Artis Pabriks: Baltijas ceļš mainīja pasauli 14
1989. gada augustā biju 3.kursa students LU Vēstures un filozofijas fakultātē un aktīvs Tautas frontes biedrs. Šajā laikā universitāšu sadarbības projekta ietvaros Latvijā viesojās studentu delegācija no Vācijas. Tā kā vasarā papildus augstskolas mācību programmai biju apmeklējis angļu valodas kursus, man tika uzticēts godpilns uzdevums skaidrot Latvijā notiekošos procesus vācu studentiem.
Šajā laikā jau bijām pārliecināti, ka Latvijas neatkarība ir ar roku sasniedzama, tāpēc ar īpašu lepnumu un atbildības sajūtu stāstīju par Latvijas valsts un tautas vēsturi. Man bija svarīgi atgādināt, ka mums ir bijusi sava valsts, kas atņemta, un ka baltieši nav slāvu tautas ar dzimto valodu krievu. Biju jaunās paaudzes pārstāvis, kuram ideāli bija dzīvi un kurš nebija piedzīvojis padomju sistēmas represijas, tādēļ nebija absolūti nekādu baiļu sajūtu par to, ko daru.
23. augusta vakarā kopā ar vācu studentu grupu devāmies gar Brīvības pieminekli, kur cilvēki veidoja Baltijas ceļa ķēdi un, redzot vācu studentu acīs patiesu izbrīnu par notiekošo, es izjutu īpašu lepnumu par savu tautu. Studenti iepriekš bija brīdināti, ka masu demonstrācijās ir iespējamas provokācijas un var būt nedroši, tādēļ jo lielāks bija viņu pārsteigums, cik labvēlīga atmosfēra valdīja visapkārt, cik cilvēki bija organizēti un vienoti.
Tikai šobrīd tā pa īstam spēju novērtēt, cik svarīga tajā laikā bija tautas diplomātija, ārvalstniekiem pašiem ļaujot kļūt par notikumu aculieciniekiem un dalībniekiem. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka, aizbraucot mājās, šie studenti un viņu ģimenes locekļi daudz aktīvāk sekoja līdzi tālākai notikumu attīstībai Baltijas valstīs un kļuva par lielākiem Baltijas valstu neatkarības atbalstītājiem. Līdz ar to sanāca tā, ka pats Baltijas ceļa rindās nestāvēju, taču tāpat biju notikumu epicentrā un līdz sirds dziļumiem izdzīvoju šo notikumu.
Jāatzīst, ka šobrīd mums drusku pietrūkst tās pašpārliecības un solidaritātes, kas valdīja atmodas laikā. Ikdienā vairāk vēlamies dzīvot katrs pa savam, nevis vienoties kopējam mērķim. Mums būtu jāatdzīvina 19. gadsimta beigās Latvijas teritorijā izplatītās savstarpējās kooperācijas tradīcijas starp uzņēmējiem, zemniekiem, industriju pārstāvjiem, kas daudz ātrāk ļautu sasniegt labklājības valsts statusu un nenoslīkt katram savās problēmās. Šobrīd brīvību uztveram galvenokārt caur savu ego, taču tas nav tālredzīgi un mums vēl jāmainās pašiem, lai atgūtu atmodas laika vilkmi un kļūtu par nobriedušu un pašpārliecinātu nāciju.
Skaidrs ir viens, ka Baltijas ceļš ar zelta burtiem ir ierakstīts Latvijas, Baltijas un pasaules vēsturē, kas spilgti apliecināja miermīlību un vienotību, tautu vēlmi pēc neatkarības. No tobrīd Baltijā dzīvojošiem nepilniem 8 miljoniem iedzīvotāju Baltijas ceļā piedalījās 2 miljoni, kas ir ceturtā daļa Baltijas iedzīvotāju!
Šobrīd redzam, ka mūsu pieredze nevardarbīgi organizēties ir kalpojusi par piemēru citām tautām, tajā skaita kataloņiem, kuri pagājušajā gadā izveidoja līdzīgu cilvēku ķēdi, pieprasot savas politiskās tiesības. Distancējoties no Spānijas iekšpolitikas jautājumiem, varu tikai lepoties, ka esam kaut ko devuši pasaules politiskajā pieredzē un, ka Baltijas piemērs ir tik tālu izskanējis.
1989. gada 23. augusta notikums, bija kaut kas unikāls! Tas bija Baltijas valstu atmodas kulminācijas punkts, kas mainīja daudzu valstu attieksmi pret padomju režīmu un Baltijas valstīm, tādēļ es nebaidos teikt, ka Baltijas ceļš mainīja pasauli!
