Ar sabiedrību tiek manipulēts: ārstu algas ķirurga acīm 4
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas ķirurģijas galvenais speciālists ķirurgs Haralds Plaudis, kurš ir arī asociētais profesors Rīgas Stradiņa universitātē, ir neizpratnē par to, ka sabiedrība tiekot maldināta, stāstot, ka ārsti esot ar mieru strādāt virsstundas, pat vairāk par Darba likumā noteiktajām astoņām stundām. Viņš uzskata, ka šis virziens ir absolūti ačgārns un ka veselības aprūpes finansējuma pieauguma jautājums ārstu algām esot jārisina pavisam no citas puses, jo tikai tad piešķirtā nauda sasniegs ārstu un pacientu. Ārsti nevēloties virsstundas, bet lūdzot darba likumdošanas ievērošanu un konkurētspējīgu algu par vienu slodzi.
Vai jums ir zināms, kā jūs, būdams ķirurgs, strādāsiet no nākamā gada 1. janvāra?
H. Plaudis: Ne es, ne mani kolēģi to nezina. Darba likumdošana paredz, ka jebkurš darbinieks par izmaiņām darba līgumā ir jāinformē mēnesi iepriekš. Nupat par to runājām arī Ķirurgu asociācijas valdes sēdē. Nevienā slimnīcā – ne Rēzeknes, ne Liepājas, ne Vidzemes, ne Stradiņa, Jelgavas un citās –
neviens ārsts nav saņēmis nekādu informāciju par to, kā mēs strādāsim no 1. janvāra.
Šķiet, ka slimnīcu valdes un Veselības ministrija gaida, ka kaut kā jau šīs neskaidrības atrisināsies un kāds kaut ko viņu vietā izdomās. Taču nekas nenotiks, ja nebūs skaidra politiskā lēmuma vai, precīzāk sakot, cilvēciska lēmuma.
Ar tautu mazlietiņ tiek manipulēts, jo izskan brīdinājums, ka nebūšot ārstu un viņi nesniegšot palīdzību. Ārsti būs un sniegs palīdzību. Vai varat iedomāties ārstu, kurš sāk strādāt pulksten astoņos, tad pulksten četros beidz savu darbu, un uz redzēšanos? Tas skan skarbi, jo, būdams ārsts, nekad dzīvē tā neesmu rīkojies. Mēs esam slimnīcā septiņos no rīta un beidzam operēt tad, kad ir beigusies operācija. Nevis četros novelkam cimdus un pasakām, mūsu darba laiks ir beidzies un mēs ejam mājās. Mēs operējam līdz septiņiem astoņiem vakarā, ja tas ir nepieciešams. Bet problēma ir tā, ka tie, kas strādā, turpinās to darīt un strādās arī virsstundas neatkarīgi no samaksas.
Ārsts ir tendēts uz to, ka ir jāsniedz palīdzība, un to ļoti daudzi diezgan nežēlīgi izmanto.
Tas taču ir fundamentāli nepareizi! Cik gadu vēl mēs tā turpināsim dzīvot? Desmit, divdesmit gadu?
Kādu vēstījumu jūs dodat studentiem un rezidentiem, kurus mācāt?
Reālo situāciju no viņiem nekad neesmu slēpis. Stāstu, ka pamatalga par darba slodzi jums būs ap 900 eiro pirms nodokļu nomaksas un jums kā vilkam, kuru baro kājas, būs jāskrien uz citām darbavietām, lai piepelnītos. Un jūs varēsiet strādāt virsstundas, kamēr piecdesmit gadu vecumā saslimsiet, visticamāk, ar insultu vai infarktu un, var gadīties, aiziesiet no šīs pasaules vien tāpēc, ka, tikai strādājot trijās vai četrās darbavietās, jūs varēsiet nopelnīt kaut cik adekvātu atalgojumu. Tad jaunajiem ārstiem rodas jautājums, vai viņi grib iekļauties šādā sistēmā. Pašreizējā veselības aprūpes politika nav ilgtspējīga, un jaunie ārsti turpinās bēgt no sistēmas.
Kāpēc gadiem nekas nemainās?
Tāpēc, ka ir liela vienaldzība. Mums tagad ir jauna Saeima, tamdēļ ceru, ka kāds parlamenta pārstāvis varbūt mēģinās iedziļināties un mūs saprast. Nav jau tā, ka tas, ko es jums stāstu, ir kaut kāds mans izdomājums. Taču jāteic, ka pasaulē nav ideālas veselības aprūpes sistēmas. Bet, vai ir kāds ārsts, kurš negribētu iekļauties un strādāt, piemēram, Vācijas sistēmā? Tad kāpēc mēs Latvijā nevarētu virzīties uz kādu vidējo Eiropas veselības aprūpes līmeni? Igauņi mums jau sen ir garām, lietuvieši nu jau arī ir garām.
Ja sabiedrība uzskata, ka ārstam konkurētspējīga alga ir, piemēram, 600 eiro uz rokas par vienu darba slodzi, tad sabiedrība tieši šādu ārstu ir pelnījusi.
