“Ārstu trūkuma dēļ parādās arī šantāžas elementi” Saruna ar Imantu Paeglīti 0
Imants Paeglītis lielāko valsts ārstniecības iestādi – Rīgas Austrumu klīnisko universitātes slimnīcu – vada vairāk nekā pusotru gadu. Kādas pārmaiņas tur izdevies ieviest un kā politiķu pieņemtie lēmumi par veselības aprūpes finansējumu ietekmēs šīs ārstniecības iestādes turpmāko attīstību?
Lasot jūsu valsts amatpersonas deklarāciju, atklājas, ka pērn esat saņēmis ne tikai 94 tūkstošu eiro algu (tātad gandrīz 8000 eiro mēnesī) Rīgas Austrumu slimnīcā, kur amatā esat kopš 2018. gada 8. janvāra, bet arī 54 tūkstošu eiro algu no jūsu iepriekšējās darba vietas – Ceļu satiksmes drošības direkcijas. Vai apvienojāt darbus direkcijā un slimnīcā?
I. Paeglītis: Ne mirkli neesmu vienlaikus strādājis divos amatos. Pirms stājos slimnīcas valdes priekšsēdētāja amatā, pārtraucu darbu Ceļu satiksmes drošības direkcijā kā valdes loceklis. No direkcijas saņēmu kompensāciju par 24 gadu garumā uzkrāto neizmantoto atvaļinājumu un arī algu par 2017. gada decembri un 2018. gada janvāri.
Patlaban slimnīcā norit vērienīgi rekonstrukcijas darbi. Kuras slimnīcas nodaļas tiks izvietotas atjaunotajā korpusā?
Slimnīcā izveidota darba grupa, kas patlaban strādā pie tā, lai izlemtu, kāds būs nodaļu nākotnes izvietojums. Mēs gribētu pamatā tur koncentrēt ķirurģijas nodaļas.
Vai arī daļa no noplukušā Latvijas Onkoloģijas centra tiks pārcelta uz jauno korpusu?
Arī par to notiek diskusijas, vai būtu labāk visas onkoloģiskās ķirurģijas nodaļas atstāt Onkoloģijas centrā vai tomēr pacientiem un ārstiem būtu labāk, ka arī daļa no ķirurģijas tiktu pārvietota uz jaunām, svaigi izremontētām telpām. Ņemot vērā to, ka ir personāla trūkums, šim jautājumam ir jābūt maksimāli izsvērtam un izdiskutētam. Patlaban mēs izstrādājam koncepciju ar diviem trim variantiem. Tā būs jāiesniedz Veselības ministrijai.
Onkoloģijas centra operāciju zāles nav remontētas gadu desmitiem, mums nav līdzekļu, lai tur investētu. Vēl jo vairāk tādēļ, ka vispārējās ķirurģijas klīnikas jaunā operāciju blokā vairākas zāles stāv tukšas.
Tad jau vajag jūsu stingro roku!
Vajadzētu gan stingro, gan demokrātisko roku. Strādājot šeit vairāk nekā gadu, biju pārsteigts, ka ārstu trūkums lielā mērā ievieš zināmas korekcijas arī lēmumu pieņemšanā.
Vai parādās šantāžas elementi?
Arī tajā skaitā.
Jūs bijāt uzaicināts uz Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas ārkārtas sēdi, lai informētu deputātus, cik un kādu speciālistu trūkst jūsu vadītajā slimnīcā. Vai jūs cerat, ka Saeima šajā ziņā palīdzēs?
Vienīgā palīdzība ir mediķu algu palielinājuma turpināšana. Ja tas nenotiks, tad uzlabojumu veselības aprūpes jomā, visticamāk, nebūs.
Veselības ministre Ilze Viņķele gan nekādas cerības nedod un uzskata, ka deputāti, balsojot par Veselības aprūpes finansēšanas likumu, kurš uzliek par pienākumu ik gadu mediķu algas palielināt vidēji par 20%, ir mānījuši tautu, jo tādas naudas budžetā neesot.
Tas mūs ļoti apbēdina. Ministre gan sola izvērtēt, kurām mediķu kategorijām ir viszemākais atalgojums un kurām tas būtu jāpaaugstina pirmām kārtām.
Vai slimnīcas vadība ir aprēķinājusi, cik mediķu pie jums strādā par zemāko ārstu algu?
Zemākā pamatalga ārstiem noteikta 1079 eiro. Klāt jārēķina vēl dažādas piemaksas. Tomēr 8% ārstu saņem atalgojumu, kas nepārsniedz 1300 eiro. Pārējo mēnešalga ir lielāka. Medicīnas māsu zemākā pamatalga ir 733–818 eiro. Atalgojumu līdz 950 eiro kopā ar piemaksām saņem apmēram divpadsmit procenti māsu. Mazās algas var saņemt tikai tie ārsti, kuriem nav neviena ambulatorā konsultācija un kas neveic nekādas medicīniskās manipulācijas dienas stacionārā vai īslaicīgajā ķirurģijā. Tādā situācijā diemžēl var būt jaunais ārsts, kurš nupat beidzis rezidentūru un kuram nav vēl iestrāžu ambulatorajā darbā un nav piemaksas par darba stāžu. Pārējiem ir dažādas papildu piemaksas gan par ambulatoro darbu, gan ārstnieciskajām manipulācijām un darba stāžu.
