Guntars Pupelis: Medicīnā trūkst speciālistu; žēl, ka pēdējo gadu darbs sāk izkūpēt 6
Šobrīd par spārnotu frāzi ir kļuvusi atziņa, ka medicīnā speciālistu trūkst visur, īpaši tādās jomās kā neatliekamā palīdzība un dežūrdarbs. Trūkst arī augsti kvalificētu speciālistu. Tas ir profesionālo asociāciju darbs – apzināt situāciju un norādīt, kādi speciālisti valstij ir prioritāri nepieciešami. Sabiedrība nav pietiekami informēta, ka slimību spektrs mainās vides un citu faktoru ietekmē. Mēs dzīvojam valstī ar lielu gados vecāku cilvēku īpatsvaru, tātad ir nepieciešami speciālisti, kas pārzina geriatrijas specifiku. Mūsu valstī ir augsts auto–mototraumatisma līmenis, tātad īpaša nozīme jāpievērš politraumas aprūpes speciālistu apmācībai. 21. gadsimtā ir prognozēts dažādu baktēriju un vīrusu izraisīto slimību un sepses pacientu pieaugums, kas saistīts ar cilvēku migrāciju, vides faktoriem, baktēriju un vīrusu rezistenci, tātad īpaša vērība jāvelta attiecīgo speciālistu sagatavošanai. Medicīnai jau labu laiku ir jāpagūst pielāgoties tam, kā izmainās slimības un citi faktori.
Taču par kādu speciālistu un jaunu virzienu attīstību var runāt, ja pēc būtības slimnīcas nevar veidot savu personāla attīstības stratēģiju, jo budžets ir fiksēts un ir noteikts, kādu procentu no tā var tērēt algu fondam. Racionālai personāla stratēģijas attīstībai būtu nepieciešama elastīga personāla politika. Ja ir perspektīvi virzieni, jāatver darba slodzes, jāpārskata esošās slodzes, cik racionāli tās tiek izmantotas. Pašlaik par jebkuru ierosinājumu izmainīt slodžu skaitu, veidot jaunus virzienus vispirms jāizlemj, kam to slodzi noņemt. Zinot vispārējo situāciju ar mediķu algām, tas ir grēcīgs un nehumāns ceļš. Tomēr mums ir nepieciešama attīstība, tāpēc Rīgas Austrumu slimnīcā mūsu ķirurģijas klīnikā esam apzinājuši, kādi speciālisti būtu jāaicina darbā, kādi specializācijas virzieni jāattīsta un kādas konkrētas multidisciplināras (darba forma, kurā tiek iesaistīt visi speciālisti, kas nepieciešami konkrēta slimnieka aprūpē) specializētas vienības jāveido. Diemžēl pašlaik, trūkstot medicīnas personāla resursu politikai valstī, viss paliek ideju līmenī, manā un citu speciālistu galvās, kas nav zaudējuši cerību. Pašlaik tā ir mūsu personīga problēma. Ja ķirurgs grib piedalīties kādā starptautiskā kongresā vai kursos, kas reāli ceļ kvalifikāciju, pārsvarā gadījumu (ir arī izņēmumi) tas jāsedz no paša sarūpētiem līdzekļiem. Ar katru gadu situācija kļūst sarežģītāka, Latvijā tādu iespēju bieži nav. Ja kāds apgalvo, ka to pašu var arī apgūt mūsu valstī, tad lai norāda, cik ir tādu speciālistu, kas, nepiedaloties starptautiskos kursos un kongresos un mācoties tikai Latvijā, ir apguvuši specialitāti, kam nepieciešama augsta kvalifikācija.
Pievērsīšos tikai vienam aktuālam virzienam – politraumas aprūpes nodrošināšanai. Valstī nav nevienas atbildīgās personas šajā jomā. Ja pajautātu, cik ilgi Rīgas Austrumu slimnīcas stacionārā “Gaiļezers” varētu sniegt palīdzību masveida cietušo gadījumā, atbilde būtu: varam aprūpēt kādus 50 cietušos dienā dažas dienas, ar to visi resursi ir izsmelti. Jā, notiek apmācības palīdzības sniegšanai pirms slimnīcas līmenī, esam paši izveidojuši vadlīnijas darbam ar politraumas pacientu hospitālā etapa nodrošināšanai, taču tas ir mūsu entuziasma robežās iespējamais. Valstīs ar labi organizētu medicīnas aprūpes politiku politraumas aprūpe tiek veidota kopā ar katastrofu medicīnu specializētās universitātes klīnikās vai sadarbībā ar militāro medicīnu, jo tas ir viens no valsts prioritārajiem virzieniem un tiešā veidā saistīts ar valsts drošību.
Stacionārā “Ģaiļezers” tika rīkoti NATO parauga manevri ar cietušo transportēšanu helikopteros uz stacionāru un ievainojumu modulēšanu, lai novērtētu mūsu gatavību šādam notikumu scenārijam. Uz pasākumu bija ieradies veselības ministrs gaišā uzvalkā, un NATO ģenerāļi slavēja mācības, atzīstot, ka esam nominēti kā NATO medicīnas atbalsta centrs Baltijā. Bija arī goda raksts, vairāk gan nekā līdz pat šim brīdim.
Tiesa, varētu mierīgi turpināt savu iesākto ceļu, taču žēl, ka pēdējo gadu darbs sāk izkūpēt. Veselu virkni labu speciālistu, kas pašlaik vēl strādā arvien pieaugošas darba slodzes apstākļos, saņemot mazāk nekā jebkurā reģionu stacionārā, ilgi noturēt nevarēs. Jaunie speciālisti, kas ir labi apmācīti, talantīgi un gribētu strādāt Latvijā, arī būs spiesti meklēt veidu, kā izdzīvot, ja valsts nesapratīs, ka laba veselības aprūpe, kas pieejama visiem iedzīvotājiem, ir tikpat svarīgs jautājums kā Eiropas fondu apgūšana. Iespējams, ka ir kāds karmiski noteikts sadalījums un ir cilvēku grupa, kam ir tiesības uzskatīt, ka viņi ir pelnījuši visvairāk, ka nav svarīgi rēķināties ar citiem, kas pārsvarā neprot pietiekami labi un talantīgi “paņemt”.
Jo sarežģītākā medicīnas jomā darbojas speciālists, jo sarežģītāk viņam ir uzturēt nepieciešamo kvalifikāciju, un tāpēc jo lielākam vajadzētu būt valsts atbalstam. Taču pašlaik tā ir tikai un vienīgi speciālista personīgā problēma. Pats ir izvēlējies savu profesiju un medicīnas virzienu, pašam arī jānodrošina sava profesionālā izaugsme.
GUNTARS PUPELIS, profesors, Rīgas Austrumu slimnīcas Vispārējās un neatliekamās ķirurģijas klīnikas vadītājs
