā?
No valstiskās domāšanas viedokļa Latvijā kautrējamies runāt par pašu atbildību un uzņemšanos darīt. Skatot līdzīgu brošūru Zviedrijā, tur melns uz balta pateikts – ja valstī iestājas karastāvoklis (un zviedri, zinot, kas ir kaimiņos, neuzlūko to par baidīšanu), katra pilsoņa pienākums iespēju robežās ir aizstāvēt savu valsti. Ko Latvijā var darīt nosauktā gadagājuma pilsoņi? Puisim es ieteiktu iestāties Jaunsardzē. Savukārt 52 gadus vecajam ģimenes tēvam – kļūt par zemessargu. Militārās iemaņas noderētu katram pilsonim, jo nevaram paļauties tikai uz armijas un Zemessardzes spēku, kāds mums ir. Civilistiem ieteicams sekot informācijai par drošību, ieskaitot 72 stundu bukletu. Kad iestāsies krīze un jūs neesat ne jaunsargs, ne zemessargs, nedienat Bruņotajos spēkos vai policijā, neesat ne mediķis, ne pirmās palīdzības glābējs, jāsaprot, kāda ir jūsu profesija un kā varat palīdzēt. Nav jākrīt panikā, jāmēģina adekvāti reaģēt uz apkārt notiekošo, domājot par tuviniekiem un valsti.
Kā klājas ar aizsardzības mācības ieviešanu skolās?
3. decembris lielā mērā bija priecīga svētku diena, jo Saeimā notika pēdējais balsojums par aizsardzības mācības ieviešanu vispārizglītojošo skolu sistēmā. Pateicos 79 deputātiem, kuri balsoja par – iebilda nulle klātesošo. Tas nozīmē, ka, sākot ar 2024. gadu, visās skolās 10.–11. klasēs reizi mēnesī būs aizsardzības mācības stunda. Tas ļaus ik gadu sagatavot un padarīt gudrākus 30 tūkstošus jauniešu dažādu veidu krīzēm. Ceram – padarīs arī patriotiskākus un katru gadu būs labs papildinājums Bruņotajiem spēkiem, Zemessardzei. Ja tālākā dzīvē viņi tur nenonāks, tad zinās, kā vadīt uzņēmumus, kā uzvesties pašiem un kā palīdzēt kolēģiem krīzes gadījumā.
Vai jums pašam mājās ir pirmās nepieciešamības soma pilnā kārtībā?
Jā, tās lietas ir zināmas, un soma pilna. Ņemot vērā Covid-19, skatos, ar ko krājumu papildināt, lai vajadzīgais neiztrūktu. Tajā skaitā ir dezinfekcijas šķidrumi. Brošūrā minēto somas saturu katrs var piepildīt atkarībā no savām vēlmēm un nepieciešamības. Saprāta robežās – lai var panest – tur liekamas lietas, kas jums šķiet eksistenciāli svarīgas.
Kāda ir atsaucība? Cilvēki salikuši somas, glabā drošā vietā?
Redziet, mēs nevaram vienreiz izsūtīt bukletu, instruēt cilvēkus un tad uz desmit gadiem izbeigt par to runāt. Atmiņa nav tik gara. Tāpēc laiku pa laikam pasākums jāturpina. Patiesībā ir daudz cilvēku, kas tam pievērš uzmanību. Ne visi 100% piekrāmēs somu un ieliks stūrī. Būtiski, ka vairākums apzinās un saprot, kas tur būtu liekams un lai nepieciešamās lietas atrastos pa rokai.
Ir arī tādi, kuri, ieraugot brošūru, sauc – vai dieniņ, būs karš, krīze! Nē, nav jābaidās.
Bukletu izplatām tieši tādēļ, lai cilvēki jūtas mierīgi un neuztraucas. Tas, ka par to runājam – esam Aizsardzības ministrija, kam tas jādara! Bet tas nenozīmē, ka krīze tuvojas. Mēs vienkārši brīdinām, kā mediķi brīdina savlaicīgi aiziet uz ārsta apskati, nodot analīzes.
Tātad pamācības no bukleta “Kā rīkoties krīzes gadījumā” ir piemērojamas jau pandēmijas apstākļos?
