“Ārsts nemaz neapskatīja mammu, tikai papīrus!” Insulta pacientes meitas atmiņas par šausminošo nakti Rēzeknes slimnīcā 2
Jūlijā pilsētas pašvaldībai piederošā Rēzeknes slimnīca uz pārbaudes laiku no amata atstādinājusi ārstu Tihonovu, jo viņa rīcība, sniedzot palīdzību pacientei ar iespējumu insultu, bijusi neprofesionāla.
Vēlāk pacientei Daugavpils slimnīcā tomēr tika atklāts insults, kas apstiprina, ka Rēzeknes slimnīcā ārsti neizdarīja visu iespējamo. Šobrīd meita raksta oficiālu iesniegumu varas iestādēm un Ārstu biedrībai, bet līdz tam ir apkopojusi šausmu un uztraukumu pilnās nakts notikumus minūti pa minūtēm blogā.
“Lai gan jau ir pagājis gandrīz mēnesis un atmiņa daudz ko izdzēsusi, man datorā bija saglabājies notikumu apraksts. Mazliet noīsināju dzeju un publicēju.
Ceturtdiena, 18. jūlijs Ap 21.00.
Atskan kritiena troksnis. Mamma ar pārvērstu seju balstās pret dušas telpas durvīm. Labā sejas puse noslīdējusi, labā roka nekustas, uz jautājumiem atbildēt nespēj. Novērtēju situāciju – insults.
21.05
Tante zvana NMPD. Balstu mammu, bet jūtu, ka viņa paliek arvien smagāka un it kā atslābst, atlaižas. Noguldām uz segas koridorā. Mammas galva ļengani karājas, viņa mēģina ar veselo roku trīt pamirušo labo roku, kājas, šķiet, vispār nekustas. Mēģina runāt, īd. Skatiens nekonkrēts, sazināties nav iespējams. Asinsspiediens 195/145. Tante saka iedot klofazolīnu, mēle karājas.
21.22
Sazvanu ģimenes ārstu konsultatīvo telefonu, paskaidroju situāciju un to, ka ātrie izsaukti, bet prasu padomu.
Ārste pasaka nolikt sānu guļā un ar galvu uz sāniem, lai neaizrijas ar mēli, nenosmok.
Galvu nolieku vēl vairāk uz sāniem. Nekādas zāles dot nevajag. Nav ne jausmas, kur palikusi klofazolīna tablete un vai mamma vispār var kaut ko norīt.
21.25
NMPD joprojām nav. Zvanu. Brigāde esot ceļā. Esot ļoti daudz izsaukumu.
Ap 21.30
Ierodas NMPD, sagaidu un parādu, pastāstu notikušo. Ārsti ķeras pie darba. Mammu ierullē nestuvēs, ar tām aiznes līdz īstajām nestuvēm uz riteņiem, aizbrauc pāri āra slieksnim, ka nograb vien. Tante pavadīs māsu uz slimnīcu.
Ap 23.20
Zvana tante. Izmisusi. Ārsts esot nekāds, pie pacientes neejot klāt, jēgas nekādas. Neirologa uz vietas nav, būšot tikai sestdien, insulta diagnozes nav, datortomogrāfijas rezultātu nav.
Nekas nenotiek, mamma joprojām guļot Uzņemšanas palātas vidū uz pagaidu kušetes uz riteņiem.
Mamma mēģinot celties, bet galīgi nesakarīga uzvedība. Rokai un kājai daļēji atjaunojušās kustības. Mamma kaut kur ejot, bet nerunājot, nevienu neklausot. Esot aizgājusi uz tualeti. Ārsts tantei esot izteicis komentāru, ka viņa (tante) labi izskatoties. Vai vīrs esot?
23.27
Ieeju tviterī un ierakstu par notikušo – mammai insults, ātrie aizveda uz slimnīcu, nekādas terapijas nav, datortomogrāfijas rezultātus sola no rīta, neirologs varbūt sestdien.
23.41
Turpinu rakstīt publiski. Ka mamma jau slienas kājās, bet nerunā. Ka ārsts runā par ģimenes ārsta uzraudzību, izsaka komplimentus pavadošai personai par izskatu. Ka nekādu palīdzību nemana.
Ap 23.50
Zvana nu jau galīgi izmisusi tante. Brauc pakaļ! Mamma jāved mājās. Izraksta no slimnīcas. Tantei nav līdzi maka, jo, baidoties no aplaupīšanas, negribēja naktī iet uz dzīvokli ar mantām, taksis atkrīt. Neviens tak neiedomājās, ka tik slimu cilvēku izraksta.