Portālā “www.rindapiearsta.lv” var izlasīt, ka pie daudziem jūsu slimnīcas speciālistiem – ortopēdiem, ginekologiem, neirologiem, oftalmologiem u. c. – ir neparedzams gaidīšanas laiks. Plānveida koronārā angiogrāfija, mikroķirurģija, ceļa locītavu endoprotezēšana – šīs procedūras jāgaida nezin cik ilgi. Vai tas ir saistīts ar katastrofālu speciālistu trūkumu?
Lai varētu piesaistīt pēc iespējas vairāk ārstu, kas veic šīs konsultācijas vai manipulācijas, ir jāpalielina atalgojums. Bet ir nepieciešams papildu finansējums arī, lai palielinātu valsts apmaksātās kvotas. Viens bez otra nevar pastāvēt. Šogad mēs valsts apmaksātos ambulatoros pakalpojumus sniedzam līgumā plānotajā apjomā.
Slimnīcai ir atsevišķas sadaļas, kas nes diezgan lielus zaudējumus. Piemēram, toksikoloģijas un sepses klīnika, kur nokļūst pacienti ar smagām ielaistām infekcijām, slimnieki, kuri ir saindējušies. Cilvēki, kas mēģinājuši izdarīt pašnāvību. Arī alkoholiķi un narkomāni ar ļoti smagām veselības problēmām. Šādu pacientu ārstēšana izmaksā ļoti dārgi. Šī klīnika ar 28 gultām slimnīcai gadā rada 3,5 miljonus eiro lielus zaudējumus. Ar Veselības ministriju un Nacionālo veselības dienestu runājam par to, ka šī sadaļa ir jāņem ārā no kopējās finansēšanas sistēmas un jānošķir atsevišķā programmā, nosakot reālās viena pacienta ārstēšanas izmaksas, un jācenšas to atbilstoši finansēt.
Otra sadaļa, kas satrauc ne tikai mūsu, bet arī citas slimnīcas, ir intensīvās terapijas nodaļas, kas arī būtu jānošķir atsevišķi no kopīgās finansēšanas sistēmas.
Vai tas sadārdzinājums intensīvajā terapijā nerodas arī tādēļ, ka tur nereti atrodas pacienti, kuriem vajadzētu turpināt ārstēties aprūpes slimnīcās, nevis universitātes klīnikā?
Diemžēl šis jautājums joprojām nav atrisināts. Dažkārt esam ķīlnieki sociāli ekonomiskajai situācijai, kas nav spoža. Nereti tie ir nevis intensīvās terapijas, bet gan neiroloģiskie pacienti ar insulta sekām, kas universitātes slimnīcā guļ mēnešiem ilgi, kaut gan viņu aktīvā ārstēšana ir beigusies. Slimnīcas sociālais darbinieks ir bezspēcīgs, jo nevar piespiest parūpēties par slimnieku viņa tuviniekus. Reģionos pašvaldības vairāk vai mazāk izprot šo situāciju un slimniekus ir kur pārvest, bet to nevar teikt par galvaspilsētu.
Par šo problēmu esam informējuši arī veselības ministri Viņķeles kundzi, viņa to izprot, tāpēc kopīgi meklējam risinājumus. Tas lielā mērā atkarīgs no valsts un pašvaldības sadarbības.
Vai jūs, cerot un gaidot papildu naudu mediķu algām, veicat arī kādas savu darbinieku atalgojuma reformas?
Esam ieinteresēti veikt atalgojuma reformu, lai samazinātu piemaksu īpatsvaru. Bieži vien ir tā, ka piemaksas veido 60% no atalgojuma. Ārstiem alga ir nedaudz virs tūkstoš eiro, bet reāli liela daļa no viņiem saņem divarpus vai pat trīs tūkstošus eiro. Būtu pareizāk noteikt, ka pamatalga ir divarpus tūkstoši un 500 eiro varētu būt mainīgā daļa, ko izmaksātu atkarībā no paveiktā darba apjoma.
Patlaban šī atalgojuma reforma ir skārusi rehabilitācijas klīniku, uroloģijas klīniku un “Gaiļezera” anesteziologus un reanimatologus. Mēs nesen izveidojām vienotu anestezioloģijas dienestu, kur plānojam ieviest sistēmu, ka piemaksas šīs specialitātes ārstiem varētu būt ne lielāka par 15–20 procentiem.
Cik liels ir anesteziologu un reanimatologu atalgojums?
Pamatalga “Gaiļezera” anesteziologiem ir 1550–2050 eiro pirms nodokļu nomaksas. Atkarībā no darba sarežģītības šie speciālisti ir sadalīti trīs kategorijās, tāpēc algas ir diferencētas. Virs diviem tūkstošiem saņem tie, kuriem darbs ir vissarežģītākais. Lai samaksātu atbilstoši veiktā darba sarežģītībai, alga būtu jādubulto.
