“Ārstiem jāpiedāvā burkāns, nevis pātaga” 8
Vai rezidentūrā par valsts naudu vispirms būtu jāuzņem tie topošie ārsti, kuriem ir līgums ar reģionālajām slimnīcām?
Rūdolfs Preiss, rezidents traumatoloģijā: “Reģionos arī vajag dakterus un tas ir viens no variantiem, kā viņus turp novirzīt. Lielākoties rezidenti tomēr mācās universitāšu klīnikās Rīgā. Pats jau otro gadu esmu rezidents Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā, jo Madonas slimnīcā es nevaru apgūt visu, kas man nepieciešams. Madonas slimnīcā nav ārstu, kuriem oficiāli Rīgas Stradiņa universitāte ir devusi tiesības apmācīt rezidentus. Ja būtu sakārtota formālā puse, tad gan lielu daļu no rezidentam nepieciešamajām zināšanām es varētu apgūt tieši Madonā, bet ne visas. Jau esmu noslēdzis līgumu ar Madonas slimnīcu par to, ka pēc studijām apņemos šeit strādāt par traumatologu. Esmu to labprātīgi izlēmis, jo Madona ir mana dzimtā puse un slimnīcā ir traumatoloģijas nodaļa.”
Vita Monkeviča, rezidente ķirurģijā: “Jau trešo gadu rezidentūrā mācos Rīgas Austrumu slimnīcā, bet ar Balvu un Gulbenes slimnīcas apvienību man ir darba līgums kā dežurējošajai ķirurģei Balvos, kur ir neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļa. Runājot par ķirurģiju, apmācību cikls, piemēram, asinsvadu un torakālajā ķirurģijā ir iespējams tikai Rīgas lielajās klīnikās. Pati esmu no Daugavpils, tāpēc, visticamāk, atgriezīšos Daugavpilī. Droši vien tas nenotiks tūdaļ pēc rezidentūras pabeigšanas, jo plānoju turpināt studijas doktorantūrā Rīgā, kur ir plašākas iespējas pētnieciskajam darbam un saista arī pati pilsēta. Katram rezidentam ir interese piestrādāt reģionālajās slimnīcās, lai nopelnītu naudu, jo dežūras reģionos ir labi apmaksātas.”
Renārs Degsnis, rezidents otorinolaringoloģijā (ausu, kakla un deguna slimībās): “Mans mērķis ir pēc rezidentūras pabeigšanas doties strādāt uz Rēzeknes slimnīcu. Esmu pirmā gada rezidents un patlaban mācos Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā, kur pamazām sāku arī operēt. Rēzeknē nav šādas iespējas, jo trūkst speciālistu un nav kas apmāca jaunos ārstus. Bet Rēzeknē es dežurēju uzņemšanas nodaļā. Rezidentūrā nemācos par valsts budžeta līdzekļiem, bet gan bankas kredītu, tāpēc arī nesaņemu rezidenta algu. Pats maksāju par to, ka mācos, un raujos vairākos darbos, lai izdzīvotu. Tā ir liela slodze, maz miega un nepilnvērtīga pievēršanās tam, kas man būtu jāapgūst. Esmu gandarīts, ka izdevās noslēgt līgumu ar Rēzeknes pilsētas domi, kura man maksā stipendiju, lai varētu segt mācību maksu. Diemžēl Rīga ir vienīgā vieta, kur ir diennakti dežurējošie lori, un ar smagākām saslimšanām pacienti no reģioniem ir jāsūta uz Rīgu.”
Jurģis Urtāns, ausu, kakla un deguna slimību ārsts: “Es atbalstu Veselības ministrijas priekšlikumu, bet lai tikai nesanāk tā, ka rezidentus uz reģioniem aizdzen ar varu un ka spējīgākiem rezidentiem nebūs priekšrocību izvēlēties savu darba vietu. Latvijā tiem ārstiem, kas dodas uz reģionu slimnīcām, vajadzētu piemērot krietni lielāku darba samaksas koeficientu. Ārstiem jāpiedāvā burkāns, nevis pātaga. Man paveicās, jo mana sieva, būdama rīdziniece, piekrita kopā ar mani doties uz Jēkabpils reģionālo slimnīcu, kur jau brīvprātīgā kārtā strādāju piekto gadu un nevienu dienu nenožēloju. Daudziem jaunajiem ārstiem ir bail no reģioniem, jo viņi nezina, kas tur notiek, bet jāņem vērā, ka izaugsmes un profesionālās iespējas vismaz manā specialitātē te ir daudz augstākas nekā tad, ja es būtu palicis strādāt Rīgā. Turklāt te pastāv arī mazāka birokrātija, jo ir tikai viens priekšnieks, ar kuru man jākomunicē. Ja ārstus sūtīs ar pātagu uz reģioniem, noteikti tiks sniegtas sūdzības Eiropas Cilvēktiesību tiesā, jo šāda pieeja neies cauri ne pēc kādām Eiropas Savienības normām.”
UZZIŅA
Lai nodrošinātu reģionālās ārstniecības iestādes ar speciālistiem, Veselības ministrija nākusi klajā ar priekšlikumu dot priekšroku rezidentūras uzņemšanas konkursā tiem jaunajiem ārstiem, kuriem ir noslēgts līgums ar kādu no reģionālajām slimnīcām. Gadījumos, kad netiks izpildīti līguma nosacījumi, rezidentam būs jāatmaksā valsts ieguldītā nauda – vairāk nekā 24 000 eiro.