Tante esot prasījusi, vai tad vismaz kapeļņicu neuzliks. Pēc tam esot uzlikta sistēma, kaut kas pil.
23.57
Rakstu tviterī par to, ka mammu izraksta no slimnīcas. Tikai sapilinās sistēmu un sagatavos izrakstu.
Piektdiena, 19. jūlijs ap 00.00
Zvana tante. Brauc pakaļ! Ārsts kaut ko ārdās, medmāsas skatās. Māte ceļas un nav valdāma, pati pirmīt bijusi uz tualeti. Runā? Nē. Mute? Nu tā. Rokas it kā kustas abas. Staigā. Nesakarīga. Saruna pārtrūkst, jo mamma kaut kur grib iet, tante ķer.
00.33
Esmu pie Rēzeknes slimnīcas. Tante nāk pretī. Esot jāsagaida, kamēr izpil sistēma. Vestibilā puskrēslā sēž un manī noskatās 3 cilvēki: viens baltā halātā, viens rozā formā, viens kaut kādā biezā ķitelī. Eju viņiem garām pie mammas. Viņas seja nedzīva, skatiens joprojām neadekvāts, nerunā. Mēģina kaut ko teikt, nav pat nesakarīgu skaņu virknējuma, tikai rīdieni. Eju pie cilvēkiem vestibilā un vaicāju:
– Kurš no jums ir ārsts?
Vīrietis baltajā halātā jau ir gaidījis mani, pielec kājās un uzreiz pāriet pretuzbrukumā. Kļūst skaidrs – viņš ir pārliecināts, ka tas nav insults, jo datortomogrāfijā insulta nav. Bet mamma? Viņa joprojām nerunā. Bet pa dienu runāja.
Man no stresa un izmisuma nāk raudiens. Cenšos saglabāt līdzsvaru un nepalikt agresīva. Man nevajag ne ar vienu izrēķināties vai kaut ko pierādīt. Man vajag palīdzību mammai. Jā, viņš izraksta no slimnīcas. Tas nav insults.
Atkārtoju, ka viņa joprojām nerunā un slikti kustas, sejai viena puse noslīdējusi.
Pa dienu normāli runāja, staigāja, bet tagad sabrukusi un nerunā. Nē, tas nav insults. Datortomogrāfijā nav insulta.
Vairākkārt jautāju:
– Jums tas liekas OK, ka cilvēks vairs nerunā? Jūs viņu vienkārši rakstāt ārā? Ar insultu?
Izraksts jau esot gatavs un atdots. Seko komentāri par to, ka, ja jau es esmu ārsts un visu tik labi zinu, lai lasu izrakstu. Izteiksme ironiska, jo es, protams, neesmu ārsts.
Abas pārējās personas vestibilā klusē un neiejaucas, viens no viņiem, ražena paskata vīrietis vatētā ķitelī, izskatās aizmidzis. Koridorā parādās vēl pāris sieviešu rozā formās. Pazūd klusējot, kaut ko pasaka viena otrai un izgaist.
Šķiet, sarunājamies tikai mēs ar ārstu. Nu jau kliedzam. Man izmisums, ārsts nokaitināts par nepiekāpību. Uzzinu, ka man nav nekādu tiesību apšaubīt viņa lēmumu, jo neesmu ārsts. Palieku pie sava – tas ir insults. Neesot insults. Insulta slimnieki guļ, a te tak staigā. Izsmejošā tonī – kamerās tas viss esot bijis labi redzams. Ieminos par kaut kādu sistēmu, ārsts izsmejoši uzsver, ka nevis kaut kādu, bet es jau tāpat neko nesapratīšu, jo tak neesmu ārsts. Ā, es esot ārsts? Nu, tad lai skatos izrakstu!
Paņemu no tantes izrakstu. Visvairāk interesē diagnoze. Protams, tur nav rakstīts “insults”, bet abreviatūra HCVN. Datortomogrāfijas aprakstā tiešām neparādās insults, bet išēmisks kas tur un rētaudi, kā arī vēl vesela virkne terminu. Jā, es neesmu ārsts. Bet papīri ir tīri.
