Alberto Sadu: Ārstam jādzīvo labi, bet šobrīd esam kā miskaste 0
Autors: Alberto Sadu, ģimenes ārsts, Biznesa augstskolas “Turība” un RSU lektors
Ne tikai ģimenes ārsti Latvijā nav apmierināti ar pašreizējo sistēmu veselības nozarē un plānotajām reformām, bet visi mediķi kopumā. Skaļāk šobrīd dzirdami tieši ģimenes ārsti, jo viņiem ir pirmā saskare ar pacientu un viņu problēmu risināšanu.
Streika iemesls ir attaisnojams, jo ģimenes ārsti reformas gaida kopš 1992. gada. Latvijā ir ierasts meklēt vainīgo, bet šeit būtu jāskatās uz pašu problēmu un tās risināšanu, jādomā par cēloņiem, nevis jācīnās ar sekām. Slimnīcu slēgšanu vai remontēšanu nevar saukt par reformām. Medicīnā būtu jābūt stabiliem principiem un mainīgai stratēģijai, grozījumiem ik pa 15 gadiem, lai pielāgotos globālajām pārmaiņām sabiedrībā.
Ārsts var dzīvot bez prezidenta, bet prezidents bez ārsta nevar. Tā ir profesija, kas rūpējās par cilvēka dzīves kvalitāti, bez veselības cilvēks nevar dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.
Pirmkārt, veselam ir jābūt arī ārstam pašam, lai viņš varētu palīdzēt cilvēkiem. Ārstam ir jādzīvo pienācīgos apstākļos, nevis jāstrādā virsstundas un jādomā, kā iztikt. Vienīgai ārsta rūpei ir jābūt pacientam, jākoncentrējas uz cilvēka ārstēšanu, kvalifikācijas celšanu, izglītot un modernizēt sevi karjeras laikā. Jebkurš piekritīs, ka produktīvāks un stiprāks ir cilvēks, kas ir vesels. Ja sakārtota ir veselības nozare, tad uzlabojas arī iedzīvotāju dzīves kvalitāte kopumā. Tā ir visa sakne.
Latvijā skatās uz to, ar kādu auto tu brauc, ko tu ēd un kādā mājā dzīvo, bet ne uz darbiem, ko tu dari, un šeit nav nekāda sakara ar politiku un darbībām, kas nav godīgas. Ārstam ir jādzīvo labi, un tie, kas greizsirdīgi skatās uz ārsta ienākumiem un labklājīgo dzīvi, var droši iet un mācīties, pievienoties ārstu komandai, ja vien to spēj. Padomājiet, pie kāda ārsta jūs gribētu ārstēties. Vai tas būtu ārsts, kas ir norūpējies, noguris no virsstundām un neapmierināts, vai ārsts, kas ir apmierināts, enerģisks un koncentrējies tieši uz jūsu problēmām?
Par ārstu nevar kļūt jebkurš. Tā ir dārga profesija un ļoti atbildīga, jāmācās vairāk nekā desmit gadu, tās ir negulētas naktis studiju laikā, darbā ir daudz stresa, katru dienu jāuzklausa cilvēki un viņiem jāpalīdz, pastāv arī risks pašiem dabūt kādu infekciju.
Pirmkārt, reformas vajag ieviest atalgojuma sistēmā, lai tie, kas vēlas studēt, redzētu, ka veselības nozarē strādājošie var nodrošināt labus apstākļus savai ģimenei, kā tas ir arī citās atbildīgās profesijās – tiesneši, prokurori un citi. Lai ir iespēja veidot ģimeni, kas ir ļoti svarīgi Latvijai, un atļauties bērnus vest uz sporta, mākslas, mūzikas un citām radošām nodarbībām, kas ir pašsaprotamas lietas, ko dara cilvēki, kas ir augsti izglītoti.
Latvijā nav godīgas attieksmes pret ārstiem, un šeit nevajag vairs pieminēt Hipokratu un zvērestus, viņš ir tikai medicīnas ikona. Ārsti ir un paliks humāni, morāli un ētiski savā darbā. Nav vajadzības izmantot šo ikonu, lai ārstiem varētu pateikt, ka tie nepilda savu zvērestu. Ārsti ir augsti izglītoti cilvēki, un tā viņiem vajadzētu arī dzīvot. Šobrīd redzu ārstus kā miskasti, kurā nogrūž visu mēslus un vēl nopeļ.
Runājot par e-veselību – tas ir moderni, bet vai nepieciešams? Vai vajadzēja tērēt tik daudz naudas sistēmai, kas galu galā nestrādā? Šobrīd nav redzams, ka šī sistēma atvieglotu ārstu darbu.
Labāk nodot ekspluatācijā tos produktus, kas ir jau gatavi izmantošanai. Vai restorānā viesmīlis tev atnes karstu ūdeni, tad cukuru un tad kafiju? Nē, viņš tev pasniedz visu kopā, jau gatavu. Nav laika spēlēties ar pacientiem. Vai tomēr nebūtu labāk, ja tiktu tehniski papildinātas, atjaunotas jau esošās sistēmas “VIS”, ar ko ārsti strādā? Tas ir lētāk un ātrāk.
Veselības ministrijai ir jādomā par ārstu atalgojumu, ja grib, lai jaunā paaudze ir ieinteresēta studēt šo profesiju. Ārsta funkcija ir pacientu izmeklēt un ārstēt, pārējās lietas ir jāveic sekretāram, ārsta palīgam, un šim darbam ir jābūt valsts finansētam. Ārsti tad varēs koncentrēties uz saviem tiešajiem uzdevumiem.
Valsts palielina naudu aizsardzībai, bet vai tas palīdz izglābt kaut vienu cilvēku šodien? Tas palīdz tikai ieroču tirgotājiem, ražotājiem. Par nākotni vajag domāt, bet atcerēties, ka mēs dzīvojam šodien un tagad, tieši šajā brīdī ir vajadzīga palīdzība tik daudziem pacientiem. Mēs gribam aizsargāt tautu no kara, bet cik daudz tautas būs palicis, kad karš būs pienācis? Es ceru, ka tas nekad nenotiks. Es ceru uz produktīvām pārmaiņām – uz Eiropas līmeni medicīnā.
