Ārstu specialitāšu nosaukumi – pārāk sarežģīti? Skaidrojam, ko nozīmē ārstu specialitātes 0
Tikšanās reizē Talsos žurnāla lasītāji ieteica 36,6 °C izskaidrot sarežģītākos ārstu specialitāšu nosaukumus, pastāstīt, kā tie veidojušies, kāpēc garos un bieži vien grūti izrunājamos vārdus nelatvisko. Tad taču būtu vieglāk saprast, pie kā īsti ģimenes ārsts nosūta, ko konkrētais -logs darīs un par kuru ķermeņa daļu interesēsies. Šos jautājumus uzdevām gan medicīnā, gan terminoloģijā zinošam cilvēkam – Valsts valodas centra direktoram Mārim Baltiņam.
Ministru kabineta noteikumos Nr. 268 uzskaitītas visas Latvijā oficiāli atzītās ārstu specialitātes, kā arī atrodami to nolikumi. Ārstam var būt pamatspecialitāte – tajā var specializēties bez iepriekš apgūtas citas specialitātes, apakšspecialitāte (lai to iegūtu, vispirms jāapgūst kāda pamatspecialitāte), kā arī papildspecialitāte – to var apgūt papildus citai specialitātei.
“Dzīvē var būt tā, ka vienas specialitātes ārsti veic dažādus ikdienas darba pienākumus. Piemēram, ja diviem ārstiem ir ginekologa kvalifikācija, viens var pieņemt tikai ambulatori, bet otrs operēt klīnikā. Vēl ir daļa ginekologu, kuri strādā tikai dzemdību namos. Var būt arī tā, ka viens ginekologs veic visus šos pienākumus,” skaidro Māris Baltiņš.
Ikdienā dzirdami arī tādu specialitāšu nosaukumi, kuras nemaz nav oficiāli atzītas.
Latviskošana – ne vienmēr vēlama
“Medicīnas terminoloģija kopumā tiek bāzēta uz latīņu un grieķu cilmes vārdiem. Vairāk vai mazāk tā ir pieņemts visur pasaulē. Daļai sarežģīto speciālistu nosaukumu paralēli pastāv sadzīves, sarunvalodas vārdi, piemēram, oftalmologu bieži vien ikdienā pieņemts dēvēt par acu ārstu, otolaringologu – par ausu, kakla un deguna slimību ārstu. Daudzos gadījumos latviskošana var būt problemātiska, piemēram, ginekologs – sieviešu slimību ārsts, ko varētu arī pārprast,” skaidro Māris Baltiņš. “Flebologs – vēnu slimību ārsts, tā arī parasti neviens nesaka, lai gan nav nekādu problēmu teikt. Tomēr tas ikdienā nav pieņemts, kā, piemēram, stomatologa vietā teikt – zobārsts. Tas ir tradīcijas jautājums. Nevajag uzskatīt, ka medicīnas nozare ir sarežģītāka, nekā tas ir patiesībā,” saka Valsts valodas centra vadītājs. “Ārstu profesiju vai specialitāšu apzīmējumi mainās, veidojas jauni, daži arī pazūd, jo vairs nav aktuāli. Piemēram, specialitāte ftiziatrs vairs nepastāv, jo tuberkuloze nav tik bieži sastopama slimība. Tagad izveidojusies specialitāte – ftiziopneimonologs, kurš ārstē plaušu slimības kopumā.
Tas, protams, ir likuma un daļā gadījumu pat Eiropas Savienības regulējums. Dažas specialitātes tiek atzītas visās 28 dalībvalstīs, bet dažas – tikai kādā konkrētā valstī. Piemēram, algologs ir papildu izglītība anesteziologam vai neirologam, kurš iegūst papildu specializāciju šajā nozarē. Jauna specialitāte var rasties tikai tad, ja tai ir noteikta jēga. Tropu zemēs vajadzība pēc speciālista, kurš pārzina tropu slimības, ir daudz lielāka nekā Latvijā. Specialitāšu veidošanās var būt saistīta ar attīstību, tradīciju, klimatu – tātad dažādiem apstākļiem. Viens no veidiem, kas var ietekmēt specialitāšu rašanos, ir jaunas izmeklēšanas vai ārstēšanas metodes. Kad daudzās medicīnas nozarēs ieviesa medicīnisko lāzeru lietošanu, vairāki ārsti specializējās tieši lāzerterapijā.
Pēdējā laikā jaunās specialitātes visvairāk rodas tieši rehabilitācijas nozarē. Tā ir jauna joma, kas attīstās, tāpēc cilvēki specializējas. Viens nevar būt speciālists vairākās atšķirīgās metodēs. Kādreiz nosacīti tika pieņemts, ka jāprot viss, bet tas ne vienmēr ir iespējams. Tomēr medicīnā kopumā jaunas nozares vai specialitātes īsā laikā neveidojas.”
