Oficiāli neatzīta 0
“Nosacīti var teikt, ka pastāv tāda specialitāte kā somnologs – miega problēmu ārsts. Konkrēts skaits speciālistu ar to nodarbojas, bet tā nav oficiāli atzīta specialitāte. Daļa specialitāšu ir likumā atzītas, bet daļa tikai veidojas un varbūt nekad netiks atzītas. Bieži vien dokumentu vai diplomu par kādas specialitātes apgūšanu var iegūt ārpus valsts – tur, kur konkrētā specialitāte pastāv, tomēr Latvijā tā nav atzīta.
Pat ja ir viens nosaukums, dažādās valstīs nozīmes var mazliet atšķirties, piemēram, onkologs citviet ir cilvēks, kurš prot izvēlēties atbilstīgu staru un ķīmijas terapiju. Pie mums tas vairāk specializējas audzēju atklāšanā,” stāsta Māris Baltiņš.
Parastam cilvēkam – svešvaloda
“Jebkura terminoloģija pastāv, lai nodrošinātu komunikāciju starp nozares speciālistiem. Terminoloģija nodrošina precīzu jēdzienu sistēmu mediķiem, juristiem, policistiem un citu nozaru speciālistiem. No šā viedokļa medicīnas terminoloģija ne ar ko neatšķiras. Atšķirība izpaužas tikai tādējādi, ka ar medicīnas nozari sabiedrībai ir lielāka saskare,” paskaidro valodnieks. “Ja mēs nezinām neko par dzelzceļa vagonu apkopi, ir vienalga, kā sazinās dzelzceļnieki, turpretī medicīna skar visus.
Problēma varētu rasties situācijā, kad speciālists sazinās ar nespeciālistiem un tiek izmantoti pārlieku šauras nozīmes vārdi, kuri varētu būt neskaidri. Lai gan nebūtu pamats uzskatīt vidējo iedzīvotāju par absolūti nezinošu cilvēku, vienmēr pastāv daļa terminu, kas ir šauri specializēti un nav saprotami. Tā ir komunikācijas problēma, jo pašiem terminiem nav ne vainas. Vārdi, kuri var nodrošināt skaidru un nepārprotamu komunikāciju starp diviem speciālistiem, var būt nederīgi, runājot ar pacientu, kurš terminoloģiju nepārzina.”
Nesaprotamie termini jāizskaidro
“Ja pacientam ir akūta slimība, ģimenes ārsts vai neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests uzreiz pateiks, pie kura speciālista jāvēršas, līdz ar to specialitāšu nepārzināšana cilvēkam būtiskas problēmas nesagādā. Ja ir saraksts ar 40 absolūti nezināmiem speciālistiem un jāizvēlas, pie kura doties, tas gan varētu radīt mulsumu. Tomēr nevaru iedomāties šādu situāciju, jo parasti cilvēks dodas pie ģimenes ārsta un saņem nosūtījumu,” skaidro Māris Baltiņš. “Normāli būtu, ja ģimenes ārsts paskaidrotu, kāpēc jāvēršas pie konkrētā speciālista. Komunikācijas trūkums varētu būt iemesls pacientu iespējamai neizpratnei un mulsumam.
Cilvēkiem, ar kuriem saskaras ārsts, ir dažāds izglītības līmenis. Ķīmijas profesoram nebūs jāskaidro, kas ir, piemēram, glikoze, jo viņš to zina pat labāk nekā pats ārsts. Pacients, kurš sirgst ar diabētu jau 30 gadu, arī pārzina visu ar savu slimību saistīto. Man grūti iedomāties, ka cilvēks paņemtu rokās medicīnas vārdnīcu un sāktu iegaumēt terminus. Terminoloģiju apgūst, ja tā viņam ir svarīga un ar to ir kāda saskare.”
