Artis Drēziņš: Grēcīgā autobraucēja likumpārkāpēja pārdomas 0
Laikam būšu nepopulāri godīgs. Man nekad nav patikusi kolēģa Paula Timrota ideja par to, ka transporta līdzekļu vadītājus varētu automātiski nesodīt par ātruma pārkāpšanu līdz 15 km/h. Pat neatkarīgi no tā, vai tas attiecināms uz dzīviem ķērājiem policistiem vai fotoradaru kastēm. Ir noteikumi, ir likumi, un tie ir jāievēro.
Tā jau mūsu dzīvē ir pietiekami daudz rakstītu un nerakstītu noteikumu, pret kuriem mēs grēkojam. Vai nu tad ieviesīsim arī vienu likumu (noteikumus), kuru varēs neievērot arī oficiāli? Ja pieņemtu P. Timrota un vēl 11 805 Latvijas iedzīvotāju atbalstīto piekšlikumu, ka ar fotoradariem atļaut fiksēt tikai tos pārkāpumus, kas atļauto braukšanas ātrumu pārsniedz par vairāk nekā 15 km/h, tad pēc būtības sanāks likums, kura nav. Vai puslikums. Absurds, kas sabiedrībā veicinās arī citu likumu ignoranci. Un arī ignoranci pret valsti. Vienkārši stulbi.
Jā, arī es esmu grēcīgs. Tāpat kā jebkurš cits transporta līdzekļa vadītājs ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Uz laba un paredzama ceļa ar labu auto vai moci grūti noturēties 90 km/h robežās, kādreiz pa Rīgu paskrienu ātrāk par 50 km/h. Ar to nelepojos. Tādās reizēs domāju tāpat kā citi, ka ir vietas, kurās vajadzētu atļaut braukt ātrāk. Bet kā kājāmgājējs es negribu staigāt pa Rīgu, kur visi droši un nesodīti joņotu ar 65 km/h vai iet pa lauku ceļu, kur katrs griež ar 105 km/h ar visu, kas kustas. Protams, ir arī citas vietas. Piemēram, man ir sajūta, ka uz lieliskās jaunās šosejas starp Sēreni un Salu mans mocītis apvainojas, kad spiežu tam braukt ar 90 km/h. Un tādas vietas Latvijā ir vairākas, kur varētu likumīgi pamanipulēt ar ātruma zīmēm dažādiem transporta līdzekļiem, ne tikai uz Jūrmalas šosejas, kur atļautais ātrums ir 100 km/h.
Es gan cilvēciski arī saprotu Timrota&Co ideju, ka ceļu policijai vajadzētu “atvēlēt cilvēcisko un smalko darbu fiksēt pārkāpumus, kas no viena līdz 15 kilometriem stundā pārsniedz atļauto braukšanas ātrumu, un, izvērtējot objektīvos apstākļus, lemt par piemērojamo sodu transportlīdzekļa vadītājam”. Jo pats zinu, ka policisti ne vienmēr ir nezvēri.
Pērnruden, braucot ārā no Jaunjelgavas, uz tukša meža ceļa par ātru uzņēmu gaitu. Bija kādi 70 km/h. Naudassods un soda punkti, teica policists, bet piebilda: ja datorā neatradīs, ka pēdējā gada laikā uz ceļa būtu pieķerts grēkojam, tikšu cauri ar brīdinājumu. Otrs gadījums: šovasar karstā vēlā vakarā kopā ar sporta komandas meitenēm no fiziskā treniņa pie jūras malas Rīgā iejoņoju ar 79 km/h. Bargs naudas sods un vairāki soda punkti, teica policists. Atbildēju, ka esmu vainīgs un gatavs soda punktiem, vien nosūrojos, ka sportistes ļoti nogurušas un smilšainas, tā grib tikt dušā. Policists pasmaidīja, aizgāja līdz mašīnai, tad atgriezās un teica: parakstieties par brīdinājuma saņemšanu. Un vēl ieteica meitenēm nopirkt saldējumu…
Jā, arī man patīk policijas cilvēciskā pieeja. Taču es negribētu, ka ar likuma atļauju autobraucēji uzskatītu, ka visur un vienmēr pilnīgi droši var “maukt” ar 65 un 105 km/h, jo “fotoradars taču neķers, policijas te nebūs vai gan jau sarunāšu”…