Tikai mamma joprojām nerunā un labā sejas puse nošļukusi, kustības kokainas un rīcība neloģiska. Vaicāju, ko tad tagad ar viņu darīt un kur vest. Ārsts iesaka Gaiļezeru. Jā, es ļoti labi zinu, kur ir Gaiļezers. Vismaz 3 stundas ceļā.
Bet kāpēc Gaiļezeru? Ja jau cilvēks ir vesels un izrakstāms mājās? Sanāk, ka uz vietas Rēzeknē vairs nav pieejams neirologs – tātad uz vietas nav iespējams novērtēt, vai ir insults.
Dežūrārsts neiedziļinās, nejēdz diagnosticēt vai arī negrib krāmēties ar vecu cilvēku. Esmu apmulsusi, ko darīt tālāk, bet nešaubos par diagnozi. Ārsts uzvelkas arvien vairāk. Māte klausās to visu lērumu, saruna notiek tieši pie viņas palātā, īd, krata galvu un mēģina nokāpt no kušetes uz riteņiem, izraut sistēmu, tante viņu tur. Viņa saprot notiekošo un ir pārbijusies, grib prom.
Esmu joprojām iekšā mammas palātā, ārsts stāv tās durvīs un turpina apgalvot, ka tas nav insults. Neatkāpjos no pārliecības, ka viņš dara nepareizi, izrakstīdams insulta pacientu. Vēlreiz pārvaicāju, vai, viņaprāt, ir OK – cilvēks, kas pirms dažām stundām ir staigājis un normāli sarunājies, tagad knapi kustas un nerunā. Vai tiešām tas ir OK?
Ārsts turpina stāstīt, ka pacients ir nododams ģimenes ārsta uzraudzībā. Nosauc nepieciešamos izmeklējumus, kas ģimenes ārstam būtu jāveic vai kam būtu jābūt jau veiktiem – tobrīd pat necenšos iedziļināties to nosaukumos.
Prasu – vai tad tiešām tagad nakts vidū viņu ārstēs ģimenes ārsts? Jā. Vai tad es nezinot, ka ģimenes ārsts strādā 24 stundas diennaktī? Tiešām? Ģimenes ārsts strādā visu diennakti? Jā, visu diennakti! Apšaubu, ka mammas ģimenes ārstei var zvanīt 24 stundas diennaktī. Ārsts ir novests līdz baltkvēlei. Velk nost halātu un nāk man virsū. Esmu apjukusi. Viņš laikam ir pabeidzis un ies prom? Saruna beigusies?
(Tante vēlāk atzīstas, ka tobrīd ir pārliecināta – ārsts man sitīs.) Ārsts dod man savu balto halātu. Ja jau esi ārsts, lūdzu!
Atkāpjos un saku, ka neesmu nekāds ārsts. Tante cenšas iejaukties – nav diploma. Ārsts apgriežas iet prom, bet joprojām notiek kaut kāda bezjēdzīga vārdu pārmaiņa. Neatkāpjos no pārliecības par insultu, viņš paliek pie sava.
Izmisumā novēlu aizejošajam ārstam jaukas vecumdienas un lai viņam kā pacientam visi vecumā satiktie ārsti ir tikpat ieinteresēti kā tagad pats kolēģei. Lai jau veicas. Tikai brīdinu, ka arī viņš reiz būs vecs un slims pensionārs. Tāpat kā mana mamma, kas arī reiz bija ārsts.
00.46
Zvanu ģimenes ārstu konsultatīvajam telefonam. Skaidrs, ka mammas ģimenes ārste guļ, un skaidrs, ka neviens ģimenes ārsts nestrādā diennakti. Tāpēc jau ir šis telefons. Gaidu savienojumu 3.15 minūtes, nesagaidu. Mamma plēš sev nost brunčus. Nesaprotu, ko viņa grib. Mēģina kaut ko pateikt, nav ne valodas, ne žestu. Beigās pielec – grib uz tualeti. Medmāsa atnes pīli (vai kā nu to sauc). Viss notiek pie plaši atvērtām durvīm, tieši pret durvīm. Mēģinu pievērt durvis, tas neizdodas. Medmāsa, redzēdama situāciju, atnes palagu, ar ko piesegt.
Ap 00.55
Galvā haoss. Saukt 113, lai ved uz Gaiļezeru? No Rēzeknes slimnīcas. Nav jau taksis. Man jāiet samaksāt 18,50 eur. Laikam tak par tantes izprasīto sistēmu. Čekā gan parādās tikai 4,27 – par ārsta apskati.