Priecīga ziņa ir tā, ka no 47 rezidentiem, kuri šogad beidz rezidentūru, 27 strādās “Gaiļezera” stacionārā. Jaunie ārsti ir noticējuši stāstam, ka nozarē uzlabojas finansiālā situācija. Būtu žēl, ja viņiem nākamgad būtu jāviļas.
Kādu speciālistu bez anesteziologiem un reanimatologiem vēl ļoti trūkst?
Anesteziologi un reanimatologi jau kļuvuši par valstisku problēmu. Arī invazīvie radiologi. Jāteic, ka šo speciālistu jautājumā ir radušās problēmas ar valstisko regulējumu. Izveidojies tāds juridiskais kāzuss, ka neviens no tiem rezidentiem, kas šogad pabeigs rezidentūru, nevar kļūt par invazīvo radiologu, jo viņiem ir nepieciešama vēl divus gadus papildu apmācība. Bet problēma ir tā, ka šāda apmācības programma nav vēl izveidota un apstiprināta. Par to esam runājuši arī Ārstu biedrībā, lūguši, lai biedrība atbalsta Veselības ministrijas vēlmi pagarināt pārejas periodu, kad tiks ieviesta prasība par diviem papildu apmācības gadiem. Ceru, ka tur būs kāds risinājums, jo pretējā gadījumā ir tā – ja insulta pacientiem nakts laikā ir nepieciešams veikt trombektomiju jeb tromba izņemšanu, tad mēs šeit, “Gaiļezera” slimnīcā, to nevaram nodrošināt, un pacienti tiek vesti uz Stradiņa slimnīcu.
Nesen jūsu slimnīca nāca klajā ar paziņojumu, ka no septembra visus akūtos pacientus vedīs tikai uz “Gaiļezera” stacionāra uzņemšanas nodaļu, kur viņus šķiros, lai pēc tam nepieciešamības gadījumā nogādātu Infektoloģijas centrā, Tuberkulozes un plaušu slimību centrā utt. Pacientiem tikšot ātrāk noteikta diagnoze, jo “Gaiļezera” uzņemšanā ir visi nepieciešamie speciālisti. Bet vai lielāks pacientu pieplūdums neveidos garākas rindas un līdz ar to pacientu neapmierinātību?
Pacientu plūsma jau pirms septembra tika pārvirzīta caur “Gaiļezera” klīniku, un esam secinājuši, ka pacientu skaits nav būtiski pieaudzis. Piemēram, uz Infektoloģijas centru mēs pārvedam līdz desmit slimniekiem dienā. Tāpēc pārmaiņas slimnieku uzņemšanā dos lielāku drošību pacientiem, jo “Gaiļezera” uzņemšanas klīnikā ir visi nepieciešamie speciālisti un arī plašas izmeklēšanas iespējas. Tagad mēs ļoti labi redzam pacientu plūsmu un spējam līdz niansēm saprast, kas tiek vai netiek stacionēts un cik pamatoti tas notiek. Jāņem vērā, ka, koncentrējot resursus vienuviet, var panākt arī līdzekļu ekonomiju.
Bet kas notiks gripas laikā, kad “Gaiļezera” pacientu uzņemšanas klīnikā, visticamāk, būs nepieredzēti liels pacientu pieplūdums?
Ir padomāts arī par to pacientu apriti, kas nonāks pie mums ar aizdomām par lipīgām infekciju slimībām. “Gaiļezera” neatliekamās medicīniskās palīdzības klīnikā ir speciāli aprīkotas palātas, kur šie pacienti tiks nošķirti no kopējās pacientu plūsmas. Arī gripas pacienti vispirms ir jāizmeklē, jo var gadīties, ka primāri jāārstē hroniska sirds saslimšana un tikai pēc tam – gripa.
Kā beidzies stāsts par veikala “Maxima” būvniecību pie pašas slimnīcas?
Diemžēl valstī trūkst likuma, kas noteiktu, ka ap slimnīcām jābūt aizsargjoslai, kā arī to, kādiem vajadzētu būt piebraucamajiem ceļiem ne tikai pie lielajām, bet arī reģionālajām slimnīcām. Līdz ar to nav likumiska regulējuma, lai izvairītos no slimnīcām blakus esošo teritoriju apbūves. Tomēr mēs garās sarunās esam vienojušies par savstarpēji izdevīgu risinājumu. “Maxima” vadība sola ne tikai uzbūvēt nelielu 1600 kvadrātmetru veikalu, bet arī sakārtot pievadceļus, izbūvēt iebrauktuvi slimnīcas teritorijā, lai pacientus var pievest pēc iespējas tuvāk galvenajai ieejai. Tiks sakārtots slimnīcas ieejas mezgls, jo tiksim vaļā arī no apkārtnei neglaimojošajām tirdzniecības būdām, kas te atrodas kopš deviņdesmitajiem gadiem. Daļēji tiks atrisināts jautājums arī par ziemeļu puses izbrauktuvi, tādējādi nodrošinot, ka nepieciešamības gadījumā var apbraukt apkārt slimnīcai. “Maxima” pārstāvji plāno šo projektu īstenot divos gados.