Kad ir ierobežotas iespējas iegādāties kādas lietas, kad vairāk izolējamies, vairāmies no liekiem kontaktiem, lai nesaslimtu, notiekošais saka priekšā, ar ko vēl piepildīt uzkrājumus. Pamostoties no rīta, saprotam, ka nav kādu pirmās nepieciešamības preču. Ja sekojat brošūras padomiem, šāda problēma neradīsies.
Pirms astoņdesmit gadiem, kad Latviju okupēja, ienākošie spēki ātri vien atrada sadarbības partnerus, “tautas valdības” locekļus, pa lielai daļai “Jaunāko Ziņu” redakcijā. Tagad valstī ir brīv darboties prokremliskiem spēkiem, netrūkst Krievijas informācijas telpā dzīvojošu cilvēku. Vai tas nerada nedrošības sajūtu, ka tēvijas aizstāvjiem var šaut mugurā?
Jābūt reālistiem. Vienmēr būs kāds nopirkts, aizmaldījies neceļos, nepareizi informēts. Tas sevišķi pastāv progresējošas dezinformācijas apstākļos, kuros cilvēkiem tiek vienkārši izplatīti meli. Par valsti, par valdības politiku. Valsts drošības dienesti novēro tādas radikalizācijas tendences. Ir atsevišķas grupas un cilvēki, kuri jebkuru saasinājumu grib izmantot savtīgās interesēs vai pretvalstiskos nolūkos. Taču esam ļoti labi mācījušies no rūgtās 1939.–1940. gada pieredzes. Kas apguvuši vēsturi, zina, ka pareizo izvēli izdarīja Somija. Konsolidēties, cīnīties un nepadoties. Mūsu hipotētiskais pretinieks labi apzinās, ka Latvijas sabiedrība otrreiz vienā un tajā pašā grāvī neiekāps. Mēs “nepaliksim katrs savā vietā”, ja kāds mūs apdraudēs. Tas reiz ir skaidri zināms. Atsevišķas nomaldījušās avis no mūsu ganāmpulka, teiksim tā, tiks kontrolētas.
Vai apstiprināt, ka vajadzība pēc šāda apkopojuma “Kā rīkoties krīzes gadījumā” radās pēc Krievijas agresijas Ukrainā 2014. gadā un pretējā gadījumā tas nebūtu tapis?
Atceros pirmo ministrēšanu šajā postenī, kad šādu bukletu plānojām izdot pirms desmit gadiem. Problēma bija tā, kā Čērčils teicis: kad varam darīt, tad to nedarām, bet, kad sākam darīt, bieži ir par vēlu. Konkrētais buklets nav par vēlu, bet pēc 2014. gada parādījās labvēlīgāka sabiedriskā un politiskā izpratne par valsts aizsardzību.
Brošūrā izteikti arī brīdinājumi nepiedalīties nelikumīgās vēlēšanās, pseidotautas nobalsošanā. Izklausās, ka rēķināties ar ilgāku valsts pakļaušanu, ne tikai atbildes reakcijām pirmajās trijās dienās?
Ar to cenšamies jaunajai paaudzei atgādināt, uz ko balstījās Latvijas okupācijas pieredze. Jo jebkurai okupācijai, uzbrukumam ir līdzīga shēma, kas nemainās arī mūsdienās. Ja skatāmies uz Krievijas bruņoto spēku attīstību, tur liela uzmanība tiek pievērsta ne tikai karojošām, bet arī tā sauktajām “miera uzturēšanas” vienībām. Tās nav domātas sūtīšanai kaut kur uz Āfriku, bet izmantošanai tuvajā pierobežā, nobriestot attiecīgai situācijai. Atsevišķas Krievijas armijas apakšvienības pastiprināti apmāca sacelšanās, pretestības, partizānu kustības likvidācijai. Arī krievu armija mācās un saprot, ka, ieejot kādā teritorijā, būs pretošanās. Skatoties, ko viņi dara, saprotam, kādas varētu būt viņu vēlmes.
Publikācija tapusi sadarbībā ar Aizsardzības ministriju.