Vēlāk tante pastāstīs, ka sākumā, kad viņas atbraukušas, ārsts nemaz neesot nācis klāt mammai, kaut ko bļaustījies ar māsiņām un ar kaut kādu apčurājušos dzērāju vai bomzi.
Klāt nebiju, nezinu. Tikai jokaina tā apskate sanākusi – pacienta veselības stāvokli novērtējusi medmāsa, ārsts klāt nav gājis. Šķiet, pacientu viņš īsti nemaz nav redzējis, tikai datortomogrāfijas apraksta izdruku. Prasu medmāsai, kas iekasē naudu un laikam ir palikusi te vienīgā. Ko man tagad darīt. Kur man viņu vest. Medmāsa iesaka Jēkabpili vai Daugavpili. Sameklē un iedod Daugavpils slimnīcas telefonu.
01.01
Zvanu Daugavpils reģionālajai slimnīcai. Izstāstu apmēram mammas stāvokli un izsaku aizdomas par insultu. Protams, izskan mudinājums saukt ātros. Baidos, ka noliks klausuli, atklāju – ka esam Rēzeknes slimnīcā, bet jau ar izrakstu no tās. Balss klausulē mainās, iešot pasaukt dežūrārstu. Īsumā visu notikušo izstāstu ārstam. Viņai situācija nepatīk, izklausās pēc insulta. Zvanīs neirologam, kas ir mājas dežūrā, atzvanīs.
01.16
Zvana Daugavpils slimnīcas dežūrārsts. Neirologa ieteikums – var vest tagad uzreiz, kamēr vēl ir nodaļā, bet diez vai mēs vairs paspēsim, lai būtu Daugavpilī laikus. Saprotu, ka runa ir par trombolīzi. Mamma ir nokritusi ap 21.00, tagad ir pagājušas jau 4 stundas. Vēl vismaz pusotra stunda ceļā. Vēl variants – vest no rīta, lai 8 jau būtu tur. Jo principā steigas jau vairs nav, kā saprotu.
Cits variants – no rīta iebraukt pie ģimenes ārsta pēc nosūtījuma un tad doties uz slimnīcu. Ārste pēc sarunas ar neirologu man pa telefonu ieskicē potenciālo iemeslu, kāpēc Rēzeknes datortomogrāfijā nekas neparādās. Iespējams, tas ir iepriekšējā vecā insulta turpinājums, atbalss, paasinājums. Cits variants – iespējams, iepriekšējā insulta radītie rētaudi liedz saskatīt jauno insultu. Tomēr runas traucējami ir pietiekami svarīgs un neapstrīdams simptoms. Beidzot kāds to pasaka.
Ap 01.20
Brauksim mājās. Mammai, izrādās, nav apavu. Neviens no mums par to nav padomājis. Vienās zeķēs viņa neapturami laužas no slimnīcas. Kliedzu, lai nekur neiet ārā, vismaz piedzīšu pie trepēm mašīnu. Neklausa. Tante viņu tur. Paralēli pašvaldības policisti un medmāsas skaidrojas ar apčurājušos bomzi vai dzērāju. Pie trepēm policijas auto. Mamma kāpj iekšā mašīnā, neklausa. Viņa ir tik stipra un tik sveša, nerunājama. Esmu pārbijusies. Liekas, ka viņa vems – rīstās.
01.30
Zvana ārsts Andris Skride, kas pamanījis epopeju tviterī. Prasa, kā veikta datortomogrāfija – ar kontrastvielu vai bez. Kā es to varu zināt, nav ne jausmas.
Viņš zvanīšot uz Rēzeknes slimnīcu. Diezgan vienlaicīgi tantei piezvana kāda Rēzeknes slimnīcas medmāsa un prasa, vai mēs braucam uz Daugavpili.
Ap 01.45
Mājās izlaižu no mašīnas tanti, mamma laužas ārā no auto, vispār neklausās manī. Zibenīgi pazūd savā gultā. Man plāns pa taisno startēt uz Daugavpili izgāžas. Sāku šaubīties. Varbūt patiešām – celties 7, braukt uz Viļāniem pie ģimenes ārsta, tālāk caur Preiļiem uz Daugavpili.
02.07
Piezvana Andris Skride. Kaut ko runā. Neko neatceros. Lasu viņam priekšā izrakstu, saņemtos medikamentus, diagnozi. Smadzenēs no stresa vate.