Tādu, kurš strādā neskaitāmi daudz virsstundu trijās un pat četrās darbavietās. Man šķiet, ka mūsu sabiedrība nav gatava vienoties, ka kaut kādā noteiktā laika grafikā mēs ejam uz to, ka ārsta alga ir, piemēram, 2,5 tūkstoši eiro par vienu darba slodzi un ka ir noteikti veidi, kā viņš var nepārstrādājoties piepelnīties. Ārsts galu galā ir tas cilvēks, kas veido sabiedrības intelektuālo fondu, ārsts ir pelnījis cieņpilnu attieksmi un novērtējumu, par pateicību nemaz nerunājot. Ārsta kļūdas tiek plaši bez maksas reklamētas, bet ik dienu paveiktie labie darbi uzskatīti par normu. Te nav nevienam ko pārmest, un gluži loģiski, ka šāds “paviršs” darbonis neko pozitīvu nav pelnījis, ārsta profesijas prestižs sabiedrībā ir ļoti zems.
Sabiedrība zina, ja cilvēkam būs vajadzīga neatliekamā medicīniskā palīdzība, viņam taču tik un tā palīdzēs jebkurā gadījumā neatkarīgi no algas…
… un piesauc Hipokrata zvērestu. Bet tur nav teikts, ka ārstam jāstrādā par velti. Ārsts nepretendē uz lielu peļņu, bet ir ļoti svarīgi, kādus signālus mēs dodam jaunajiem ārstiem. Universitātes slimnīcās 40% no darba un varbūt pat vairāk izdara rezidenti. Ja viņu šeit nebūs, tad slimnīcā vairs nav iespējams normāls darba režīms. Rezidentus vispār vajadzētu izdalīt atsevišķi, un viņiem būtu jābūt tiem, kuriem vajadzētu atcelt tādu jēdzienu kā virsstundas. Jaunais ārsts, divdesmit piecos gados pabeidzis augstskolu, grib veidot ģimeni, bet viņam ir 500 eiro alga.
Bet politiķi joprojām nav pārliecināti, ka mediķi ir pelnījuši lielākas algas, ka algu pieaugumam ir jābūt prioritāram un nekavējoties…
Tas, ka papildus iedos 87 miljonus eiro, sak, lūdzu, tērējiet, manā izpratnē ir nepareizi. Mēs visu laiku runājam par algām, bet es gribētu pamainīt skatpunktu. Tam ceļam, pa kuru šī papildu nauda nokļūst līdz ārstam, jāiet caur tarifu jeb ārstniecības pakalpojuma cenu. Ja nacionālā līmenī nespējam vienoties par vidējiem tarifiem, tad jālūdz palīdzība ekspertiem no Vācijas vai Polijas, vai kādas citas valsts, kur tas modelis darbojas. Mēs taču iepērkam medikamentus un medicīnas preces tieši par tādām pašām cenām kā citviet Eiropā. Tad kāpēc nepaņemt no viņiem saprotamu modeli un neieviest? Tas slimnīcām ļautu normāli strādāt un pelnīt, un brīvi konkurēt.
Pagājušajā gadā iedeva 200 miljonus eiro – vienam tā alga nedaudz pieauga, savukārt cits nejuta nekādu finansiālu ieguvumu. Pakalpojumu cenu (tarifu) pārskatīšana pilnīgi visā nozarē ir ārkārtīgi būtiska, un papildu finansējumam ir jānokļūst tieši tarifā. Nevar ne no viena grāmatveža prasīt budžeta sabalansējumu, ja pakalpojuma pašizmaksa neatbilst reālajai tirgus cenai. Tas ir kā cept pīrādziņus par desmit eirocentiem un pārdot par septiņiem. Privātās medicīnas iestādes jau sen to ir izdarījušas. Adekvātas pakalpojumu cenas nodrošinātu prognozējamu naudas plūsmu stacionāriem, un tad jau pašas ārstniecības iestādes ziņā būtu izlemt, vai šo naudu investēt cilvēkos vai kur citur. Esmu pārliecināts, ka ne jau rīt uz pusdienas laiku, bet dažu gadu laikā notiktu fundamentālas pozitīvas pārmaiņas.
Ja Saeima vēlas ieviest kaut ko jaunu, tad parlamentam vajadzētu izvirzīt šo mērķi, lai, gaidot nākamo Latvijas simtgadi, sāktu runāt vienā valodā ar Eiropas veselības aprūpes sistēmas veidotājiem. Tāda sistēma, kāda ieviesta mūsu valstī, nefunkcionē nekur Ziemeļeiropā. Pirms nedaudz gadiem bija Pasaules veselības organizācijas audits par DRG sistēmas jeb ar diagnozēm piesaistītas veselības aprūpes pakalpojumu uzskaites un apmaksas sistēmas ieviešanu slimnīcās un tika atzīts, ka tā nefunkcionē. Skaitās, ka Latvijā tā ir ieviesta, bet ārstniecisko pakalpojumu izmaksas tiek rēķinātas pēc tiem pašiem tarifiem, kas tika aprēķināti 90. gadu sākumā. Pat ūdens šo gadu laikā ir kļuvis nedaudz dārgāks.
Nacionālajā veselības dienestā strādā medicīnas finansisti un viņi proponē: ja jums vajag izmaksām atbilstošus tarifus, tad sarēķiniet tos, bet mēs apskatīsimies, vai tas, ko jūs esat aprēķinājuši, atbilst faktiskajām izmaksām un vai mēs varam to atļauties. Labi, ārsti izoperēs pacientus un pēc darba brīvajā laikā sarēķinās visu ekonomistu vietā, un tad radīsies jautājums, vai finansisti būs tik ciniski un sāks tirgoties par to cenu, ko ārsti būs sarēķinājuši.
