Ārsti grib pelnīt paši 0
Ārsti nevēlas gaidīt līdz 2020. gadam, kad, kā sola Veselības ministrija, viņu vidējā alga palielinātos līdz 1300 latiem. Viņi sākuši apsvērt variantus, kā uzlabot savu materiālo stāvokli, un par to informējuši Veselības ministriju.
Piemēram, endokrinologi, kuri pacientus ārstē ambulatori, vēstulē ministrijai ir norādījuši, ka nevienlīdzība darba attiecībās esot radījusi nevienlīdzību darba samaksā – endokrinologam, kam ir tiešais līgums ar Nacionālo veselības dienestu (NVD), ir iespēja saņemt divreiz lielāku atalgojumu nekā endokrinologam, kurš strādā veselības centrā, jo centri paturot peļņas veidā aptuveni 30 procentus no samaksas par pakalpojumu. Pašreizējā veselības aprūpes politika neatbalsta tiešo līgumu slēgšanu starp NVD un ārstu privātpraksēm. Atlases procedūra tiekot rīkota tikai izņēmuma kārtā un priekšroku vienmēr dodot veselības centriem. Tādējādi tiekot liegtas vienlīdzīgas konkurences iespējas starp ārstu endokrinologu praksēm un lielajiem veselības centriem. Privāti praktizējošie mediķi uzskata: ja NVD ar viņiem slēgtu tiešo līgumu, tad naudas plūsma būtu daudz pārredzamāka, jo samaksu ārsts saņemtu bez starpniekiem. Ārsti ir pārliecināti, ka pastiprinātas konkurences apstākļos uzlabotos pacientu aprūpes kvalitāte un apmierinātība ar saņemto veselības aprūpes pakalpojumu. Līdzīga sistēma ar panākumiem strādājot Igaunijā.
Rēzeknes pašvaldības veselības aprūpes centra endokrinoloģe Natālija Čaika ir apbēdināta, ka viņa saņem tikai 30% no nopelnītā. Ja NVD slēgtu tiešo līgumu ar ārsti, nevis medicīnas centru, tad ārstam būtu daudz lielākas iespējas pašam rīkoties ar finanšu līdzekļiem. Tātad – arī pašam noteikt ikmēneša atalgojumu.
Savukārt pašvaldības uzņēmuma “Ventspils poliklīnika” endokrinologs Andris Akmentiņš uzsvēra, ka par savu finansiālo stāvokli viņam būtu grēks sūdzēties, bet viņš ir par to, lai valsts nauda tiktu arī privāti praktizējošajiem kolēģiem, jo pretējā gadījumā tiekot atbalstīta nevienlīdzīga konkurence.
Veselības aprūpes darba devēju asociācijas valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds esot sazinājies ar Valsts ieņēmumu dienestu, lai noskaidrotu, cik liels ir samaksāto nodokļu īpatsvars privāti praktizējošajiem ārstiem un tiem, kas strādā valsts un pašvaldību ārstniecības iestādēs, kā arī lielajos privātajos medicīnas centros. “Mani informēja, ka, piemēram, liela daļa zobārstu oficiāli uzrāda tikai 180 latu mēnešalgu. Negribu ticēt, ka patiešām alga ir tik maza. Ļoti labi saprotu kolēģu vēlmi saņemt ārstiem cienīgu atalgojumu, bet šis mērķis jāsasniedz, palielinot nozarei finansējumu kopumā, nevis sadalot valsts līdzekļus pa privātpraksēm. Šāda decentralizācija, neapšaubāmi, palielinās arī ēnu ekonomikas īpatsvaru,” secina M. Rēvalds.
Kategoriski pret endokrinologu priekšlikumu iebilst arī Medicīnas iestāžu biedrības valdes priekšsēdētāja Alīda Vāne. Viņa uzskata, ka jau patlaban robežas starp valsts un pacienta paša apmaksātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem ir izplūdušas un ka valsts naudas novirzīšana ārstu privātpraksēm veicinās arvien straujāku maksas medicīnas attīstību.
“Pašlaik jau vērojama tendence, ka ambulatorais finansējums ir krasi nepietiekams un daudzi ārsti (īpaši traumatologi, urologi, neirologi) atsakās pieņemt valsts apmaksātos pacientus, izvēloties tikai un vienīgi sniegt maksas pakalpojumus.
Viena talona vērtība ārstam speciālistam, ja pacients bijis pie ārsta divas reizes 30 dienu laikā, ir 10,60 lati. Ārsta neto ieņēmumi šajā gadījumā ir 2,50 lati. Savukārt, ja pacients ir spiests par maksu doties pie privātā ārsta, tad cena par vienu vizīti svārstās robežās no 10 līdz 25 latiem. Ja vidējā pieņemšanas cena ir 15 lati, tad par divām vizītēm tie jau ir 30 lati,” aprēķinājusi A. Vāne.
VM valsts sekretārs Rinalds Muciņš man sacīja, ka endokrinologu priekšlikums neesot noraidīts, bet nodots izvērtēšanai NVD.