02.21
Pārlasu iedotos papīrus. Kaut kāds Georgijs Tihonovs. Neko neizsaka. Apzinos – ar varu es mammu nekur nedabūšu. Viņa ir stipra, pārbijusies, neadekvāta un smaga. Eju uz guļamistabu. Mamma knosās un mēģina kaut ko teikt, bet neko nevar saprast, arī tante neguļ.
Asinsspiediens 145/105. Mamma raušas kājās, iet pie zāļu plaukta, plēš vaļā vienu iepakojumu, otru, rokas neklausa, mūs neklausās un nesadarbojas. Tante jau esot viņai pēc atbraukšanas no slimnīcas iedevusi spiediena zāles, tagad vairs nevajag.
Mamma cīnās par zālēm. Panikā rauju visas pakas prom un nesu prom. Mamma kaut ko mēģina teikt. Tante tausta pulsu, ejot kā šujmašīna. Dzersi Digoksīnu, to tu meklēji? Jā, to. Iedzer. Joprojām mēģina tikt pie spiediena zālēm.
Ap 02.30
Pakojamies. Braucam uz Daugavpili. Mamma pretojas. Izdodas pārliecināt, klausa.
04.05
Piebraucam pie Daugavpils slimnīcas. Dežūrārste mūs atpazīst, seko pacienta apskate. Ar manu mammu runā. Viņa atbild – piekrītoši māj ar galvu vai purina galvu. Viņa visu saprot. Mamma nomierinājusies, reaģē adekvāti. Elektrokardiogramma, analīzes. Nekādas zāles dot nevar, jo viss jau ir sadots. Mammu paturēs Observācijas nodaļā. Mantas nekādas nevajag.
Ap plkst. 8-9 nāks neirologs un skatīsies. Ja viņi nezvana plkst. 8-9, man jāpiezvana plkst. 10. Pavadu mammu līdz gultai. Ārste mierina – tur Rēzeknē viņai bija stress, tāpēc mājās tās zāles tā rāva un ķēra. Bet viņa visu saprot. Paldies Dievam.
06.35
Sēžu mašīnā, pilsēta mostas. Iegūglēju, kas ir tas Rēzeknes ārsts. Ceru ieraudzīt standarta gānīšanos sudzibas.lv – ņe tak pasmatrel, oral, neejiet pie šitā daktera. Kā parasti – par jebkuru ārstu.
Ieraugu informāciju par identisku rīcību, izrakstot mājās slimu cilvēku, un tam sekojušu vīrieša nāvi, tiesas procesu. Nereāli.
Ataust prātā visi stāsti par Rēzeknes slimnīcu un uzņemšanu – to veco cilvēku nepaņēma, no pat nepaskatījās, to tuvinieki pielauza paņemt slimnīcā. Te nu viņa ir – realitāte. Tagad arī mūsu saimē.
9.58
Zvanu uz slimnīcu.Vēl gaidot analīzes. Piezvaniet pēc stundas.
11.03
Zvanu uz slimnīcu. Neirologa slēdziens vēl nav bijis. Piezvaniet pēc stundas vai pusotras. Atraksta Andris Skride. Var nojaust, ka viņš ir nobažījies par to, ka joprojām nekas nenotiek. Piezvana LTV. Viņu jautājumi – gan par bezdarbību Rēzeknē, gan laika vilkšanu Daugavpilī. Pārāk agri esmu atslābusi.
Ap 12.15
Ierodos slimnīcā. Observācijas palātā mammas nav, gulta tukša. Aizvesta uz Neiroloģiju. Atrodu mammu, pie viņas ārste, liek uzgaidīt.
Ārste pasauc aprunāties. Nekā iepriecinoša, protams. Insults.
Laiks ir gājis un pagājis. Šobrīd runa par stabilizēšanu, rehabilitāciju. Visticamāk runas traucējumi paliks. Viņi te Daugavpilī nevar piedāvāt runas rehabilitologu, bet Rēzeknē esot, pieejamas arī mājas vizītes, bet sīkāk pie ģimenes ārsta, ar viņa nosūtījumu. Klausos un saprotu – tā nu tas tagad būs. Sazin kā vēl būs.
Bet ir tik patīkami un atvieglojoši, ka ārsts paskaidro notiekošo. Es neesmu ārsts un arī nebūšu, bet gribu zināt, kas notiek un ar ko rēķināties, kā palīdzēt savai mammai.
