Kā izveidot ārstniecības augu dārziņu? Farmaceites, pirtnieces, zāļu vīra ieteikumi 0
Ir prieks doties pļavā un mežā, lai vāktu veselībai noderīgus augus, tas ir vērtīgi pavadīts laiks. Aizraujoša un derīga nodarbe ir arī ārstniecības augu ieviešana savā dārzā.
Vispirms saplānot
“Ārstniecības augu dārziņš vai dobe varētu būt katram, kam vien ir kāds zemes pleķis. Tā ir laba iespēja iepazīt augus, kā arī ierādīt tos bērniem, mazbērniem. Tā nākamās paaudzes varēs apjaust dabas dāvanu dāsnumu,” iesaka farmaceite Laima Klimona. Viņa šādu dārzu Lizumā kopj jau gandrīz desmit gadus.
Savulaik Laima Klimona strādāja Lizuma aptiekā. Viņai radās ideja, ka aptiekai piestāvētu ārstniecības augu kolekcija, stādījumi, kur cilvēki varētu apskatīt, kāds izskatās, piemēram, ancītis, lavanda, raspodiņš, tauksakne, divirbuļu vilkābele vai melnais plūškoks.
Dārza projektu pasūtīja ainavu arhitektēm Laimai Garkalnei un Guntai Rozenbergai, taču, cītīgi izpētot to, farmaceite izdomāja citādi: tādu gan neveidos, pārāk sarežģīti. Nu, gadiem ejot, sapratusi, ka vajadzēja tomēr ieklausīties profesionāļu viedoklī.
Laima atceras, kā aizbraukusi uz slavenu Vācijas dārzniecību, kas specializējas ārstniecības augu audzēšanā un sēklu izplatīšanā. Pārsteigumā ieraudzījusi, ka tur pārdod māllēpes un podagras gārsas stādus. “Lai es maksātu par augiem, ar ko Latvijā pilnas pļavas?! Nu nē! Toreiz par pieciem eiro nopirku īsto aptiekas rozi, visiem lepni rādīju. Bet tā uzziedēja un izrādījās visparastākā suņuroze, kas pie mums aug katrā žogmalē.”
Augus, kuru papilnam tuvējā pļavā, mežā vai upmalā, piemēram, pelašķus vai vīgriezes, iespējams iesakņot dārzā. Tomēr ne visi pakļaujas šādai pārstādīšanai. Laima Klimona atminas, kā dzeltenās kaķpēdiņas kopā ar prāvu zemes kārtu ķerrā pārvedusi no Gaujas krasta. Taču kaķpēdiņas atkal un atkal iznīkušas. Līdzīgi bijis ar asinszāli. Toties gaiļpieši gan – izstiepušies gari un raisījuši daudz lielākus ziedus nekā savvaļā. “Nevajag censties pārvilināt, ja nevēlas,” – tā farmaceite.
Augi pirtij un dziedināšanai
Pirtniece Aelita Vilde-Batņa iekopusi nedaudz citādu dārziņu – galvenais akcents tajā ir pirts rituālam svarīgie augi. Protams, tie der arī dziedināšanai.
“Augsnei jābūt vieglai un auglīgai. Ja tā pārāk liesa – papildus jāmēslo. Nīkuļojot augi ir mazāk aromātiski, tāpēc enerģētiski vājāki. Neder ne saules karsēta, ne lielu koku noēnota vieta. Vispiemērotākie ir ziemcietīgie augi. Taču jārēķinās, ka tie strauji plešas, tāpēc stādāmi nevis stingri norobežotās dobēs, bet savstarpēji saderīgu augu grupās – tā, lai katrai augu sugai varētu ērti piekļūt un apkopt. Veidojot grupas, jārūpējas, lai ātraudzīgākie nepārmāc biklākos, bet apjomā augstākie neapēno un neaizsedz mazākos. Jāveido saskaņa arī pēc augu krāsas.”
Svarīgi! Ja pirms dobes vai dārza iekopšanas nav iespēju aicināt talkā speciālistu, arī pats var rīkoties, tikai vispirms viss teorētiski jāizdomā. Vispirms uzraksta iecerēto augu sarakstu, tiek skaidrībā par katra uzvedības paradumiem, tad uzskicē izvietojuma shēmu. Ņem vērā augu krāsas, augumu un ziedēšanas laiku, lai dārzā veidotos pēc iespējas harmoniskāka saskaņa.
Ģimenes veselībai
Limbažu muzeja direktors un zāļzinis Jānis Ulmis iesaka šajā dārza daļā stādīt augus, kas varētu noderēt paša vai ģimenes locekļu atveseļošanai. Zinām taču, ar ko katrs biežāk sirgst. Piemēram, ja bieži slimo ar saaukstēšanās slimībām, piemetas klepus, daba piedāvā 140 augus. Jā, tieši tik daudz sugu, kas var palīdzēt tikt galā ar šādām vainām!
Reiz pie Jāņa viesojušies interesenti no Indijas. Apskatījuši viņa plašo kolekciju, saķēruši galvu – Latvijā taču ir daudz vairāk veselībai noderīgu augu nekā Indijā! Jāņa Ulmja iekoptajā Avotiņu dārzā hektāra platībā aug 300 sugu augi. Zāļzinis nelieto terminu “ārstniecības augi”, jo uzskata, ka tas būtu negodīgi pret tiem, kurus arī izmanto veselības uzlabošanai, bet neieskaita ārstniecisko kārtā.
“Viss sākās pirms kādiem 20 gadiem. Ģimenes ārsts netika galā ar manu kuņģa vainu. Meklēju palīdzību dabas zālītēs. Iesākumā gāju pļavā, mežā, purvā un mācījos pazīt augus. Pēc tam noderīgo pamazām vācu savā dārzā. Uzskatu, ka tos veselībai noderīgos augus, kam vislabāk tīk augt ezermalā vai purvā, nevajadzētu censties iemocīt dobē. Nav vērts niekoties, izrokot un pārstādot dārzā, piemēram, sarkano āboliņu,” uzsver Jānis Ulmis.
Laima Klimona iesaka pavērot, vai piepeši kādā dārza malā nesāk ziedēt āboliņš, tad to neizravēt, atstāt.
Var rīkoties arī tā, kā to dara savvaļas augu pētniece, pāvilostniece Vaira Kārkliņa, – viņa dārzā stāda tos augus, kas aug attālākās pļavās. Skatās, kad šis augs sāk ziedēt dārzā, un zina, ka nu ir īstais laiks to ievākt, var doties uz pļavu. Tātad dārzā ieaudzētie savvaļnieki ir kā tāds televizors, kurā redzēt dabā notiekošo.
